Koncerts Depo
Atzīmējot kluba Depo 21. dzimšanas dienu, kluba telpās piektdienas vakarā uzstājās divas grupas: "Grēcīgie partizāni" un JUUK. Kamēr ar aktuālo Edgara Šubrovska ansambli, protams, esmu itin labi pazīstams, "Grēcīgo partizānu" vārds vēl pirms nedēļas man neizteica pilnīgi neko. Muzikālais stils - folkpanks - mani uzrunāja, iepazinos ar viņu debijas ierakstu "Noziegums un gods", un varēju piekrist Sandra Vanzoviča vērtējumam: "Panki ir panki, tomēr pierast pie Pūķa briesmīgā vokāla - tas nav no tiem vieglākajiem uzdevumiem…" Tas gan nekļuva par šķērsli koncerta apmeklējumam, jo slikts vokāls jau nav šķērslis koncerta izbaudīšanai.
Nezinu, kā tas nākas, bet koncertā izrādījās, ka Pūķa balss dzīvajā skan daudz labāk kā ierakstā, un bija pat riktīgi foršs koncerts. Vispār jau pats formāts: panku grupa, kuras spēlēto instrumentu komplekts ir akustiskā ģitāra, bandžo, vijole un veļas dēlis, man ļoti iet pie sirds, un arī "Partizānu" dziesmu saturs ir atraktīvs: līdzās skaņdarbiem par anarhiju te ir gan joku dziesmas, gan spoku dziesmas, gan patiesībā itin sakarīgi sociālie novērojumi, turklāt dziesmas nekad neaizkavējas pārāk ilgi - skaņdarbi virs trīs minūtēm kolektīva repertuārā nav atrodami, brīžiem tev pat šķiet, ka dziesma tikai nupat sākusies, bet tā jau ir cauri. Saturiski es teiktu, ka "Grēcīgie partizāni" ir kaut kas pa vidu starp "Ēnu kaleidoskopu" un Imantu Daksi. Secinājums: piesekoju Partizāniem feisbukā, centīšos apmeklēt vēl kādu viņu uzstāšanos.
Tikām par JUUK koncertu jāsaka - lai arī Internetā biju lasījis, ka šajā reizē grupa esot solījusies spēlēt enerģiskāku mūziku kā citkārt, reāli šis bija koncerts, kurā, citējot pašu Šubrovski, mošpitot varēja tikai, grūstoties ar lūpām (tiesa, ne manā gadījumā, jo Marina bija palikusi mājās). Drīzāk es pat teiktu, ka šis arī pēc JUUK standartiem bija ļoti rāms koncerts. Piemēram, "Labu pamācību balāde pazudušiem ļaudīm", kas būtu bijusi vietā šādā pasākumā. Bet laikam tur jau tas faktors - Šubrovskis (un arī viņa grupas līdz ar to, nekas, ka JUUK patiesībā ir trīsgalvains pūķis, kur ne mazāk nozīmīgi ir arī Oskars Jansons un Sniedze Prauliņa, vērtību sistēma, manuprāt, nāk no Edgara) spēlē to, ko viņš attiecīgajā brīdī grib spēlēt un, ja tu nāc uz viņa koncertiem 2023. gadā, lai dzirdētu "Raimi" vai kaut vai "Mazos un lepnos", tā ir tava un nevis Edgara problēma. Jā, vienlaikus gluži tā, ka nekādas atsauces uz pagātnes te nebija, nav tiesa - jo koncerta pārsteidzošākā daļa bija puses "Partizānu" atgriešanās uz skatuves pēc viņu setlista pēdējās dziesmas (proti, pirms un nevis pēc JUUK), lai kopā ar JUUK nospēlētu "Hospitāļu ielas" klasisko "Par dimantiem" - ar "Partizānu" vokālista Pūķa trakulīgo vokālu. Un laikam jau joprojām es uzskatu, ka JUUK ir grupa, kas labāk ir baudāma ierakstā, nevis klātienē (lai arī man patīk Šubrovska komunikācija ar publiku, un Sniedzes balss nenoliedzami ir iespaidīga) vai vismaz - ne jebkurā vidē, un "Depo" pagrabs nav optimālā vide šai grupai.
