Kazhes pierakstu burtnīca

Attālums, ko mums šajā dienā vajadzēja veikt ar vilcienu, nebija no lielajiem: Tirano no Morbenjo šķir mazliet vairāk kā 50 kilometru, proti, pat reģionālās nozīmes vilciens šādu attālumu veic mazāk kā stundas laikā, un tomēr es biju izdomājis, ka šo posmu varētu sadalīt uz pusēm. Ne tālab, ka mēs nevarētu nosēdēt vilcienā, bet tāpēc ka man nešķita nepieciešams maksimāli ātri ierasties Morbenjo, kur tāpat nekā ļoti daudz interesanta nebūs (ja jau skrējienā nepiedalos), turklāt rezervētajā dzīvoklī ātrāk kā divos mūs tāpat iekšā nelaistu. Apskatījis mūsu maršrutu kartē, ievēroju, ka tieši šī dzelzceļa posma vidū atradās relatīvi lielāka pilsēta ar nosaukumu Sondrio. Šādu vārdu iepriekš dzirdējis nebiju, bet tas jau nevarētu būt šķērslis kādas vietas apmeklēšanai.

Sondrio patiesībā arī ir nozīmīgāka pilsēta pat par Tirano, kur šo ceļu mēs uzsākām, jo tā ir provinces galvapilsēta. Jā, racionāli vērtējot Sondrio province nav ne ne sevišķi liela, ne sevišķi ievērojama, 180'000 iedzīvotāju, lielākā un ievērojamākā pilsēta tajā ir tā pati Sondrio, kurā mīt ap 20'000 cilvēku un kura Itālijas mērogos droši vien ir aptuveni tikpat zināma kā Riebiņu pagasts latviešu vidū. Mūsu vizīte Sondrio gan bija visai minimāla - no dzelzceļa stacijas devāmies pusdienu meklējumos (beidzot bijām nobrieduši kādu reizi paēst ārpus mājas). Pirmā Google maps ieteiktā picērija izrādījās tāda, kurā ir tikai piegādes variants, kas galīgi mūs neinteresēja, tikām ar otro ēstuvi gāja grūti tās atrašanas ziņā. Patiesībā sanāca tīri amizanti - sekoju kartei līdz vārtiem, kur vajadzēja būt kafejnīcai. Reizē ar mani tur gāja pāris ar suni un tāpat kā es uzreiz "veica maršruta pārrēķināšanu", acīmredzami tur neatrodot meklēto. Pavaicāju, vai viņi meklē tāda un tāda nosaukuma restorānu, atbildē saņēmu - šķiet, jāiet būs uz "to" pusi. Tad nu visi kopā to ēstuvi arī atradām, tiesa, viņi tur ēst nepalika, mēs gan. Iespējams, viņus apbēdināja paziņojums, ka salīdzinoši neilgajā laikā līdz pusdienu pātraukumam picas nav ēdienkartē nav pieejamas. Mēs gan pieņēmām šos nosacījumus - ja nav picu, tātad nav Ēdām pastu, ar ko pārējiem paveicās mazliet labāk nekā man (proti, mana porcija bija sasodīti maza), bet beigās visi, šķiet, bijām apmierināti. Atceļā no ēstuves izgājām loku pa Sondrio vecpilsētu, kura bija aptuveni tāda kā jebkuras Itālijas pilsētas vecpilsēta - jauka, bet bez kaut kādas baigās odziņas, un tad jau atkal uz vilcienu.



Tālākajā braucienā uz Morbenjo bija viens mazliet mulsinošais elements - sākotnēji izziņotajā pieturvietu sarakstā nemanījām mums aktuālo Morbenjo - jau sākām satraukties, vai tik neesam iekāpuši kādā ekspresī (lai gan tas būtu neloģiski - kāda velna pēc starp Sondrio un Milānu vajadzētu kursēt ekspersim), bet izrādījās, ka tur bija nosauktas tikai lielās pilsētas, kamēr realitātē vilciens apstājās faktiski pie katra staba, tai skaitā mums vajadzīgajā Morbenjo.

No visām pilsētām, ko apmeklējām šajā ceļojumā, Morbenjo neapšaubāmi bija vismazāk ievērojamā, līdz ar to arī ar naktsmītņu iespējām šajā pilsētā sevišķi daudz variantu nebija, taču vienu dzīvoklīti man tur bija izdevies uziet. Šajā reizē mūsu apartamenti bija visšaurākie šī ceļojuma laikā, kam bija arī savs pluss - mazāk iespēju bērniem kaut ko izvandīt, noslēpt un pazaudēt. Un var nojaust, ka viesi šajā dzīvoklī nav sastopami super bieži, ne velti šeit mums bija jāsatiek tā saimnieks, nevis jāizmanto bezkontakta risinājums. Rezervējot dzīvokli, biju rakstījis, ka skriešu "Colmen trail", tad nu tikšanās laikā dzīvokļa saimnieks pavēstīja, ka vairāki viņa draugi arī skries, bet es varēju vien skumji pateikt - es gan patiesībā neskriešu, nav veselības.

