Koncerts Aleponijā
Visai trūcīgo koncertdzīves ziņā 2022. gadu noslēdzu (domājams, diez vai vēl uz kaut ko aiziešu, lai gan izslēgt to, protams, nevar) ar grupa JUUK koncertu "Aleponijā". Apliecinājums tam, kā nāk vecums, ir tajā, ka par šo koncertu biju uzzinājis tās pašas dienas rītā, klausoties Radio "Klasika". Nezinu gan, par kura vecumu tas liecina vairāk - manējo (ka klausos Klasiku) vai Šubrovska (ka par viņu Klasikā ziņo). Kā lai arī nebūtu, varu būt tikai pateicīgs tam, ka šis paziņojums par koncerta norisi sasniedza manas ausis, jo - bija nudien labi!
"Aleponijas" telpa ar skatuvi bija visai pilna, kad tajā ierados, tomēr vietu pie sienas atrast izdevās, un arī koncerts sākās burtiski dažas minūtes pēc manas atnākšanas. Šogad pāris Šubrovska koncertos biju bijis, bet pilnu JUUK sastāvu nebiju redzējis spēlējam kopš pērnā gada vasaras, kad Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros grupa spēlēja savu tobrīd jauno albumu "Sikspārņi". Šoreiz tikām skanēja daudzveidīgs materiāls - gan grupas oficiālajos ierakstos (ieskaitot singlus) atrodamas dziesmas, gan jaunāki un ne tik jauni skaņdarbi, kuri savu perfekto ieraksta formu vēl meklēt. Jāatzīst, ka ļoti rūpīgi JUUK daiļradei pēdējā laikā sekojis nebiju, līdz ar to no jaunajām dziesmām biju pazīstams tik vien kā ar "Dzejnieku". Taču absolūti nevaru teikt, ka nepietiekama dziesmu pazīšana man koncertā būtu traucējusi.
Sākotnēji, kad JUUK vispār radās, pret šīs grupas dzīvās spēles reizēm mana attieksme bija visai vēsa, bet tagad - pašam kļūstot vecākam - arī Šubrovska un kompānijas izvēles šķiet arvien pieņememākas. Skaidrs, ka savulaik nevarēju iedomāties Šubrovski spēlējam kantrī (vai tam kaut ko ļoti pietuvinātu), un, iespējams, ka arī viņš pats sevi šādu neredzēja. Taču tagad man viņa sadarbība ar Oskaru Jansonu jau šķiet pilnīgi organiska un šajā JUUK koncertā man ļoti gāja pie sirds arī vairākas Jansona dziesmas: visvairāk laikam "Dievs, kā bez tevis nosvinēt" un "Who's that in the silver chariot". No publikas lielākās ovācijas gan saņēma Sniedze Prauliņa pēc teju katras sevis dziedātās dziesmas, un to var saprast - kamēr Edgars un Oskars nebūt nedzied slikti, Sniedzes balss patiešām ir īpaša. Tāpat jāuzslavē grupas jaunā vijolniece Rasa Pole, kura varbūt vizuāli pagaidām neizskatās pēc organiskas JUUK daļas (pārējie grupas dalībnieki tādi apbružātāki izskatās), viņas spēlē tu uzreiz saproti - tā patiešām ir profesionāla vijolniece no Liepājas simfoniskā orķestra.
Taču koncerta skaistumu, protams, nenosaka tikai labas dziesmas un to profesionāls izpildījums, labā koncertā vajag arī atmosfēru. Un tās te bija pārpārēm, bieži to pat noteica nevis mūziķu komunikācija ar klausītājiem, bet gan grupas iekšējā mijiedarbība - tāda reizē viegla, nepiespiesta un brīžiem mazliet neveikla.
