Kazhes pierakstu burtnīca

Tas varētu šķist biedējoši - grupa JUUK pastāv jau kādu laiku, tajā piedalās Edgars Šubrovskis, un tikai grupas albuma izdošanas dienā es pirmo reizi redzēju to uzstājamies dzīvajā. Protams, es neesmu sekojis Šubrovska daiļradei kopš tās pirmsākumiem, jo kādreiz biju tam pārāk jauns, taču esmu gan bijis vairākos "Hospitāļu ielas" koncertos, gan vairākos desmitos "Mantas" koncertu, dažas reizes redzējis Šubrovski spēlējam solo, apmeklējis itin daudz "Gaujarta" uzstāšanās, ne reizi vien redzējis Buržuāziskās filozofijas marasmu (ieskaitot tumsai veltīto pasākumu), arī Šubrovska un Sniedzes Prauliņas uzstāšanās divatā, redzējis viņu spēlējam divatā ar Oskaru Jansonu (un bijis Jansona albuma prezentācijas koncertā, kur arī Šubrovskis spēlēja), proti, droši varu teikt, ka E.Š. ir manis visvairāk dzīvajā skatītais mūziķis. Taču, pat to iepriekš neredzot, JUUK mani neuzrunāja, un uz grupas koncertu - albuma prezentāciju - gāju bez sevišķi augstām cerībām. Šādās situācijās es vai nu piedzīvoju patīkamu pārsteigumu, vai arī nē.

JUUK uzstāšanās fon Stricka villas pagalmā deva vielu pārdomām un vairākus secinājumus. Pirmais, ko es gribu teikt - es novērtēju E.Š. vēlmi neapstāties savā muzikālajā ceļā, bet iet tālāk virzienā, kas viņam konkrētajā brīdī šķiet īstais. Izgājis cauri pietiekami raupjajiem Kartāgas gadiem un nenopulētajam pirmajam soloierakstam, viņš nonāca regejiski vasarīgajā Hosielā, kas pamazām tika aizstāta ar Gaujarta alternatīvo estrādes mūziku līdz "Manta" atkal darīja viņu ciniskāku un brīžiem skarbāku, bet tagad ar JUUK Edgars šķiet pavisam nomierinājies, ceļam viņu ievedot lauciņā, kas robežojas ar tautas mūziku un kantrī. Turklāt JUUK nekādi nevar saukt par kārtējo Šubrovska grupu - te viņš ir tikai viens no trim radošajiem līderiem līdzās Oskaram un Sniedzei. Un lai arī cik ļoti kādam (mani ieskaitot) varbūt arī gribētos, lai viņš koncertos dziedātu par Raimi vai par Pogu, tas nav viņa ceļš un viņa ceļš arī nav būt vienmēr absolūtam situācijas noteicējam. Otrais, ka tas itin mierīgi var novest pie tā, ka kādam klausītājam (piemēram, man) gadās vairs tik ļoti nebūt uz viena viļņa ar mākslinieka darbību, kad viņš veicis kārtējo pagriezienu. Un tā arī ir situācija ar JUUK - šī nav īsti mūzika man, un tur neko nevaru padarīt. Vienlaikus tā vispār īsti nešķiet esam mūzika dzīvajam izpildījumam - ja vien tu koncertus neapmeklē ar vēlmi tajos nosnausties. Es skaidri varu iztēloties JUUK spēlējam "Labā dabā" agrā sestdienas pēcpusdienas stundā, kad vairums publikas laiski mētājas zālājā, bet citos apstākļos man grūti sevi redzēt viņu koncertā. Jā, protams, tehniski viss ir teju nevainojami, dziesmām kā tādām nav ne vainas (ja nu vienīgi tās ne obligāti ir manā gaumē), bet nē - tā nav grupa, uz kuras koncertiem es varētu iet desmit un vairāk reižu gada laikā. Pārāk rāmi. Vimba to raksturoja kā "Zāli" ar vīriešu vokālu, un ne velti grupas repertuārā ir arī vismaz viena dziesma ar Pētera Draguna vārdiem.

Vairākas no šīm dziesmām biju dzirdējis arī Šubrovska solo koncertos, un te nu man jāsaka - lai arī šajā reizē fon Stricka villā tās bija ar pilnvērtīgiem aranžējumiem un pilnā grupas izpildījumā, vismaz "nekonservētā" veidā es laikam gan priekšroku dodu minimālistiskajam variantam Edgars un viņa ģitāra. Nudien - šis nebija sajūsmu raisošākais koncerts manā dzīvē. Kā ar pārējās publikas reakciju - grūti teikt, mūsu bariņš šķita emocionāli ļoti vēss, bet vai apkārtējie bija līdzīgās domās, nesapratu. Nekas - albums ir iegādāts, tagad jāsaprot, vai ārpus koncerta man JUUK šķitīs aizraujošāki kā dzīvajā vai nē. Ā, un viena piebilde: albuma ierakstīšanas laikā, cik var saprast, nomainījās grupas bundzinieks, Raiti Viļumovu aizstājot Rinaldam Maksimovam - būtu reāli stilīgi, ja arī albuma atklāšanas koncertā pirmās dziesmas spēlētu oriģinālais bundzinieks, bet pēdējās - jaunais.