The Human Stain
Pirmajā vakarā, esot Izraēlā, pa tumsu (jo sabatu ievērojošā namā naktī uz sestdienu gaismas ir pieejamas vien tur, kur tās paliks ieslēgtas līdz pat sestdienas pēcpusdienai) no grāmatu plaukta paķēru Filipa Rota romānu "Cilvēka nospiedums". Amizantā kārtā, nupat atklāju, ka vienreiz šo grāmatu jau esmu lasījis - pirms vairāk kā 10 gadiem, bet atmiņā man nekas par to palicis nebija (tas laikam gan nav rādītājs tam, ka tā uz mani būtu atstājusi jebkādu iespaidu). Vienlaikus šī būs īstā situācija, lai salīdzinātu to, kā pasauli redzu 2023. gadā un kā to redzēju tolaik. Lūk, mans tās reizes apraksts.
Sižetiski, protams, nekas nav mainījies: neveiksmīgi lietots vārdu savienojums Kolmanam Silkam maksā dekāna amatu augstskolā, kā arī visai nelāgi ietekmē viņa privāto dzīvi (tieši vai netieši šis atgadījums noved pie viņa sievas nāves), kā rezultātā viņš uzskata pasauli par vainīgu savās nedienās, un krīzi viņš pārvar, uzsākot sakaru ar augstskolas apkopēju, par kuru viņš domā, ka tā ir analfabēte. Tikām pašam Silkam ir savs skelets skapī: kamēr visi viņu uzskata par pirmo ebreju, kas tik augstu izsities konkrētās augstskolas vidē, patiesībā viņš lielāko daļu sava mūža ir slēpis citu identitāti - proti, ka patiesībā viņš ir melnādains un nevis ebrejs. Kas noteikti man 2011. gadā nebija nācis prātā - tas ir, cik ļoti reāla ir autora aprakstītā problēma - turklāt tā nebūt nebija tik reāla deviņdesmito gadu beigās, kad Rots par to rakstīja, kāda tā ir tagad: proti, cik vājprātīgi ir pasaulē, kur ikviens cenšas saskatīt mazāko iespēju par kaut ko justies aizvainotam, kļūt par šāda stulbuma upuri, pilnībā zaudējot reputāciju pilnīga stulbuma dēļ. Ja nu kas - viens no "ģeniālākajiem" pseidorasisma piemēriem: frāze "to call a spade a spade", kas nozīmē "saukt lietas īstajos vārdos", kuru angļu valodā nav vairs ieteicams lietot, jo par "spade" reizēm aizvainojoši dēvē melnādainus cilvēkus. Vienlaikus - šī frāze tiek lietota vairākus gadsimtus, kamēr rasistiskais termins parādījies relatīvi nesen.
Un arī kopumā tagadējais Raimonds par "The Human Stain" izsakās daudz pozitīvāk kā es - agrākais. Nesaskatu te vairs nekādu pornogrāfiju (nesaprotu, ko es ar to vispār biju domājis?), jā - grāmata varbūt ir mazliet par stieptu, joprojām uzskatu, ka to būtu bijis iespējams noīsināt, bet varoņi un viņu iekšējie monologi ir gana interesanti, un nule jau esmu ticis tik tālu, ka drīzāk šo grāmatu rekomendēšu, nevis atļaušos kritizēt. Vai esmu kļuvis par Rota fanu? Nē, joprojām nē, taču, līdz ar gadiem, saprotu viņu arvien labāk.
Sižetiski, protams, nekas nav mainījies: neveiksmīgi lietots vārdu savienojums Kolmanam Silkam maksā dekāna amatu augstskolā, kā arī visai nelāgi ietekmē viņa privāto dzīvi (tieši vai netieši šis atgadījums noved pie viņa sievas nāves), kā rezultātā viņš uzskata pasauli par vainīgu savās nedienās, un krīzi viņš pārvar, uzsākot sakaru ar augstskolas apkopēju, par kuru viņš domā, ka tā ir analfabēte. Tikām pašam Silkam ir savs skelets skapī: kamēr visi viņu uzskata par pirmo ebreju, kas tik augstu izsities konkrētās augstskolas vidē, patiesībā viņš lielāko daļu sava mūža ir slēpis citu identitāti - proti, ka patiesībā viņš ir melnādains un nevis ebrejs. Kas noteikti man 2011. gadā nebija nācis prātā - tas ir, cik ļoti reāla ir autora aprakstītā problēma - turklāt tā nebūt nebija tik reāla deviņdesmito gadu beigās, kad Rots par to rakstīja, kāda tā ir tagad: proti, cik vājprātīgi ir pasaulē, kur ikviens cenšas saskatīt mazāko iespēju par kaut ko justies aizvainotam, kļūt par šāda stulbuma upuri, pilnībā zaudējot reputāciju pilnīga stulbuma dēļ. Ja nu kas - viens no "ģeniālākajiem" pseidorasisma piemēriem: frāze "to call a spade a spade", kas nozīmē "saukt lietas īstajos vārdos", kuru angļu valodā nav vairs ieteicams lietot, jo par "spade" reizēm aizvainojoši dēvē melnādainus cilvēkus. Vienlaikus - šī frāze tiek lietota vairākus gadsimtus, kamēr rasistiskais termins parādījies relatīvi nesen.
Un arī kopumā tagadējais Raimonds par "The Human Stain" izsakās daudz pozitīvāk kā es - agrākais. Nesaskatu te vairs nekādu pornogrāfiju (nesaprotu, ko es ar to vispār biju domājis?), jā - grāmata varbūt ir mazliet par stieptu, joprojām uzskatu, ka to būtu bijis iespējams noīsināt, bet varoņi un viņu iekšējie monologi ir gana interesanti, un nule jau esmu ticis tik tālu, ka drīzāk šo grāmatu rekomendēšu, nevis atļaušos kritizēt. Vai esmu kļuvis par Rota fanu? Nē, joprojām nē, taču, līdz ar gadiem, saprotu viņu arvien labāk.
2023-02-23
comments powered by Disqus