Kazhes pierakstu burtnīca

Nozīmīga daļa šajā mūsu ceļojumā bija iepazīšanās ar vietējām tradīcijām un to ievērošana, cik nu tas bija mūsu spēkos. Pieņemot, ka tas, kādas ir jūdaisma noteiktās uztura un uzvedības normas, nav vispārzināma informācija (cilvēkiem, kas par to neinteresējas), izstāstīšu par tām, cik nu to ļauj mana kompetence. Te jāņem vērā, ka nepastāv vienots standarts iz kategorijas "visi ebreji dara tā" - ir tonnām dažādu faktoru, kas nosaka to, cik stingri vai brīvi konkrētais cilvēks interpretē to, kas viņam ir atļauts un aizliegts, līdz ar to pilnīgi iespējams, ka citā ģimenē mēs būtu novērojuši gluži atšķirīgas no šoreiz pieredzētajām ieražas.

Idejiski pats būtiskākais, kas attiecas uz ebrejiem un ēdienu, ir košera ēdiena princips (kas laikam atbilst kašruta likumu kopumam, bet teorētiskajā pusē es pārmērīgi iedziļināties negrasos, kaut vai tāpēc vien, ka neko labi to nepārzinu, turklāt šaubos, ka nopietna detalizācija būtu kādam arī interesanta). Primitīvākajā līmenī tas nosaka to, ka ir ēdieni, kuri ebrejiem vienkārši nav atļauti: cūkgaļa, jūras veltes, daļa no zivīm (šķiet, ka tādas, kurām nav zvīņu un/vai spuru), droši vien arī visādi rāpuļi, kukaiņi un tamlīdzīgas radības, bet tā droši vien nav lielākā problēma ikdienā. Otrs būtiskais faktors: tev nebūs jaukt kopā "pienīgos" un "gaļīgos" produktus. Ko tas nozīmē? Ka tu nedrīksti ēst kopā piena un gaļas produktus. Piemēram, hamburgers ar sieru pilnīgi noteikti nav košers. Atkarībā no konkrētā cilvēka, ir atšķirīgas pieņemtās normas, cik stundām ir jāpaiet starp to, ka tu ēd pienu un gaļu. Un, lai šī padarīšana būtu jautrāka - pienam un gaļai tev nepieciešami atsevišķi ledusskapji, atsevišķi trauki un atsevišķas izlietnes. Proti, paklausīgā ebreju mājā visas lietas ir dubultā, kas noteikti nedara cilvēku dzīvi vienkāršāku, it īpaši ceļojumos, kur tev arī nepieciešams ēst vietās, kur tu zini, ka tava gaļa nav cepta pannā, kurā iepriekš bijusi siera mērce. Atkal jau - gan jau ir cilvēki, kuri šim jautājumam pieiet mazāk kategoriski, bet oficiālā kārtība ir tāda. Kas attiecas uz gaļu, tur laikam darbojas arī noteikumi par to, kādā veidā dzīvniekam ir jābūt nokautam, lai tas atbilstu košeriem principiem, bet par to es pat negribu zināt neko detalizētāk. Ne es to gaļu ēdu, ne mani interesē, kā to pagatavo. Kopējais secinājums no šī visa - ja esi jūds, vienkāršākais variants noteikti ir būt veģetārietim - tad vari piena produktus ēst, kad vien vēlies, dubultus traukus nevajag un vienkārši aizmirsti par visām ar gaļu saistītajām lietām (protams, vegānisms arī ir košers, bet tas jau atkal nāk ar saviem ierobežojumiem, kuri brīžiem ir ne mazāki strikti par košerajiem).

