Kazhes pierakstu burtnīca

No Bergamo devāmies prom ar autobusu, kas veda uz Ponte San Pietro. Apdzīvota vieta, kas nes "Svētā Pētera tilta" nosaukumu, šķiet vismaz mazliet dīvaina, un kaut kādā mērā man pat ir žēl, ka mums nesanāca to apskatīt (pilsētas statusa šai vietai gan nav, tomēr šajā tiltā dzīvo vairāk kā 10'000 cilvēku), bet gan pārkāpt nu jau īstā vilcienā, nevis tikai autobusā, kas pilda vilciena funkcijas (mūsu pseido vilciens tikām bija paspējis nobraukt gar vismaz vienu dzelzceļa staciju, kurā neviens no autobusa neizkāpa un neviens tajā arī neiekāpa).

Mūsu dienas galamērķis bija pilsēta ar lielisku nosaukumu Tirano, taču ceļā pavadāmais laiks (teju trīsarpus stundas) šķita pārāk liels, lai tādu veiktu bez kārtīgas pieturvietas, tālab biļetes bijām nopirkuši nevis līdz Tirano, bet gan tikai līdz Leko (Lecco). Šī pilsētiņa, kas atrodas Komo ezera dienvidaustrumu galā, varbūt nav super labi zināma, tomēr tieši šobrīd tā ir salīdzinoši aktuāla, jo tās futbola komanda Calcio Lecco 1912 pirmo reizi piecdesmit gadu laikā ir tikusi pēc spēka otrajā Itālijas līgā. Tas gan nav uz ilgu laiku, jo uz šī teksta rakstīšanas brīdi "Lecco" saglabā vien teorētiskas iespējas savu vietu šajā līgā saglabāt arī nākamajai sezonai, tomēr vismaz vienu gadu tā ir pavadījusi vienā kompānijā ar tādām patiešām slavenām komandām kā "Parma", "Palermo", "Sampdoria" un citām. Patiesībā, pat ja mēs būtu gribējuši uzreiz braukt uz Tirano, mums tāpat būtu nācies pārsēsties, jo vilcieni no Bergamo (šobrīd - no Svētā Pētera tilta) nemaz tālāk par Leko nebrauc. Lai vai kā, kāpām ārā no vilciena un devāmies skatīties, ko tad tā Leko mums varēja piedāvāt.

Vienu tā nepiedāvāja, bet izrādījās, ka tas nebija kritiski - proti, dzelzceļa stacijā nebija atrodama bagāžas glabātava, līdz ar to nācās vien pa pilsētu staigāt ar mugursomām. Par laimi vienīgā kaut cik smagā no tām bija manējā, līdz ar to - varēja dzīvot. Vēl jo vairāk, kad no somām izņēmām Jurģa skrejriteni un ķiveri. Jā, tas bija bijis sarežģīts lēmums - ņemt Jurģim līdzi personīgo transporta līdzekli vai nē, bet bijām izlēmuši, ka šādā veidā ar viņu kopā varēsim pieveikt vismaz drusku lielākus attālumus. Uzreiz uzslavēšu mūs par šo izvēli - sākot ar Leko, Jurģis gandrīz visu laiku pārvietojās ar skrejriteni, turklāt itin bieži nevis brauca, bet tika stumts kā koferis uz ritentiņiem, kas noteikti ir ērtāks veids, nekā viņu nest, kas apstākļos, kad tev jau ir 15kg mugursoma, nav sevišķi patīkami, un viņa ierosinājums: "Gribu plecos!" vienkārši nav īstenojams.

Leko sevi atklāja kā tipisku tūristu pilsētiņu gleznaina ezera krastā - glīta, kopta, ar daudzām vietām, kur kaut ko garšīgu nobaudīt. Mūsu gadījumā izvēle bija vienkārša - ierodoties Itālijā, pirmais, par ko tu iedomājies, ja ir labs laiks, ir saldējums, un tā kā iepriekš mums bija bijusi saskarsme ar lietu un līdz ar to "Gelato" nebija aktuāls, tagad tas tāds kļuva, turklāt bērni nekad jau nelaistu garām iespēju nošmulēt sejas, rokas un, ja iespējams, arī drēbes.