Un aptuveni 30 minūtes vēlāk es jau biju devies ārā no dzīvokļa ar mērķi veikt Colmen Trail maršrutu. Tā gan it kā nebija domāta kā skriešana, jo rezultātu neviens jau nefiksēs, un arī mana gatavība nekādi neatbilda skrējiena prasībām: līdzi nulle pārtikas, tik vien kā ūdens pudele Esteres mugursomā (jā, pat savas skriešanas somas man līdzi nebija), skrējiena maršruta fails telefonā un gatavība apskatīties, kā tad būtu bijis, ja es tur tomēr būtu skrējis "pa īstam". Līdz startam bija mazliet virs diviem kilometriem, līdz ar to jau biju iesildījies. Starta-finiša zona atradās pagalmā, kurā iekšā nedevos, tik vien kā nopētīju, ka "viss notiek", un devos pa senu tiltu pāri upei un - augšā kalnā. Tā gan izrādījās viena no daudzajām kļūdām, ko šajā dienā pieļāvu - patiesībā man vajadzēja skriet pa līdzeno ceļu pa labi, kamēr šādi sanāca, ka es izvēlējos maršrutu veikt "pret spalvai". Vai otrā virzienā būtu bijis fiziski vieglāk vai grūtāk, man nav iespējas objektīvi pateikt, bet sekot maršrutam droši vien būtu bijis vieglāk, jo marķējums tomēr ir veidots tā, lai to varētu saskatīt, skrienot pareizajā virzienā. Vienlaikus iespaids man bija tāds, ka marķējuma distancē bija izteikti par maz un ka arī, pareizā virzienā skriedams, gan jau kādu reizi būtu nomaldījies, un tad vēl būtu risks, ka diez vai būtu ņēmis distancē telefonu ar maršruta failu. Jā, par pašu GPX arī ir piebilstamas pāris lietas. Pirmkārt, kopš beidza dzīvi Endomondo, neesmu skrējis "pa maršrutu", Strava tas, šķiet, ir maksas pakalpojums, tāpēc uzliku kaut kādu GPS Viewer aplikāciju, tikai jau pirmajos simtos metru sapratu, ka tā neatjaunina savu lokāciju. Negribēju iebremzēt visu šo pasākumu, tāpēc, neatejot no kases, domāju - kādas ir alternatīvas, un apstājos pie vesture.dodies.lv, kur šāda iespēja ir un kas strādāja itin labi (tātad šajā reizē Web uzvarēja pret aplikāciju). Un pats GPX fails nebija izcili precīzs - vairākās vietās samulsu, jo sanāca, ka taka, pa kuru man vajadzēja skriet, nebija tā, kas sakrita ar kartē iezīmēto, jo failā bija nobīdes un kļūdas, bet galā kaut kā tiku.






Ar katru distancē pavadīto kilometru (kopā tādu bija 18) es arvien vairāk novērtēju to, ka nebiju varējis šajā pasākumā piedalīties pilnā sacensību formātā. Pārāk liela daļa distances bija kāpšana vai nu augšup vai lejup, un kāpšana galīgi nav mana stiprā puse. Kamēr vēl man bija ticība, ka varēšu Morbenjo skriet, biju pret kalnu skrējis uz trenažiera, arī kāpņu trenažieri biju izmantojis, bet realitātē izrādījās, ka šai distancei es galīgi nebiju gatavs. Un kāds brīnums - ja tu 18 kilometros savāc vairāk kā tūkstoti augstummetru, var secināt - tā ir itin nopietna kāpšana. Līdzenie posmi te bija trīs (skrienot nepareizajā virzienā) - viens kalniņā pēc pirmā kāpiena, aptuveni pusotra-divu kilometru garumā, tad otrs - pēc tikšanas lejā no galvenā kalna, kad man jau šķita - tālāk būs tikai līdzenais posms, un pēdējais - pēc vēl viena augšā-lejā, kuram absolūti nebiju gatavs psiholoģiski. Jā, skarbākais visā šajā pasākumā bija tas pēdējais kalns - trases profilu nebiju sen atsvaidzinājis atmiņā (jo nedomāju jau piedalīties sacensībās), un man šķita - ja jau esmu ticis lejā pilsētas līmenī, tad jau viss grūtais ir garām, gribēju jau rakstīt Marinai "drīz būšu" un, labi, ka tā neizdarīju. It kā jau nebija tik traki - tas pēdējais kāpums nebija pat ne divsimts metru, toties - sasodīti stāvs, apmēram 600 metru posmā. Bija reize, kad es vienkārši apsēdos atpūsties - galīgi nebija spēka turpināt. Protams, es sevi šaustīju par to, ka būtu varējis paņemt vismaz kaut ko ēdamu no dzīvokļa - kaut vai kādus cepumus, vienalga, nevis aizdevies pilnīgi tukšām rokām. Labi, ka vismaz ar ūdeni situācija bija laba - ceļā bija vairāki avoti, kur varēju papildināt savu ūdens krājumu. Bet citādi - biju tik ļoti nomocījies, ka pat pāris pēdējos kilometrus, kas jau bija pa totāli līdzenu apvidu, vairāk gāju, nevis skrēju. Viss, pilnībā izpumpējies.

