Kazhes pierakstu burtnīca

Atgriešanās diena Bergamo kļuva par šī ceļojuma laiskāko. Manā gadījumā tur nekā pārsteidzoša nebija - pēc iepriekšējā vakara skrējiena mana pašsajūta joprojām bija tāla no optimālas, līdz ar to nekādu sevišķu ambīciju mums šajā dienā nebija. Mazliet man par to bija škrobe tādā ziņā, ka ceļojumos vienmēr gribas, lai katru dienu būtu kāds "dienas galvenais notikums", bet šeit nekā īsti tāda nebija - no Morbenjo te atbraucām bez jebkādām pieturvietām pa ceļam, ko veicināja apstāklis, ka galveno apskates punktu - Leko - bijām izmantojuši jau turpceļā. Protams, gan jau būtu bijis iespējams atrast kādu citu pieturvietu, bet šajā dienā man galīgi nebija noskaņojuma pastaigai ar mugursomu, tālab braucām vien pa taisno uz Bergamo.

Šajā reizē mēs apmetāmies citā dzīvoklī nekā iepriekš. Jaunajam variantam, kas atradās puspagrabā, bija viens liels plus - slēgta tipa terase, kur varēja droši izlaist bērnus, neraizējoties par to, ka viņi varētu kaut kur doties projām. Toties projām devos es pats - pēc Golfa punkta. Šajā konkrētajā dienā es droši vien būtu izvēlējies, ka tas būtu tuvāk un ka nevajadzētu meklēt veidu, kā šķērsot šoseju, bet vismaz tehniski sarežģīti tas nebija. Kamēr es biju pastaigā, Marina mūsu draugu čatā padalījās ar terases bildi, uz ko saņēma no Raita pamatotu aizrādījumu, ka viņš nekur neredzēja vīnu, sieru un gaļu. Tad nu, protams, ka es šo ņēmu vērā, un no pastaigas nepārnācu gluži ar tukšām rokām, bet gan piestājis veikalā. Patiesībā, protams, šāds plāns mums bija arī iepriekš, bet konkrēti gaļu paņēmu tikai tāpēc, ka bija šāds ieteikums. Tad pēc Golfa punkta devās Marina, tikām man ar bērniem gadījās nepilnīgi neprognozējama drāma. Abi priecīgi kaut ko spēlējās uz balkona, es tikām Whatsapā sazvanījos ar savu tēti, pēkšņi dzirdu - abi divi pilnā rīklē raud. Kas noticis? Kāds savainojies? Nē, izrādās, šie uz balkona atraduši mazu gliemezi un tagad abi no viņa nobijušies. No gliemeža. Kā tas ir iespējams - nesaprotu. Galvenā vaininiece noteikti bija Estere, kura ir bailīga, ieskaidrojusi arī brālim, ka gliemezis ir kaut kas šausmīgs. Turklāt tas pat nebija kāds pretīgs Spānijas kailgliemezis, bet gan visparastākais dārza gliemezis, kādus var redzēt arī tepat Kuldīgas ielā, bet nē - pēkšņi izrādījās, ka tas ir pats briesmīgākais, ko bērni var ieraudzīt. Nudien, viņi nebeidz pārsteidz.

Marina pārnāca, bērni tika pie laika ar ekrānu, bet mēs - pie vīna (labi, pirms tam es vēl ar bērniem aizgāju uz rotaļu laukumu, vienu no nedaudzajiem šajā ceļojumā). Un tā tas vakars aizritēja, patiesībā reizēm nav nemaz tik slikti, ka tev gadās dienas bez Lielā notikuma, arī palaiskoties dzīvoklī nav ne vainas. Vienīgais, kas būtu varējis kļūt par dramatisku pavērsienu, bija korķviļķa iztrūkums mūsu dzīvoklī (patiesībā šajā konkrētajā dzīvoklī virtuvē trūka daudzu lietu, tai skaitā sāls), taču paveicās, ka biju šādiem gadījumiem gatavs - līdzi bija paņemts Šveices nazītis, kurā, protams, ietilpst arī korķviļķis, līdz ar to - bijām glābti.