Nogājām loku gar ezera krastu, līdz radās sajūta - pietiks, varam doties uz atpakaļ uz dzelzceļa staciju. Tā mēs arī rīkojāmies, bet stacijā mūs gaidīja pārsteigums. Man šķiet, ka kaut kur es šādu paziņojumu biju manījis, tikai apziņā tas nebija nosēdies - bijām uztrāpījuši uz vispārēju dzelzceļnieku streiku. Tiesa, nesaprotu, kālab tas nebija traucējis mums jau ceļā uz Leko, bet šeit stacijā darbinieks mūs informēja, ka tuvākais vilciens uz Tirano kavējot pusstundu un ka nav garantijas, ka tas vispār atnākšot, līdz ar to viņš mums pagaidām neesot gatavs pārdot biļetes. Diži loģiski tas nešķita, jo, atbilstošī vīra teiktajam, pēc kādas pusotras stundas nākamajam vilcienam būtu jānāk, bet ja jau nevar pirkt biļetes, tad nevar. Tā kā vilcienu nesolīja, devāmies prom no stacijas mazliet vīlušies, tomēr ar cerībām, ka pavisam Leko neiesprūdīsim. Jāpiebilst, ka mums bija vitāli svarīgi šajā dienā nonākt Tirano ne tikai tālab, ka tur gaidīja naktsmītne, bet arī tādēļ, ka nākamajā rītā bija gaidāms brauciens ar Alpu vilcienu (vai vismaz mēs tobrīd domājām, ka bija gaidāms). Protams, gan jau bija kādi varianti ar autobusiem, bet tik tālu netikām. Aizgājām uz skvēriņu veikalu zonā, kur nobāzēju Marinu, bērnus un somas, bet pats aizčāpoju līdz pārtikas veikalam, nopirkt kaut ko graužamu it kā ceļam uz Tirano, it kā laika īsināšanai tepat. Pēc tam Marina ieteica man darīt to, ko arī pats biju domājis - aiziet atkārtoti uz staciju, apskatīties, vai tur ir kāds progress vai regress vilcienu jautājumā. Aizgāju, un izrādījās, ka ir gan - mūsu sākotnējais vilciens joprojām kavēja pusstundu, bet tika ziņots, ka tas patiešām atbraukšot, arī biļetes man tagad atļāva nopirkt. Tā tad arī izdarīju, un devos pēc ģimenes. Līdz ar to visa "mēs streikojam!" drāma mums bija rezultējusies tik vien kā pazaudētā pusstundā, lai arī izziņota tā bija daudz vērienīgāk.


Posms Leko - Tirano man un Marinai vilcienā bija interesants, bērniem - ne tik ļoti. Proti, baigā viņiem interese, ka visu ceļu tavā redzamības zonā ir sniegoti kalni, ja tāpat tavā redzamības zonā ir mobilais telefons, kurā var redzēt tos pašus vecos bērnu raidījumus, kuri jau neskaitāmas reizes skatīti Latvijā. Šī būtu īstā situācija potenciāli sprādzienbīstamākajai šī apraksta daļai - ne reizi vien šī ceļojuma ietvaros mums radās jautājums, vai nākamajos ārzemju braucienos patiešām ir vērts šos jauniešus ņemt līdzi. Šis, cik nojaušu, nav vienkāršs jautājums, un te var lieliski komentēt par tēmu, ka esam draņķīgi bērnu audzinātāji, bet... nu sarežģīti. Tiesa, vēl pērn šajā ziņā viss šķita diezgan ok, iespējams, pārāk ātri šajā reizē bijām padevušies un atļāvuši viņiem piekļuvi ekrāniem, ja tā nebūtu izdarījuši, var gadīties, ka ceļojums būtu aizritējis mierīgāk. Bet nevaru noliegt, ka pārdomas par mūsu izvēlēm radās (vienlaikus atceros, ka ne tik sen braucienu ar mašīnu no Rīgas līdz Berlīnei Ziņģu ģimenes sabiedrībā Estere izturēja bez ekrānlaika, un viss bija ok). Tālab sanāk, ka šis vairāk ir viela pārdomām nākotnei, bez skaidriem secinājumiem un lēmumiem.