Otra lielākā jautrība ir Sabats (jeb sestdiena). Arī kristiešiem septītā diena, kurā Dievs atpūtās, ir īpaša, tomēr vairumam kristiešu grupu nosacījumi tam, ka šajā dienā nedrīkst strādāt, ir gana liberāli (varbūt, izņemot Septītās dienas adventistus), tikām ebrejiem sabats ir viens no visas dzīves pamatiem. Un tas, ka šajā dienā nedrīkst strādāt, ir jāuztver ļoti nopietni (protams, ignorējot mājas saimnieci, kura, lai arī nestrādājot, šajā dienā noņemas vaiga sviedros, turklāt iepriekšējās dienas aizrit gatavojoties sabatam). Pilns saraksts ar lietām, ko nedrīkst darīt sabatā, droši vien nemaz nepastāv, jo atkal jau tam ir visplašākās interpretācijas, bet uzskaitīšu vismaz dažas lietas: nedrīkst braukt ar auto, nedrīkst lietot elektrību (un gāzi), nedrīkst nodarboties ar sportu un nedrīkst neko radīt (grāmatas lasīt ir atļauts, rakstīt - nē). Dažādos jautājumos iespējamas visādas interpretācijas. Piemēram, mūsu "saimnieki" šajā dienā uzskata par pieņemamu iešanu dušā (un, kas man šķiet būtiskāk - ūdens nolaišanu podā, kas laikam arī ne visiem ir legāli), kas attiecas uz elektrību, tur ir dažādi viltīgi triki (ieprogrammētās lampas, kas iedegas un izslēdzas konkrētās diennakts stundās), sildošā virsma plītij, kas visu laiku silda, patvāris, kurā atrodams karstais ūdens, un tā tālāk un tā joprojām. Ar to "darbu" ir interesanti arī tas, ka, piemēram, uzkāpt ar kājām trīsdesmitajā stāvā, nav darbs, bet izmantot liftu - ir darbs. Doties ceļojumā - ir darbs, doties pastaigā - nav. Vienvārdsakot, "it's complicated".

Kas ir atslēgas elements visos ar sabatu saistītajos jautājumos - pieejamo pusblēdību sarakstā nekādi neietilpst "ļauj kādam to izdarīt tavā vietā". Proti, ja tu ievēro sabatu un nedrīksti braukt ar auto, tas nenozīmē, ka vienkārši iesēdies kā pasažieris mašīnā pie kāda, kurš sabatu neievēro. Vai palūdz, ka kāds tavā vietā nospiedīs lifta pogu. Nē - sveša darba izmantošana ir tāds pats sabata pārkāpums, kā ja tu to darītu pats (varbūt pat vēl sliktāk). Vienlaikus, kā atkal uzsvēra Annas ģimene - ja tu kaut ko sajauksi vai pārkāpsi, Dieva pirksts ar zibeni pret tevi nevērsīsies, nekādu seku šiem pārkāpumiem nav - ne tāpēc jāievēro Sabats, ka citādi būs sūdi. Un, protams, ja darīšana ar bērniem (īpaši jau Jurģa izmēra, tad vispār vari neraizēties par neko).

Nevar nepieminēt arī dziedājumus / svētko rakstu lasījumus un citus rituālus, sabatu sākot un noslēdzot. Protams, es par šo varu spriest pēc viena atsevišķa piemēra, līdz ar to man nav nekādas nojautas, cik šis piemērs ir reprezentatīvs, taču stāstīšu mūsu pieredzēto. Proti, ir standarta teksti, kuri ir jādzied/jālasa, ir rituāli (saistīti ar maizi un vīnu, kuru gan mēdz aistāt ar vīnogu sulu), un tas viss ir no vienas puses ļoti svinīgi, no otras - vismaz Annas ģimenē - tas ir normāli, ka dziedāšanā nepiedalās visi, bet tie, kas piedalās, to dara daļēji fragmentāri, pa vidu var izteikt kādu joku vai komentāru, kaut ko paskaidrot par notiekošo viesiem. Proti, bez pārspīlētas nopietnības. Kad apvaicājos vienam no Annas znotiem, kā tas nākas - par nedziedāšanu un pļāpāšanu - viņš atbildēja, ka Dievs nav prasīgs, pietiek ar apziņu, ka kaut kad tu arī dziedāsi, un ja nē - tad reizi gadā tāpat grēkus atlaiž.

