Kazhes pierakstu burtnīca

Viesojoties Izraēlā, manos plānos noteikti bija apmeklēt kādu vietējā futbola spēli. Tā kā bāzēšanās bija paredzēta Jeruzalemē, tur arī būtu visloģiskāk iet uz futbolu. Pilsētas populārākā komanda Beitar gan nav tāda, uz kuras mačiem baigi gribētos iet. Beitar ir "slavens" ar to, ka tas ir vienīgais Izraēlas klubs, kurā nekad nav spēlējis neviens arābs, kam par pamatu ir tas tas, ka kluba ultras ir izslavēti rasisti. Protams, nešaubos, ka šie fani ir skaļi un atmosfēra kluba spēlēs ir jaudīga, bet pārmērīgi šāds variants mani nepriecēja. Taču pēcāk sev par pārsteigumu atklāju, ka pirms pāris gadiem Izraēlas augstākajā līgā ir atgriezusies Jeruzalemes "Hapoel" komanda, kura šo līmeni bija pametusi pirms 20 gadiem. Un tad nu izlēmu - iešu uz "Hapoel".


Plāns bija 26. februārī doties uz sacensību starp Jeruzalemes "Hapoel" un Haifas "Hapoel", taču apstākļi iegrozījās citādāk. Šabata svinīgo pusdienu ietvaros, apvaicājos tantes Annas znotiem, vai kāds no viņiem man varētu pastāstīt, kā Izraēlā notiek futbola biļešu iegāde (zinot, ka katrā valstī ir sava specifika un dažviet tu nevari vienkārši doties uz stadionu un kasē nopirkt biļeti), un uzzināju: šajā pašā vakarā vairāki Annas mazbērniem dosies uz "Hapoel" spēli. Kādi jautājumi: jāiet!

Kā izrādījās, biju ļoti prātīgi darījis, paziņojot, ka vēlos iet uz "Hapoel", nevis "Beitar" spēli, jo šajās mājās teikt, ka tu esi "Beitar" atbalstītājs būtu līdzīgi kā manā draugu lokā kādam pateikt, ka "vispār jau Rosļikovs ir foršs čalis un es viņam daudzos jautājumos piekrītu". Proti, pat konservatīvākie un labējāk noskaņotie ģimenes pārstāvji nav beitārieši. Un te, starp citu, lieliska vieta pārdomām par to, kāpēc Rīgā man šķiet neiedomājama fanošana par kādu Virslīgas komandu: deklarējot, ka tu esi par "Riga", RFS vai "Mettu", tu vispār neko nepasaki par to, kas tu esi par cilvēku. Tās ir tikai komandas, kuras īsti neko nevienam nenozīmē, jā, tās var spēlēt labāk vai sliktāk, katrā no tām ir kaut kādi simpātiski aspekti, bet nav nekādu jēdzīgu priekšnosacījumu, lai veidotos masīvs atbalsts kādam klubam, kamēr klubs (kaut vai iedomu līmenī) nepārstāv kādu iedzīvotāju grupu vai vērtību sistēmu. Protams, par labu nenāk tas, ka (līdz šim) Rīgas klubi arī nav bijuši ar kaut vai izteiktu teritoriālu piesaisti.


Savas mājas spēles "Hapoel" aizvada tajā pašā stadionā, kur "Beitar" - Tedija stadionā, kura ietilpība ir virs 30'000 vietu un kur reizēm spēles aizvada arī Izraēlas izlase. Tiesa, uz "Hapoel" spēlēm tas nekad nav sevišķi pilns - klubs ne tuvu nav tik populārs, lai piesaistītu ļoti lielas cilvēku masas. Vienlaikus, protams, apmeklējuma līmenis tāpat ar Virslīgu nav salīdzināms - ja var ticēt Transfermarkt, vidēji šosezon uz "Hapoel" mājas spēlēm nāk ap 4'000 skatītāju. Kā zināms, Virslīgā līdzīgi skatītāju daudzumi iespējami vien ar pamatīgu mārketinga kampaņu un milzīgu bezmaksas ielūgumu daudzumu Rīgas derbijos. Spēle, uz kuru devos, noteikti nekļuva par vienu no apmeklētākajām "Hapoel" šajā sezonā, kā nekā pretī nāca līgā pēdējā vietā esošā "Sekzia Ness Ziona", kuras atbalstītājus es stadionā vispār neredzēju un kura diez vai pievilināja daudzus mazāk kaismīgus fanus.


Raksturojot to, kas bija redzams laukumā, primāri gribētos teikt: stipri bēdīgas kvalitātes futbols. Varu droši teikt, ka "Sekzia" bija sliktāka par mājiniekiem, bet arī par "Hapoel" sniegumu neko labu nevaru teikt. Situācijā, kad spēlētājam bija jāizvēlas no variantiem, kā labāk saasināt uzbrukumu, izvēle lielākoties tika izdarīta starp variantiem "piespēle nekurienē" vai "piespēle atpakaļ aizsargiem". Veiksmes gadījumā abas šīs lietas tika apvienotas vienā piespēlē. Nē, nevaru teikt, ka "Hapoelam" nebija momentu - bija gana daudz uzbrukumu, kuros vajadzēja gūt vārtus, jo "Sekzia" spēlēja absolūti nožēlojami. Tiesa, pirmajā puslaikā vislabākais vārtu gūšanas moments bija viesiem, kad "Hapoel" vārtsargs( par kuru viens no jauniešiem man bija pirms spēles stāstījis, cik perfekti veikls un atlētisks viņš ir, kā nekā viņš ir pērn pat saņēmis izsaukumu uz Nigērijas izlasi), izgājis patālu no vārtiem, atdeva piespēli nevis savam komandas biedram, bet pretiniekam, kurš pamanījās netrāpīt tukšos vārtos. Vienlaikus pašiem "Hapoel" netrūka momentu, kuru xG bija diezgan augsts, bet izpildījums - zem jebkādas kritikas. Otrā puslaika sākums bija līdzīgs pirmajam visā garumā, bet tad pēkšņi "Hapoel" guva vārtus, varbūt ne gluži mērķtiecīgi, bet vārtos bumba nonāca.