Tad pienāca Tirano. Šādas pilsētas nosaukumu iepriekš nebiju dzirdējis, un nav jau brīnums - nepilni 10'000 iedzīvotāju, ievērojamākie cilvēki no šīs pilsētas: kaut kāds 16. gadsimta teologs un ievērojama, bet man pilnīgi nezināma feministe un modes dizainere (Roza Dženoni, 1867-1954), jā, un atrašanās vieta pie pašas Šveices robežas, vietā kartē, kur normāli tu pat nejauši neapskatīsies. Taču līdz ar šaursliežu dzelzceļa klātbūtni - mūs ļoti ieinteresējusi vieta. Vēl pirms ierašanās Tirano biju Marinai teicis, ka mums vajadzētu aiziet šajā vakarā precīzi noskaidrot detaļas par nākamā rīta braucienu uz Šveici, bet, netipiskā viņai kārtā, ieraudzījusi, ka Šveices maršruta dzelzceļa stacija atrodas turpat blakus tai, kurā bijām izkāpuši no lielā vilciena, un ir pavisam neliela, Marina pateica kaut ko iz kategorijas - te viss ir skaidrs, nav vērts neko vairāk pētīt, visu no rīta atradīsim, un šis jautājums bija slēgts. Vai pareizāk - tā mēs domājām. Ilgtermiņā varbūt pat labi, ka tā, bet es pat jūtos mazliet aizvainots, ka gadās situācijas, kad vieglprātīga attieksme nenāk no manis.

Dzīvoklis mums atradās atkal aptuveni kilometra attālumā no stacijas. Gājiens bija galvenokārt pret kalnu, bet saprātīgā stāvumā. Interesanti sanāca ar iekļūšanu dzīvoklī. Māja, kurā mums bija paredzēta nakšņošana, atradās aiz žoga, bet tā vārtu priekšā kaut ko darbojās ceļa meistari. Gribējām iet iekšā pa vārtiem, bet meistari mums saka - nē, te nevar iet. Pārliecinājos aplikācijā, ka adrese ir īstā, parādīju šiem telefonā. "Ā, nu, labi, tad ejiet iekšā!" Un tad, savukārt, mēģinājām saprast, kā īsti tiksim dzīvoklī. Izrādījās - mums vajadzēja iet atkal pie tiem strādniekiem, jo piekaramā atslēga ar kodu, kura bija jāatver, lai tiktu pie dzīvokļa atslēgas, atradās tieši viņām blakus. Visu šo izdevās nokārtot, un tikām iekšā dzīvoklī. Kas jāsaka par pašu dzīvokli - tas bija riktīgi labs, milzīgs, ar trim guļamistabām, viesistabu ar milzīgu virtuvi un balkonu. Vienu no istabām vienojāmies neizmantot (jo bērni jau var izvandīt pilnīgi visu). Mīnuss šādam dzīvoklim - tā uzturēšana kārtībā prasīja būtiski vairāk laika, nekā gribētos atvaļinājuma laikā. Bērnus, protams, visvairāk interesēja televizors, taču tajā nestrādāja Internets, līdz ar to Netflix vietā viņiem nācās skatīties "Curious George" itāļu valodā, bet šķita, ka arī šis viņiem derēja tīri labi. Mūs tikām iepriecināja tas, ka dzīvoklī, kurā logi bija uz trim debespusēm, katrā no logiem pretī tev vērās sniegotas virsotnes - ne gluži tāds skats, pie kāda esi pieradis Latvijā (lai gan, kad šo rakstu 22. aprīlī, daudzviet Latvijā snieg).

Veicām nelielu vakara pastaigu pa Tirano, tiesa, kā izrādījās, ne uz pilsētas vēsturisko centru, bet gan virzienā uz Tirano baziliku - šajā vietā 1504. gadā vietējam iedzīvotājam te parādījusies Dievmāte (jāatzīst, ka Jaunava Marija itin daudz sava brīvā laika kopš Debesbraukšanas, šķiet, pavada, parādoties dažādiem dīkdieņiem), un tad ar nelielu līkumiņu no paugura puses - atpakaļ uz dzīvokli.