Nākamo rītu sāku ar gājienu pēc Golfa punkta kopā ar Esteri, kura arī bija piecēlusies ļoti agri. Uzdevums gan nebija no sarežģītajiem, tuvu, ielas malā, un vēl maršruts bez kādām īpatnībām. Šo punktu izvēlējāmies arī kā Marinas dienas uzdevumu, bet viņai gan to atlikām uz vakaru, jo mums pašiem dienas pirmajā daļā bija paredzēts izbrauciens uz Milānu. Ar Milānu man līdz šim bija gājis interesanti - tā īsti šajā pilsētā nebiju redzējis neko, lai arī biju tur divreiz bijis. Pirmajā piegājienā 2008. gadā (tagad pārlasīju aprakstu, kas nesaskanēja ar manām personīgajām atmiņām) Milānā bija iebraukts ar autobusu no Bergamo lidostas un bija pat domāts doties uz centru, taču autobusa galapunkts bija izrādījies citā vietā, nekā man bija šķitis (domājams - centrālās stacijas apvidū), līdz ar to plāns doties apskatīt Milānas Domu tika atcelts un tā vietā iekāpts vilcienā uz Turīnu. Otro reizi Milānā biju 2013. gada novembrī, toreiz atkal bija plāns apskatīt pilsētu, taču laika trūkuma dēļ to aizstājām ar ēšanu, bet pēc tam devos uz Gogol Bordello koncertu, un no rīta - prom no pilsētas. Šoreiz nekādu šķērļu Milānas apskatei gan nebija, bet, kā secinājām abi ar Marinu - varbūt žēl, ka tā.

Iebraucot Milānā, mēs uzreiz sapratām, cik laimīgi bijām bijuši visas iepriekšējās ceļojuma dienas - cik tur viss bija kluss un mierīgs (pat klaigājošie itāļi nav traucēklis, ja viņu vismaz skaitliski nav daudz). Jau Milānas centrālās stacijas burzma mums radīja pirmās sajūtas, ka varbūt došanās uz šo pilsētu nebija tā labākā doma, bet vēl stiprāka šī sajūta kļuva pēc tam, kad izkāpām no metro pie Milānas Doma. Visur pārbāzts ar cilvēkiem, metro stacijā uz katra stūra pa dažiem gulošiem bomžiem, un visādi citādi - pretīga lielpilsētas sajūta, no kuras prātīgāk būtu bijis izvairīties. Tomēr es biju apņēmības pilns - šoreiz es beidzot Milānas Domu redzēšu, un arī tikšu uz tā jumta. Ar šo elementu gan situācija izrādījās interesanta - kamēr it visur tu redzi aicinājumus, ka biļetes Doma apskatei ir jāpērk Internetā, attiecīgās lapas tev nekur nepiedāvā bērnu biļetes, kas nozīmē teorijā man vajadzētu arī Jurģim pirkt pilnas cenas biļeti, lai gan reāli viņam ieeja pienākas bez maksas, bet Esterei - par puscenu. Tālab izvēlējāmies vien stāvēt fiziskajā rindā, kura gan pārsteidzošā kārtā uz priekšu virzījās visai raiti. Tiesa, mums bija viens pamats satraukumam (galvenokārt Marinai, kura ar satraukumu vispār ir labāk pazīstama nekā es) - Jurģa skrejritenis un ķivere. Atbilstoši noteikumiem, šādus priekšmetus iekšā nest nedrīkstēja, bet kur tos likt mums īsti arī nebija. Tāpēc Marina vēlējās, lai es iegādājos pa divām biļetēm uz dažādiem laikiem, kas ļautu ķiverei un riteni palikt ar to vecāku, kurš attiecīgajā brīdī ir ārā. Tomēr es šo neievēroju, nopirku visu reizē cerībā, ka gan jau izdosies atrast vietu, kur nodot glabāties mantas uz šo laiku. It īpaši, ja ņem vērā, ka tuvākais laiks, kad varēja tikt Domā (vai pareizāk - uz Doma, jo tā iekšpuses apskate mūs neinteresēja), bija pustrijos, bet tobrīd bija precīzi pulksten divpadsmit.