Vispār te vērts piebilst, ka pat šīs vienas (tiesa - ļoti plašās) ģimenes ietvaros pieeja Sabatam ir ļoti daudzveidīga. Annas vīrs ir ģimenes ticīgākais pārstāvis, kurš gan piektdien, gan sestdien dodas uz sinagogu. Viņa mājās un viņa klātbūtnē Sabats ir stingrs (ar izņēmumu uz maziem bērniem), bet pat tur ir izņēmumi - viens no znotiem, kuru gan laulības trūkuma dēļ sauc nevis par par "in-law", bet par "outlaw" pat Šaula klātbūtnē neuzkrītoši mēdz ielūrēt savā telefonā (lūk, kuram sabats patiesībā būtu vissvarīgākais) un, protams, no Telavivas viņš ar ģimeni ierodas ar auto. Otrs znots man šķita izteikti likumpaklausīgs, taču tikai vēlāk sapratu, ka tā bija daļēja ilūzija - kad viņš mani un savus dēlus sestdienas vakarā ar auto veda uz futbolu, sabats vēl nebija beidzies, un otrajā sestdienā, kad Annas vīrs pēc pusdienām aizgāja nosnausties, arī šī vīrieša rokās parādījās mobilais telefons. Un trešās meitas ģimene Sabatu ievēro kārtīgi (bet tāpat ne tik nopietni kā Annas vīrs).

Man personīgi šķita mazliet sarežģīti šķita, ka sabats neilgst 24 stundas no pusnakts līdz pusnaktij, bet gan sākas piektdien līdz ar saulrietu un beidzas sestdien stundu pēc saulrieta (viena kalendārā diennakts šķistu daudz praktiskāka), bet no ievērošanas viedokļa, īpaši - tev atrodoties ārpus mājām, šis pasākums šķiet pat visnotaļ vērtīgs. Tu ņem un uz vienu dienu aizmirsti, ka pastāv Internets, pastāv telefons, un pavadi dienu kā no tehnoloģijām brīvs cilvēks, tas ir riktīgi forši. Un pat Jurģis itin labi pieņēma, ka piektdienas vakarā viņš pirms gulētiešanas nevis skatās multeni, bet klausās, kā tētis viņam atstāsta šīs pašas multenes saturu. Jā, ja man būtu izvēle, es sabatam noteikti nebūtu gatavojies, bet ēstu lietas, kuras vispār nav nepieciešams gatavot, bet citādi šis pasākums man pat savā ziņā patika.

Cik vērienīgi tas notiek citkārt, man nav skaidrs, bet uz mūsu vizīti pirmajā sabatā Annas mājā notika ļoti nopietnas pusdienas, kurās ieradās viņas trīs meitas ar ģimenēm (un kopā astoņiem mazbērniem), kas kļuva par droši vien nozīmīgāko notikumu visā mūsu braucienā. Bija forši aprunāties ar cilvēkiem, kurus vairāk vai mazāk uzskatu par saviem radiem, salikt kopā Annas piesauktos vārdus ar reāliem cilvēkiem. Kā gan man ir žēl par šo pasākumu, ka sabatā ir aizliegts fotografēt, līdz ar to mums nav ne bilžu ar daudzajiem ēdieniem, ne kopbildes ar visu ģimeni. Bet arī tas kaut kādā mērā ir saprotams - sabats jau nav domāts, lai izrādītos.

Pēdējais aspekts, ko šeit gribu pieminēt: vīrieša un sievietes loma ģimenē un saimniecībā. Īsumā: gluži kā pie mums, te viss atkarīgs galvenokārt no konkrētās ģimenes. Anna nenoliedzami virutvē darbojas ļoti daudz un centīgi, kamēr viņas vīrs sabatā iesaistās varbūt vienīgi trauku mazgāšanā, bet kopumā tā nav, ka viņš mājas lietās būtu tīri patērētājs - darbojas viņš gan ar putekļusūcēju, gan ar nazi (proti, griež to, ko nepieciešams griezt), aktīvi ņemas ar mazbērniem (pat Esteri viņš vienu reizi aizveda uz rotaļu laukumu). Un znoti arī - kā nu kurais. Viens ir galvenais ēst gatavotājs ģimenē, citi tur iesaistās mazāk, bet noteikti nevar runāt par to, ka dzimumu lomas ir akmenī iekaltas.

Nobeigumā atvainojos, ka šis raksts ir bez nevienas bildes - bet tā tam ir jābūt, kā jau šo centos uzsvērt: tradīcijas nepastāv tādēļ, lai par tām taisītu smukas Instagram bildes.