Vēl pirms gulētiešanas palaidām nākamās dienas Golfu, kas izrādījās mums labvēlīgs. Tirano ir pagalam maza pilsētiņa un varbūtība uzrauties, ka abi punkti atrodas nepieejamās vietās kalnos ir diezgan reāla, taču punktu mums iedeva uz gājēju/veloceliņa, kas ved ārā no pilsētas gar upi. Šo upi, ja kas, sauc Ada (Adda), tā ir vairāk kā 300 kilometrus gara, un šī brauciena laikā mēs paviesojāmies uzreiz četrās pilsētās tās krastā (Leko, Tirano, Sondrio un Morbenjo). Agrā rīta stundā devos skrējienā uz golfa punktu un mazliet vēl tālāk, šajos apstākļos atrast citu tik līdzenu maršrutu varētu būt grūti - lai arī skrējiens augšup pa upi, protams, mazliet ved kalnā, tas ir absolūts sīkums salīdzinājumā ar jebkuru citu iespējamo skriešanas virzienu, tāpat priekšrocība ir tajā, ka šādā skriešanas maršrutā nemaz nav jādomā par to, kurp tu skriesi, tikai uz priekšu un viss.


Atgriezos dzīvoklī, uzēdām brokastis un es ieskatījos Internetā, lai vēlreiz precīzi pārliecināties par to, cikos mums bija vilciens uz Sanktmoricu. Un ko es noskaidroju - šis vilciens nebūs necikos! Kā atklājās, pirms nedēļas šajā maršrutā bija kaut kas atgadījies (sniega nogruvums vai kas tamlīdzīgs), kā rezultātā uz nedēļu satiksme šajā dzelzceļa posmā bija slēgta, stulbākais - ka nākamajā dienā līnija jau būs vaļā, bet mums tas neko nelīdzēs, biļetes uz citu dienu mainīt nevar. Būtu jauki, ja Rhaetian Railways mani jebkādā veidā būtu mani informējis par šo situāciju (tai skaitā - nedēļu iepriekš mēs pat būtu vēl varējuši visus iespējamos plānus piekoriģēt), bet nevar jau visu gribēt, kā nekā Šveices standartos vilciena biļetes bija praktiski bezmaksas (ap simts eiro no cilvēka), kālab lai par tādiem niekiem satraukt cilvēkus. Bet nu jā - mūsu plāni šai dienai bija sabrukuši, un vēl jutāmies priecīgi, ka taupības nolūkos bijām izvēlējušies nerezervēt nākamo naktsmītni Sanktmoricā, bet atgriezties atkal Tirano, kur tā bija vismaz trīs reizes mazāk dārga. Tomēr izlēmām, ka man jāaiziet uz dzelzceļa staciju, pārliecināties, ka viss ir slikti un lai nesanāk, ka mēs vienkārši palaižam garām notiekošu braucienu.

Aizgāju uz staciju, tur visur informācija, ka vilcieni atcelti, biļešu aparāti slēgti (atgādinu - iepriekšējā dienā biju ierosinājis šo jautājumu noskaidrot), bet iznāca pretī darbinieks, lai noskaidrotu, ko vēlos un vai var kā man palīdzēt. Vaicāju: "Visi vilcieni atcelti?" - "Jā, atcelti." - "Tad nekur nevar aizbraukt?" - "Ir autobuss, kas ved uz Pontresinu, no turienes varēsiet kādu gabaliņu izbraukt ar vilcienu posmā, kur tas kursē, tiesa, ne uz Sanktmoricu." - "Ā, nu, ok - eju pēc ģimenes." Jā, tātad gluži pilnīga izgāšanās šī diena nebija, taču arī ne gluži tas sapņu variants, par kuru biju cerējis - slaveno 360 grādu loku, ko veiktu vilciens, mums nebija lemts izbraukt, bet patiesībā arī brauciens ar autobusu bija riktīgi labs. Kā cilvēks, kuram nav intereses par kalnu slēpošanas kūrortiem un kurš arī vispār tā īsti nekad nav bijis kalnos, es noteikti iepriekš nebiju braucis ar autobusu 2000+ metru augstumā cauri sniegiem. Maršruta sākumā Tirano mēs atradāmies aptuveni 500 metrus virs jūras līmeņa, bet augstākais punkts, ko sasniedzām, bija ap 2250 metriem - proti, itin solīds kāpums, un nav brīnums, ka sevišķi ātrs šis brauciens nebija. Skaidrojums, kālab mums nesagāja brauciens ar vilcieniņu, ir spēles "Ticket to Ride" terminoloģijā - lai savienotu Šveici un Itāliju, bija jābūvē tunelis, bet izkrita trīs papildu lokomotīves, līdz ar to - nesagāja...


