Ja gribi sasmīdināt Dievu. Ceļojums uz Itāliju. Ievads
Pēdējos gados visi izbraucieni ārpus Latvijas mums bija ar minimālu iepriekšēju plānošanu. Droši vien visa virsotne bija Izraēla 2023. gada februārī, kad plāni aprobežojās ar aviobiļetēm un sarunātām naktsmājām pie maniem radiem, un pat tur uz vietas mēs īsti neplānojām, kas notiks tālāk.
Šoreiz tikām viss bija citādāk. Aviobiļetēm uz Bergamo sekoja plāns Itālijā piedalīties taku skrējienā (Colmen Trail 16 mazpilsētā Morbenjo), tad - brauciens ar Alpu vilcienu uz Sanktmoricu, vēl pirms izbraukšanas no Rīgas rezervētas visas naktsmītnes, un it kā viss maksimāli strukturēts.
Protams, te gan neiztika bez niansēm. Lai piedalītos skrējienā, vajadzēja medicīnisko izziņu un tās taisīšanu atliku uz pēdējo brīdi, nozīmīgākais tajā bija slodzes tests, tāpēc pierakstījos uz tādu Stradiņa slimnīcā. Un dažas dienas pirms testa saslimu tādā mērā, ka bija skaidrs - būs jālieto antibiotikas, kas jebkādu fiziskās formas pārbaudi darīja neiespējamu. Tāpat, racionāli vērtējot situāciju, diez vai būtu prātīgi mazāk kā nedēļu pēc antibiotiku kursa beigām piedalīties sacensībās, līdz ar to plāns par skrējienu atkrita vēl pirms izbraukšanas no mājām. Ja ņem vērā, ka dalības maksa šajā pasākumā bija 20 EUR, sevišķi to nepārdzīvoju. Un nekādus citus plānus tas neietekmēja.
Līdz ar to maršruta plāns bija aptuveni šāds: Bergamo - Tirano - Sanktmorica - Tirano - Morbenjo - Bergamo. Septiņas naktis, pārvietošanās ar vilcienu.
Bagāžas ziņā bijām apgādājušies ar tiesībām nodot divas somas, tālab līdzi bija divas lielās mugursomas (Marinas patiesībā nebija sevišķi liela, paldies Ilzei, kas aizdeva kompaktu somu!) un divas mazās mugursomas bērniem. Nestandarta risinājums bija paņemt līdzi Jurģa skrejriteni, toties drēbes ļoti taupīgos daudzumos, man personīgi - trīs pāri zeķu, apakšbikšu un t-kreklu, un tikai vieni skriešanas šorti.
Faktiski gan itin daudz kas izvērtās citādāk, nekā ieplānots (ne tikai skrējiens), bet par to - turpmākās šī teksta daļās.