Mācības no šī pasākuma ir vairākas. Pirmā - pirms pieteikties sacensībām ārzemēs daudz rūpīgāk izpētīt, cik tieši grūti būs, un, ja tās ir tādā zemē kā Itālija, visticamāk - manā gadījumā pareizais lēmums būtu nepieteikties nemaz. Otrā - idejiski man nav nekādu problēmu distanci veikt arī, ja nekādas sacensības attiecīgajā brīdī nenotiek, principā arī citreiz varētu mierīgi atvaļinājumā nevis tēmēt uz konkrētām sacensībām, bet uz man pieņemamu maršrutu, kuru varu veikt. Trešā - pat ja neplānoju skriet, situācijā, kad rēķinos ar trim stundām distancē (reāli, protams, sanāca vairāk), padomāt par pārtiku, nevis vienkāršu paļaušanos uz "gan jau būs ok". Ceturtā - šobrīd vienkārši neesmu nekādā sportiskajā formā, jāsaved kārtībā veselība, kas jau pusotru mēnesi streiko, nekādi netieku pilnīgi vesels, un katrs intensīvāks starts kopējo veselības stāvokli tikai atsit atpakaļ (tāpēc aizvadītajā nedēļas nogalē izvēlējos neskriet Stirnubukā - negribu sevi atkal samocīt). Gan jau vēl kaut ko no šī visa var mācīties (tai skaitā - apskatīties, kurš ir pareizais distances virziens, lai sajaukt ceļu sanāktu mazāk nekā desmit reizes), bet neesmu drošs, ka šobrīd ir vērts kaut ko baigi analizēt, it īpaši - ja nav fiziskās formas, viss pārējais īsti nav svarīgs.


Vienu aizmirsu piebilst - skati brīžam bija lieliski, to dēļ noteikti bija vērts šo distanci veikt un, ja man nebūtu tā konkrētā maršruta, ne tik tālu, ne tik augstu es noteikti pats nebūtu uzkāpis.

Kā lai arī nebūtu, finišu (vai arī startu, ja jau skrien nepareizā virzienā) es sasniedzu, bet no tā uz dzīvokli jau gan vienkārši gāju, pat nemēģinot skriet. Pārnācu dzīvoklī, pirmais, ko izdzirdēju, ka visi ir izsalkuši, un ir jāiet vakariņās (protams, kad būšu pabijis dušā). Neteikšu, ka mani tajā brīdī šī doma iepriecināja, vislabprātāk es noteikti būtu atkritis gultā un vairs necēlies, bet kas jādara - jādara. Marina bija Morbenjo centrā noskatījusi picēriju, gājām vien uz to. Man gan sajūta bija, ka šis pilsētas centrs, kas iepriekš atradās mazāk kā kilometru no mūsu dzīvokļa, bija paspējis pārcelties kaut kur tālu, tālu un ka mēs gājām ļoti ilgi. Beidzot sasniedzām picēriju, kurā bija stipri daudz cilvēku un, kā uzzinājām - bez rezervācijas vietu nebija. Mans skeptiskais prāts gan pieņēma, ka tas bija jāsaprot "tūristiem bez rezervācijas vietu nav", nevis ka tādu nav nevienam (mazās itāļu pilsētās īpaši labi jūtams, ka viņi visādus salašņas, kas sabraukuši no malu malām, neko augstu nevērtē), bet sausais atlikums no tā nemainījās. Jau bez sevišķām cerībām gājām uz citu picēriju, kura izrādījās relatīvi patukša, bet arī tur viesmīle vispirms solījās noskaidrot, vai mums bez rezervācijas kāda vietiņa atradīsies, un tad apmēram desmit minūtes vēlāk pavēstīja - jā, būs. Labākais, ko es varu teikt par šo picēriju - ēst mēs tur dabūjām. Vai picas bija garšīgas? Nē, tik tālu es savos apgalvojumos neietu ("Vīnkalni" šos samizotu vienos vārtos), bet vismaz sēdēšana pie galda (komplektā ar glāzi alus) ļāva man atjaunot pašsajūtu kaut cik ciešamā līmenī, un atceļā uz dzīvokli sajūta jau bija no kategorijas: "O, bet te tiešām nav tālu!" Un, neatkarīgi no picas kvalitātes, Marina un es bijām pateicīgi, ka mums tur iedeva ēst, jo bērni diez vai saprastu, kālab mēs dodamies atpakaļ uz dzīvokli tukšā.