Autobusa galapunkts bija Pontresina - miests Šveicē, par kuru neko neuzzinājām un kuru arī neapskatījām, jo tur mēs tik vien izdarījām, kā pārkāpām no autobusa vilcienā un braucām virzienā it kā atpakaļ uz Tirano, bet diemžēl ne tik lielu gabalu. Patiesībā par vilcienu jāsaka - vismaz šajā posmā tas bija tikai superforšs, bet ne grandiozi foršs - proti, kaut kā bijuu iztēlojies to vēl iespaidīgāku (ko gan varētu ierobežot apstāklis, ka lai arī mēs braucām pa kalniem, tādus super stāvos nobraucienus, kas ir tuvāk Tirano, mums neizdevās piedzīvot), bet tāpat bija lieliska pieredze. Tiesa, ne visiem, jo mūsu jauniešiem interese par apkārtējo bija tik neliela, ka apstākļos, kad nebija Interneta un līdz ar to arī Jūtūbes, Estere telefonā spēlējās ar kalkulatoru. Jā, tas bija tas atslēgas punkts, kas radīja fundamentālo jautājumu: kāpēc tieši bērnus ir vērts vest ceļojumos? Bet vismaz ar mums pašiem šādu problēmu nebija, braucienu patiešām izbaudījām. Sekojot Tirano stacijā saņemtam ieteikumam, no vilciena izkāpām ārā pieturvietā ar nosaukumu Alp Grüm, no kuras paveras lielisks skats uz ledāju. Varēja it kā braukt vēl vienu pieturu tālāk (līdz punktam, kur šajos apstākļos vilcienam bija galapunkts), bet vilciena pavadone teica, ka īsti to darīt neesot vērts, jo tur nekā neesot. Un to viņa mums teica tajā Alp Grüm, kas sastāvēja no stacijas ēkas un skata. Savā ziņā bija pat intriģējoši uzzināt - kas tad ir vietā, kur nekā nav, bet nu labi, patusējām pa Alp Grüm, līdz sagaidījām to pašu vilcienu atgriežamies (ar nelielu nosebošanos, kuras minūtes stacijas informators katrā nākamajā reizē mazliet palielināja). Atgriezām Pontresinā, tur atkal iekāpām autobusā un braucām atpakaļ virzienā uz Tirano. Te jāpiebilst, ka šī sanāca itin kārtīga braukšanas ar sabiedrisko transportu diena, bet šī bija tāda reize, kad nebija sajūtas, ka mēs tikai dirnam mašīnā, kā tas var gadīties, piemēram, braucot no Rīgas uz Varšavu.








Gluži tik triviāla atgriešanās Tirano gan nebija - mēs sasniedzām lielāku ciematu, kas nes Poskjavo (Poschiavo) vārdu, kur autobuss apsājās un šoferis paziņoja, ka būs pietura uz 25 minūtēm, jo esam bijuši pārāk ātri un mums jāgaida, kamēr pienāks vilciens (neesmu drošs, no kurienes, nebija īsti mana darīšana). Jurģis bija nupat iemidzis uz Marinas, līdz ar to pastaigā pa Poskjavo devos divatā ar Esteri. Smuks kalnu ciemats, neko vairāk te nepateikšu. Ar civilizāciju Šveices pusē Poskjavo savieno Bernīnas kalnu pāreja, kurai bijām jau tikuši garām. Vismaz kā ķeksīti vēl vienu apmeklētu apdzīvotu Šveicē varējām iezīmēt (pieņemot, ka Alp Grüm šādai lietai nekvalificējas), un tad gan braucām tālāk uz Tirano. Te vēl viena atkāpe - visā mūsu ceļojuma laikā vilciens Šveicē bija vienīgais, kur mums kāds palūdza uzrādīt biļetes, turklāt šī bija tāda reize, kad biļetes mums īsti nebija uz to, kur mēs braucām, bet mums bija paskaidrots, ka varam braukt ar tām pašām, un tā arī darījām, tikām daudzajos izbraucienos ar dažādiem vilcieniem un autobusiem Itālijā nekādu biļešu kontroli nemanījām.