Laiku pirms Doma apmeklējuma izlēmām īsināt ar ēšanu - bērni bija izsalkuši, un arī mēs paši bijām izsalkuši. Protams, Milānas centrs varētu būt tieši tāda vieta, kur ēst nebūtu sevišķi prātīgi, jo šajā apvidū vajadzētu būt bagātīgam tūristu lamatu piedāvājumam, tomēr nolēmām riskēt un devāmies iekšā kādā picērijā, kura vismaz neatradās maģistrālās (gājēju) ielas malā un pat no tās, manuprāt, nebija redzama. Izvēle izrādījās negaidīti laba - daudz labāka par iepriekšējā vakara variantu Morbenjo. Par labu mūsu izvēlei liecināja arī tas, ka pie vairākiem galdiņiem novērojām uzvalkos tērptus itāļus, kas te bija atnākuši no biroja darba pusdienās - pēc idejas tādiem nevajadzētu apmeklēt tūristu lamatas. Atšķirībā no iepriekšējā vakara, kad bērni bija labākajā gadījumā ar savu ēdienu niekojušies, šoreiz viņi ēda visai kārtīgi un, protams, arī mēs paši šādi rīkojāmies. Amizanti sanāca, ka pēc pamatēdiena Marina izlēma pasūtīt tiramisu, bet es viņai teicu: "Tikai vienu, nevis mums visiem!" Tā viņa it kā pasūtīja, bet pēc brīža mums viesmīlis atnesa četras karotes. Vai tiešām četri deserti? Nē, izrādījās, ka tomēr tikai viens, lai gan varēja ņemt divus, jo lielāko daļu no šī vienīgā tiramisu apēda Jurģis.

Tad vēl mazliet pastaigājām pa pilsētu, līdz pienāca laiks kaut kur nodot glabāšanā skrejriteni. Biju uzgājis kaut kādu mīklainu servisu, kuram it kā bija mantu glabātavas teju uz katra stūra, bet nevarēja saprast - kur tieši. Izrādījās, ka tas ir mantu uzglabāšanas ekvivalents Airbnb - tu vispirms samaksā, tad uzzini, kur tieši atrodas vieta, kur varēsi atstāt mantas, mūsu gadījumā - kaut kāda viesnīca. Patiesībā - ļoti praktisks serviss.


Kā izrādījās, nebija tā, ka mums vajadzēja Domā augšā doties tieši pustrijos, bet ieradāmies mēs relatīvi punktuāli, atkal izstāvējām vienu rindu, un varējām kāpt augšā. Jurģis patiesībā būtu varējis uzkāpt visu ceļu pats, bet kādā brīdī viņš, protams, izmantoja pakalpojumu "tētim rokās". Marina sākotnēji šķita vīlusies - dārga ieejas maksa, bet kāpiens nebūt ne tik iespaidīgs, taču tad, kad viņa saprata, ka tā nav gluži parasta uzkāpšana tornī, bet mūsu rīcībā bija teju viss Doma jumts, viņas vērtējums kļuva daudz pozitīvāks. Protams, būtu vieglāk, ja bērni būtu gatavi tur godīgi iet pie rokas, bet neviens jau arī nebija teicis, ka ar bērniem būs viegli. Kā lai arī pavadījām uz šī jumta itin daudz laika, un vienu reizi tur augšā pabūt noteikti ir vērts, kaut vai tīri ķeksīša pēc. No paša Doma mazliet arī redzējām, jo pēc nokāpšanas lejā vienu līkumu caur Domu iziet sanāk, un īsti vairāk mums jau arī nevajadzēja.




Vēl viena vieta, ko man šķita nepieciešams apmeklēt Milānā, bija aiziet līdz Milānas operai. Kā nekā, bieži, dzirdot "opera", tu domā "La Scala". Un tad nu mēs līdz tai aizgājām, tikai lai secinātu, ka pati operas ēka galīgi nav iespaidīga, tad jau Rīgā tā ir skaistāka. Ne velti Tripadvisor viens no top raksturojumiem tai ir šāds: "La Scala Opera is one of the famous opera in the world. For this reason people expect some impressive building. I also expect this. Building is not special but museum is great. If you come only to see building you will be disappointed." Tā kā uz muzeju mēs negājām, varam piekrist - bijām vīlušies.