Atsevišķus labus vārdus pelnījis arī vakara īpašais viesis - dziesminieks Aldis Kolosovs, kurš spēlēja klavieres un izpildīja dziesmu ciklu ar Kārļa Vērdiņa vārdiem. Liela daļa Kolosova nopelnu (un skatītāju smieklu), protams, ir Vērdiņa trāpīgo vārdu nopelns - bet arī tas, kā Kolosovs Vērdiņa dzeju ietērpis mūzikā, ir gana labi. Summā sanāca ļoti labi pavadīts vakars, kas atgādināja - tādus vajag biežāk!
"Aleponijas" telpa ar skatuvi bija visai pilna, kad tajā ierados, tomēr vietu pie sienas atrast izdevās, un arī koncerts sākās burtiski dažas minūtes pēc manas atnākšanas. Šogad pāris Šubrovska koncertos biju bijis, bet pilnu JUUK sastāvu nebiju redzējis spēlējam kopš pērnā gada vasaras, kad Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros grupa spēlēja savu tobrīd jauno albumu "Sikspārņi". Šoreiz tikām skanēja daudzveidīgs materiāls - gan grupas oficiālajos ierakstos (ieskaitot singlus) atrodamas dziesmas, gan jaunāki un ne tik jauni skaņdarbi, kuri savu perfekto ieraksta formu vēl meklēt. Jāatzīst, ka ļoti rūpīgi JUUK daiļradei pēdējā laikā sekojis nebiju, līdz ar to no jaunajām dziesmām biju pazīstams tik vien kā ar "Dzejnieku". Taču absolūti nevaru teikt, ka nepietiekama dziesmu pazīšana man koncertā būtu traucējusi.
Sākotnēji, kad JUUK vispār radās, pret šīs grupas dzīvās spēles reizēm mana attieksme bija visai vēsa, bet tagad - pašam kļūstot vecākam - arī Šubrovska un kompānijas izvēles šķiet arvien pieņememākas. Skaidrs, ka savulaik nevarēju iedomāties Šubrovski spēlējam kantrī (vai tam kaut ko ļoti pietuvinātu), un, iespējams, ka arī viņš pats sevi šādu neredzēja. Taču tagad man viņa sadarbība ar Oskaru Jansonu jau šķiet pilnīgi organiska un šajā JUUK koncertā man ļoti gāja pie sirds arī vairākas Jansona dziesmas: visvairāk laikam "Dievs, kā bez tevis nosvinēt" un "Who's that in the silver chariot". No publikas lielākās ovācijas gan saņēma Sniedze Prauliņa pēc teju katras sevis dziedātās dziesmas, un to var saprast - kamēr Edgars un Oskars nebūt nedzied slikti, Sniedzes balss patiešām ir īpaša. Tāpat jāuzslavē grupas jaunā vijolniece Rasa Pole, kura varbūt vizuāli pagaidām neizskatās pēc organiskas JUUK daļas (pārējie grupas dalībnieki tādi apbružātāki izskatās), viņas spēlē tu uzreiz saproti - tā patiešām ir profesionāla vijolniece no Liepājas simfoniskā orķestra.
Taču koncerta skaistumu, protams, nenosaka tikai labas dziesmas un to profesionāls izpildījums, labā koncertā vajag arī atmosfēru. Un tās te bija pārpārēm, bieži to pat noteica nevis mūziķu komunikācija ar klausītājiem, bet gan grupas iekšējā mijiedarbība - tāda reizē viegla, nepiespiesta un brīžiem mazliet neveikla.
Atsevišķus labus vārdus pelnījis arī vakara īpašais viesis - dziesminieks Aldis Kolosovs, kurš spēlēja klavieres un izpildīja dziesmu ciklu ar Kārļa Vērdiņa vārdiem. Liela daļa Kolosova nopelnu (un skatītāju smieklu), protams, ir Vērdiņa trāpīgo vārdu nopelns - bet arī tas, kā Kolosovs Vērdiņa dzeju ietērpis mūzikā, ir gana labi. Summā sanāca ļoti labi pavadīts vakars, kas atgādināja - tādus vajag biežāk!
2022-12-09
comments powered by Disqus