Pārbraukuši Itālijā, uzēdām saldējumu un pēc tam (pabijuši dzīvoklī) devāmies uz Marinas Golfa punktu - to pašu, kur jau biju bijis no rīta, bet tagad visi kopā un ar skrejriteni. Forši, protams, ka Jurģis šādā veidā bija pat ātrāks par mums, brīžiem gan vajadzēja viņu pamatīgi pieskatīt, šādā veidā arī sanāca, ka visi tomēr vismaz kaut cik bija šīs dienas laikā izkustējušies arī pašu spēkiem, ne tikai kā pasažieri sabiedriskajā transportā. Minimāli ieskatījāmies arī Tirano urbānajā daļā un izlēmām, ka varētu tai iedot vēl kādu iespēju nākamajā rītā. Bet tad gan - uzēdām vakariņas, dažs labs no mums iedzēra kādu vīnu, un tad gan - gulēt.


Ar ko es sāku rītu? Ar pastaigu uz Golfa punktu, kas šajā reizē bija izaicinošs, bet tāds tas bija manas izvēles dēļ. No diviem piedāvātajiem punktiem viens bija līdzenumā, otrs kalnā. Marina paņēma līdzeno, es - to otro (pozitīvais - punkts bija uz takas). Šī sanāca diezgan iespaidīga pastaiga (atceļā patiesībā - skrējiens lejup), mazliet virs astoņiem kilometriem ar kopējo kāpumu 580 metri, mūsu miteklim atrodoties 460 metrus virs jūrs līmeņa, bet Golfa punktam - 1040. Pozitīvais - viss veicams pa vietējas nozīmes ceļiem un takām, pat nevienu privātīpašumu nenācās šķērsot, vienīgais sarežģījums - vienu taku dabā neieraudzīju, tāpēc veicu palielu līkumu apkārt pa ceļu. Vienlaikus, protams, ja būtu laiks, vēlmes un iespējas, te varēja ui ku tālu turpināt virzību augšup - OSM kartē iezīmēta taka arī uz 2750 metru virsotni tajā virzienā, kurp biju sācis savu ceļu (nerunāsim par tehniskās sarežģītības pieaugumu tālākos kilometros, man tā tāpat nebija mana darīšana). Lai vai kā, biju vismaz no kaut kāda augstuma Tirano redzējis no augšas, un jutos gatavs doties no šīs pilsētas prom. Taču gluži tik vienkārši tas viss, protams, nebija.



Pirmkārt, Marinai vajadzēja paņemt Golfa punktu. Otrkārt, man vajadzēja izlasīt līdz galam grāmatu par soctīklu kaitīgumu (jo nevar tak doties prom no naktsmājas vietas, tur atstājot puslasītu grāmatu), treškārt, vajadzēja atstāt dzīvokli tādā stāvokli, kādā to atradām. Ar šo visu gandrīz tikām galām, proti, Marinas Golfa punktu atstājām uz laiku jau pēc izčekošanās ārā no dzīvokļa, mani un bērnus atstājot rotaļu laukumiņā turpat netālu no vietas, kur bijām pavadījuši divas naktis, bet Marinai sparīgā gaitā uzņemot kursu uz viņas punktu. Tur gan viņa neiztika bez satraukuma, atklājot, ka kāds posms jāveic pa aktīva autoceļa bez ietvēm malu, tomēr ar šo uzdevumu viņa sekmīgi tika galā. Es tikām gluži tik sekmīgi netiku galā ar bērnu savaldīšanu, proti, viņi kādā brīdī pavēstīja, ka viņiem apnicis gaidīt mammu un ka mums kaut kur jāiet. Tad nu ņēmu visas somas un devāmies dzelzceļa stacijas virzienā. Par laimi, arī Marina jau tuvojās, līdz ar to šāda pastaiga "pilnā ekipējumā" man sanāca itin īsa. Pēc tam vēl aizstaigājām uz Tirano vecpilsētu, kas atradās otrpus upei un par kuru līdz šim bijām tikai nojautuši, ka tā varētu būt apskates vērta, bet pēc tam gan devāmies uz vilcienu, kuram mūs vajadzēja vest prom no Šveices, dziļāk iekšā Itālijā, virzienā uz pilsētu, kur es neizskrēju (un reizē - arī izskrēju) savu pirmo taku skrējienu ārzemēs.