Biju cerējis, ka līdz ar gūtajiem vārtiem "Hapoel" spēle kļūs mierīgāka un pārliecinošāka, bet realitātē notika drīzāk otrādi - spēle vispār pazaudēja jebkādu pavedienu, ja iepriekš "Hapoel" vismaz centās uzbrukt, tikai noslēguma fāze kliboja, tad turpinājumā galvenokārt notika atspēlēšana vārtsargam un vispār jebkādas virzības trūkums. Tiesa, pretinieki darīja visu iespējamo, lai "Hapoel" situāciju atvieglotu - retajā mēģinājumā doties uzbrukumā, "Sekzia" uzbrucējs izvēlējās bez kontakta nokrist soda laukumā un saņemt otro dzelteno kartīti. Ja ņem vērā, ka Izraēlā jau vairākus gadus darbojas VAR sistēma, jāatzīst - tiešām vieda stratēģija. Taču arī vairākumā "Hapoel nespēja trāpīt vārtos, toties sekmīgi vairākas reizes tās spēlētāji pamanījās vai nu trāpīt pa vārtu konstrukciju vai arī aizsist garām no tādām situācijām, kurās pat Ibrahima Sovs iesistu.


Tā spēle arī noslēdzās ar neizteiksmīgu 1:0 un mani jaunie pavadoņi apgalvoja, ka šī esot, iespējams, sliktākā spēle Jeruzalemes "Hapoel" vēsturē (viņi gan jauni - ko viņi zina par senākām sliktām spēlēm!). Taču, kā mēdz teikt, trīs punkti arī Sabatā ir trīs punkti, un šī uzvara ļāva "Hapoel" mazliet uzlabot savas iespējas sezonas izšķirošajā spēlēt labāko komandu sešiniekā (par vietām eirokausos), nevis cīnīties izdzīvošanas grupā. Nedēļu vēlāk nenoturētā uzvara pret Haifas "Hapoel" šīs iespējas atkal pasliktināja, taču uzvara izbraukumā pret Telavivas "Makkabi" šī raksta tapšanas laikā novedusi "Hapoel" jau pussoļa attālumā no cīņām par eirokausiem. Ja ņem vērā, ka šī komandai ir tikai otrā sezona kopš atgriešanās Augstākajā līgā pēc divdesmit gadu pārtraukuma, turklāt pa šo laiku Jeruzalemes "Hapoel" ir paspējis kļūt par vienīgo klubu Izraēlā, kas pieder tā faniem, jāsaka - lieliski! Protams, tas ir smieklīgi pēc vienas (turklāt sliktas) spēles kļūt par kāda ārzemju kluba fanu (un es arī vispār neesmu cilvēks, kas spēj just beznosacījuma mīlestību pret sporta komandām), taču zinu, cik ļoti daudz tas nozīmē tiem puikām, ar kuriem biju uz šo spēli, un par viņiem noteikti esmu priecīgs.


Taču, kā lai arī nebūtu, pēc spēles beigām visi bija priecīgi, jaunieši gāja bildēties ar spēlētājiem (kuri tam bija ļoti atvērti), spēlētāji ar faniem aktīvi komunicēja, visi bija priecīgi un pozitīvi. Un foršākā daļa, ko savā līdzšinējā visai ierobežotajā futbola spēļu apmeklēšanas pieredzē nebiju novērojis - stadiona teritorijā ārpus tribīnēm pēc spēles bija bundzinieks (jāatzīmē, ka bungas līdzjutēji izmantoja, kā jau pieklājas, dziedāšanas ritmam, nevis pēc Riga FC parauga, kad bungas ir dziedātāju vietā) un trompetists, kuri kopā spēlēja kādu dzīvespriecīgu melodiju, kamēr fani veidoja improvizētu mošpitu. Tā, es atļaušos teikt, bija reāla bomba!


Un vispār, ja runā tīri par līdzjušanu, tad aktīvo fanu procents "Hapoel" spēles apmeklētāju vidū bija ļoti augsts, turklāt faniem ir tiešām plašs dziesmu repertuārs - dziedāts tika nemitīgi un dziesmas atkārtojās ne vairāk kā divreiz (cik nu es par to varu spriest ar manām neeksistējošajām ivrita zināšanām). Precīzi, cik bija skatītāju, nepateikšu - droši vien savi tūkstoši trīs (vidējais "Hapoel" apmeklējums ir četri ar pusi tūkstoši, bet šajā reizē pretī bija nepopulāri pastarīši), bet tīri sajūtas stadionā bija labas.


Vēl viena amizanta ekstra šajā spēlē bija iespēja nofotografēties ar Izraēlas basketbola kausu, kuru pāris dienas iepriekš bija izcīnījusi Jeruzalemes "Hapoel" basketbola komanda ar latvieti Mareku Mejeri sākumsastāvā. Arī šādu iespēju garām, protams, nelaidu. Kopējais vērtējums par spēles apmeklējumu: bija forši!


P.S. Ierakstā izmantotas fotogrāfijas (kurās neesmu redzams es) no Jeruzalemes "Hapoel" soctīkliem.