How to Make a Jewish Movie
Viesojoties Izraēlā, mājas saimnieku grāmatplauktā ieraudzīju grāmatu ar nosaukumu "Kā uztaisīt ebreju filmu". Tā kā grāmatas apakšvirsrakstā bija pieminēti Džons Veins, Frenks Sinatra, pieci miljoni dolāru un Izraēlas armija - izlēmu, ka šī izskatās pēc gana saistošas lasāmvielas (un labas atsoldzes pēc stipri smagās "The Human Stain"), līdz ar to pēdējās trīs ceļojuma dienās šo grāmatu patiešām izlasīju.
Melvils Šavelsons vislabāk bija zināms kā kino scenārists, taču viņš darbojās arī kā režisors un producents gana sekmīgās Holivudas filmās. Grāmata gan nevēsta par veiksmīgāko no viņa filmām: "Cast a Giant Shadow" par spīti pamatīgam budžetam un skaļiem vārdiem (galvenajā lomā tajā bija Kērks Daglass, tāpat filmā piedalās jau piesauktie Veins un Sinatra) bija pamatīga izgāšanās finansiāli un arī kritika pret to nebija saudzīga. Vienlaikus - tieši šāds neveiksmīgs kino var kļūt par pamatu interesantākai grāmatai nekā stāsts "re, cik izcili mums viss sanāca". Un, ar ko es nemaz nebiju rēķinājies, "How to make a Jewish Movie" izrādījās pat ļoti vērtīgs materiāls, lai iepazītos ar Izraēlas valsts agrīno vēsturi un viņu Neatkarības karu. Protams, šis nav precīzākais vēstures materiāls, bet, cik var saprast, stāsti par to, cik ļoti sākotnēji Izraēlas armija bija neogranizēta un viss tās ekipējums improvizēts (ieskaitot tankus, kas veidoti no metāllūžņiem), ir tuvi patiesībai. Patika arī variants, ka Izraēlas armija pie lielas daļas savu ieroču tika, tos nopērkot no ēģiptiešiem (pret kuriem viņi karoja), jo Ēģiptei bija ienācies pārāk daudz ieroču un, ja arābiem kaut kā ir daudz, viņi neizbēgami atver bodīti.
Stāsts par filmas tapšanu, to, cik ļoti no dabas ebreji ir individuālisti un katrs statists uzskata sevi kompetentāku par režisoru, par to, kā filmas vajadzībām tika izīrēta daļa Izraēlas armijas (kuras filmēšanu gan nācās pārtraukt ātrāk, jo sākās kārtējā karadarbība), par to, cik muļķīga bija likme uz Džona Veina piesaistīšanu (ar domu, ka Veins ir super populārs, uz viņa filmām visi iet - bet ignorējot, ka visi iet uz amerikāņu vesterniem ar Veina piedalīšanos, nevis filmām par Izraēlas armiju), un tā tālāk un tā joprojām, sarūpē patiešām aizraujošu lasāmvielu, kuras iespaidā tagad esmu arī apņēmies noskatīties pašu filmu (nekas, ka tā nav sevišķi laba un liela daļa Izraēlas beigu beigās tika nofilmēta Itālijā, vietējiem statistiem atveidojot kā ebrejus, tā arābus). Nezinu, vai ir vērts teikt, ka šo grāmatu uzskatu par ieteicamu lasāmvielu, jo diez vai kādam ir baigās iespējas nejauši ar to krustoties ceļiem, kā tas gadījās man, bet pats esmu tiešām priecīgs, ka to izlasījumu.
Melvils Šavelsons vislabāk bija zināms kā kino scenārists, taču viņš darbojās arī kā režisors un producents gana sekmīgās Holivudas filmās. Grāmata gan nevēsta par veiksmīgāko no viņa filmām: "Cast a Giant Shadow" par spīti pamatīgam budžetam un skaļiem vārdiem (galvenajā lomā tajā bija Kērks Daglass, tāpat filmā piedalās jau piesauktie Veins un Sinatra) bija pamatīga izgāšanās finansiāli un arī kritika pret to nebija saudzīga. Vienlaikus - tieši šāds neveiksmīgs kino var kļūt par pamatu interesantākai grāmatai nekā stāsts "re, cik izcili mums viss sanāca". Un, ar ko es nemaz nebiju rēķinājies, "How to make a Jewish Movie" izrādījās pat ļoti vērtīgs materiāls, lai iepazītos ar Izraēlas valsts agrīno vēsturi un viņu Neatkarības karu. Protams, šis nav precīzākais vēstures materiāls, bet, cik var saprast, stāsti par to, cik ļoti sākotnēji Izraēlas armija bija neogranizēta un viss tās ekipējums improvizēts (ieskaitot tankus, kas veidoti no metāllūžņiem), ir tuvi patiesībai. Patika arī variants, ka Izraēlas armija pie lielas daļas savu ieroču tika, tos nopērkot no ēģiptiešiem (pret kuriem viņi karoja), jo Ēģiptei bija ienācies pārāk daudz ieroču un, ja arābiem kaut kā ir daudz, viņi neizbēgami atver bodīti.
Stāsts par filmas tapšanu, to, cik ļoti no dabas ebreji ir individuālisti un katrs statists uzskata sevi kompetentāku par režisoru, par to, kā filmas vajadzībām tika izīrēta daļa Izraēlas armijas (kuras filmēšanu gan nācās pārtraukt ātrāk, jo sākās kārtējā karadarbība), par to, cik muļķīga bija likme uz Džona Veina piesaistīšanu (ar domu, ka Veins ir super populārs, uz viņa filmām visi iet - bet ignorējot, ka visi iet uz amerikāņu vesterniem ar Veina piedalīšanos, nevis filmām par Izraēlas armiju), un tā tālāk un tā joprojām, sarūpē patiešām aizraujošu lasāmvielu, kuras iespaidā tagad esmu arī apņēmies noskatīties pašu filmu (nekas, ka tā nav sevišķi laba un liela daļa Izraēlas beigu beigās tika nofilmēta Itālijā, vietējiem statistiem atveidojot kā ebrejus, tā arābus). Nezinu, vai ir vērts teikt, ka šo grāmatu uzskatu par ieteicamu lasāmvielu, jo diez vai kādam ir baigās iespējas nejauši ar to krustoties ceļiem, kā tas gadījās man, bet pats esmu tiešām priecīgs, ka to izlasījumu.
2023-02-17
comments powered by Disqus