Līdz ar to beigās sanāca interesanti - labāk man koncertā patika tā daļa, no kuras gaidīju mazāk. Bet arī tā var. Reizēm tu aizej uz pankiem, kas vēsta: "Vai zini, kur rodas vardarbība? / Ne jau no datorspēlēm un kino / Dēļ vecāku ķildas un bezdarbības / Bērns iemācās skarbu dzīvi bez mīlas", un tad tu tāpat jūties priecīgs par labu vakaru.
Nezinu, kā tas nākas, bet koncertā izrādījās, ka Pūķa balss dzīvajā skan daudz labāk kā ierakstā, un bija pat riktīgi foršs koncerts. Vispār jau pats formāts: panku grupa, kuras spēlēto instrumentu komplekts ir akustiskā ģitāra, bandžo, vijole un veļas dēlis, man ļoti iet pie sirds, un arī "Partizānu" dziesmu saturs ir atraktīvs: līdzās skaņdarbiem par anarhiju te ir gan joku dziesmas, gan spoku dziesmas, gan patiesībā itin sakarīgi sociālie novērojumi, turklāt dziesmas nekad neaizkavējas pārāk ilgi - skaņdarbi virs trīs minūtēm kolektīva repertuārā nav atrodami, brīžiem tev pat šķiet, ka dziesma tikai nupat sākusies, bet tā jau ir cauri. Saturiski es teiktu, ka "Grēcīgie partizāni" ir kaut kas pa vidu starp "Ēnu kaleidoskopu" un Imantu Daksi. Secinājums: piesekoju Partizāniem feisbukā, centīšos apmeklēt vēl kādu viņu uzstāšanos.
Tikām par JUUK koncertu jāsaka - lai arī Internetā biju lasījis, ka šajā reizē grupa esot solījusies spēlēt enerģiskāku mūziku kā citkārt, reāli šis bija koncerts, kurā, citējot pašu Šubrovski, mošpitot varēja tikai, grūstoties ar lūpām (tiesa, ne manā gadījumā, jo Marina bija palikusi mājās). Drīzāk es pat teiktu, ka šis arī pēc JUUK standartiem bija ļoti rāms koncerts. Piemēram, "Labu pamācību balāde pazudušiem ļaudīm", kas būtu bijusi vietā šādā pasākumā. Bet laikam tur jau tas faktors - Šubrovskis (un arī viņa grupas līdz ar to, nekas, ka JUUK patiesībā ir trīsgalvains pūķis, kur ne mazāk nozīmīgi ir arī Oskars Jansons un Sniedze Prauliņa, vērtību sistēma, manuprāt, nāk no Edgara) spēlē to, ko viņš attiecīgajā brīdī grib spēlēt un, ja tu nāc uz viņa koncertiem 2023. gadā, lai dzirdētu "Raimi" vai kaut vai "Mazos un lepnos", tā ir tava un nevis Edgara problēma. Jā, vienlaikus gluži tā, ka nekādas atsauces uz pagātnes te nebija, nav tiesa - jo koncerta pārsteidzošākā daļa bija puses "Partizānu" atgriešanās uz skatuves pēc viņu setlista pēdējās dziesmas (proti, pirms un nevis pēc JUUK), lai kopā ar JUUK nospēlētu "Hospitāļu ielas" klasisko "Par dimantiem" - ar "Partizānu" vokālista Pūķa trakulīgo vokālu. Un laikam jau joprojām es uzskatu, ka JUUK ir grupa, kas labāk ir baudāma ierakstā, nevis klātienē (lai arī man patīk Šubrovska komunikācija ar publiku, un Sniedzes balss nenoliedzami ir iespaidīga) vai vismaz - ne jebkurā vidē, un "Depo" pagrabs nav optimālā vide šai grupai.
Līdz ar to beigās sanāca interesanti - labāk man koncertā patika tā daļa, no kuras gaidīju mazāk. Bet arī tā var. Reizēm tu aizej uz pankiem, kas vēsta: "Vai zini, kur rodas vardarbība? / Ne jau no datorspēlēm un kino / Dēļ vecāku ķildas un bezdarbības / Bērns iemācās skarbu dzīvi bez mīlas", un tad tu tāpat jūties priecīgs par labu vakaru.
2023-03-17
comments powered by Disqus