Morbenjo pavadītā nakts noteikti nebija viena no labākajām manā dzīvē - jau vispār pēc garākiem skrējieniem dienas otrajā pusē es parasti neguļu labi (šoreiz finišu biju sasniedzis ap astoņiem), bet šajā konkrētajā reizē biju pavisam izsmērēts, un tā ir parādība, kas man pamatīgi krīt uz nerviem - it kā tu esi pilnīgi bez spēka, bet aizmigt nevari, valsties pa gultu no vieniem sāniem uz otriem bez jebkādas jēgas. Kaut kad beidzot tomēr aizmigu, bet arī no rīta nebiju pats žirgtākais, līdz ar to izlēmu Golfu Morbenjo nelaist - nejutos gatavs vēl kādai pastaigai kalnā, tad jau labāk izvēlēties drošo un garlaicīgo variantu Bergamo.

Gluži bez kustēšanās iztikt gan nevarēja, no rīta Marina mani aizsūtīja uz pārtikas veikalu pēc kaut kā brokastīm, vismaz šādā veidā mazliet ieskatījos arī Morbenjo pilsētas centrā, kas man iepriekš nebija sanācis, jo skrējiena maršruts itin nemaz neveda pa pilsētu, tad visi uzēdām to, ko nu biju atnesis no veikala, un varējām krāmēt mantas un doties uz dzelzceļa staciju, lai dotos atpakaļ uz Bergamo, kur divas dienas vēlāk bija gaidāms mūsu ceļojuma finišs. Morbenjo dzelzceļa stacija mūs pārsteidza ar absolūtu dzīvības trūkumu tajā - tur ne tikai nebija neviena cilvēka, bet pat biļešu iegādes un validācijas aparāti nestrādāja. Izpētīju, ka teorētiski biļetes var iegādāties bez papildu maksas no vilciena konduktora, ja esi iekāpis stacijā, kur tās nepārdod, tomēr atradām veidu tās iegādāties Internetā, ko arī izdarījām. Vispār jau variants ar konduktoru būtu savā ziņā labs, jo nevienu konduktoru mēs Itālijas vilcienos tā arī nesastapām, vai pareizāk nē - vienu mēs redzējām gan, kaut kādā vilcienā kāds jaunietis piegāja pavēstīt konduktorei, ka tur ir bariņš cilvēku, kuriem nav biļešu (tā vismaz izklausījās), kas, protams, bija par viņa draugiem. Beigu beigās, manuprāt, viņi pat tiešām tika pie biļešu uzrādīšanas, bet mēs gan nē. Tomēr mēs necentāmies obligāti ietaupīt kādu naudu, un vilcieni Itālijā patiesībā ir diezgan lēti, bet gan allaž bijām godprātīgi apgādājušies ar biļetēm, un arī uz Bergamo aizbraucām pilnīgi legālā veidā.




Atskatoties uz mūsu veikto loku, jāatzīst, ka, ja ne pieteikšanās skrējienam, diezgan droši mēs vispār nebūtu aizbraukuši šajā virzienā, nebūtu paviesojušies sniegotajos Alpos, nebūtu apmeklējuši ne Leko, ne Sondrio, ne kur nu vēl Morbenjo. Un, lai arī no skrējiena nesanāca tas, kas tur bija iecerēts, tagad, pāris nedēļas vēlāk, es jūtos ļoti gandarīts, ka to vismaz kaut kādā veidā biju pievarējis un kaut kādu jaunu pieredzi ieguvis. Līdz ar to - kaut arī viss šis pasākums bija nejaušību ietekmēts, izbrauciens uz Itālijas tālākajiem Ziemeļiem noteikti bija pelnījis lielu Plusa zīmi. Taču, kā zināms, vēl mums bija kāds laiciņš tajā atlicis, un par to - nākamajā reizē, kas šim aprakstam būs pēdējā.