Neko vairāk staigāt pa Milānu mums nebija ne vēlmes, ne gatavības - pārāk daudz cilvēku, pārāk trokšņains, un pārāk grūti kaut kur tikt uz priekšu ar Jurģa skrejriteni. Marina jau bija galīgi izbesīta, tad nu kāpām vien iekšā metro, braucām uz dzelzceļa staciju, bet no turienes - uz Bergamo. Pareizāk, mēs tā bijām domājuši, ka brauksim uz Bergamo, bet izrādījās, ka tas nav tik vienkārši, jo no Milānas Centrālās stacijas uz Bergamo vilcieni nemaz nebrauc. Labi, ka mūsdienās visu var viegli sarūtēt ar Interneta starpniecību, tālab nobraucām vienu pieturu vilcienā, kas brauca uz Veronu, un tad citā Milānas stacijā pārsēdāmies uz Bergamo braucošajā. Interesanti, ka tajā pašā citā stacijā mēs sastapām vilcienu "Bergamo - Milan Centrale", tādu pašu, ar kādu mēs bijām atbraukuši, bet mums vajadzīgajā virzienā šāda vilciena nebija.

Pārbraucām Bergamo, es ar bērniem devos uz dzīvokli, bet Marina - pēc Golfa punkta. Šāds risinājums bija izvēlēts, jo man vēl vakarā bija paredzēts futbola apmeklējums, pirms kura Marinai vajadzēja tikt pie viņas Golfa. Jāatzīst, ka pastaigā kopā ar maniem bērni uzvedās pārsteidzoši mierīgi, un līdz dzīvoklim tiku bez jebkādā stresa. Pārnāca Marina, ieēdām vakariņas, un tad jau es devos uz Gewiss stadionu, kurā skatījos, kā Bergamo Atalanta spēlēja ar Hellas Verona komandu. Par pieredzi futbolā tapis atsevišķs teksts, šeit varētu pieminēt vienīgi to, ka Bergamo, kuras iedzīvotāju skaits ir 120'000 ir stadions ar divdesmit tūkstošiem sēdvietu, kurš šobrīd tiek paplašināts. Tikām Rīgā lielākais futbola stadions "Skonto" spēj ietilpināt aptuveni 6'500 cilvēku. Pamata secinājums, protams, ir tāds, ka Latvijā futbolu nemīl. Bergamo gan to mīl, un futbolā es guvu labas emocijas, pārnācu tad mājās, kur bērni jau bija nolikti gulēt.


No rīta, kas bija mūsu pēdējais rīts Itālijā, es vēl aizsteidzos pēc Golfa punkta, kurš gandrīz precīzi sakrita ar iepriekšējās dienas Golfa punktu - tajā pašā ielā, tikai simts metrus tālāk, apēdām produktus, kas mums bija palikuši pāri (ne visus, kādu no sieriem nācās tomēr iepakot), iepirku vēl suvenīrveida sierus un šokolādi, uzpildījām somas un devāmies uz lidostas autobusu. To mums neizdevās noķert gluži tur, kur biju to plānojis - pareizajā laikā pieturā ieradās pareizā numura autobuss, tikai ar galamērķi Autoosta, nevis Lidosta. Izlēmu - jāiet līdz Autoostai, tur noteikti ar autobusu viss būs skaidrs. Un, protams, pāris minūtes vēlāk mums pabrauca garām tas autobuss, kuru bijām gaidījuši. Jau kuro reizi mani apčakarēja uzticēšanās sabiedriskā transporta sarakstam Itālijā, kurš nekad nav 100% precīzs. Neko, gaidījām nākamo autobusu. Arī tas, protams, kavējās un pat mazliet vairāk kā iepriekšējais, tomēr lidostā ieradāmies gana savlaicīgi, lai nekāda pārmērīga stresa par kavēšanu nebūtu. Vienlaikus iekāpšana lidmašīnā sākās ļoti ātri, līdz ar to arī dirnēšana termināli izpalika. Un tad jau lidojums uz Rīgu, autobuss uz mājām, un vēl viens ceļojums bija noslēdzies.

Ne viss te mums izgāja pēc plāna, bet, ja nesāc pārmērīgi stresot, tikko kaut kas notiek ne gluži tā, kā tu biji iecerējis, viss būs labi.