Kazhes pierakstu burtnīca

No mājām izbraucām daudz agrāk, nekā tas ir atbilstoši manai mentalitātei, kura pieprasa dzīvošanu uz naža asmens, bet lieliski sapratu, ka bērni nespēj nosēdēt ilgāk uz vietas un ka līdz ar to jādodas vien būs uz 22. autobusu savas trīs stundas pirms paredzamā izlidošanas laika. Marina no rīta jau bija paņēmusi savu #IkdienasGolfs punktu, bet es, protams, plānoju tam pieķerties vakarpusē Bergamo, jo man jau tieši patīk neziņa - izdosies šoreiz vai nē.

Lidmašīnā sadalījāmies pa pāriem: Estere sēdēja ar mani, Jurģis ar Marinu. Es daļēji lasīju Flatland, daļēji - izklaidēju Esteri, tai skaitā lasīdams viņai priekšā "Emīlu un Berlīnes zēnus". Jā, domājot par optimizētu bagāžas apjomu, šajā reizē līdzi biju paņēmis sen novārtā atstāto Kindle, kas lieliski nodrošina tik daudz lasāmvielas no tikai dažiem gramiem (līdzīgi kā Tic Tac). Tiesa, te neiztika bez jautrības: biju iekopējis dažas brīvpieejā esošas grāmatas no Project Gutenberg, bet nebiju pārliecinājies, ka tās patiešām var manā ierīcē arī atvērt. Bijām jau Rīgas lidostā, kad atklājās - nevar. Un, ja tev nav līdzi datora, ir diezgan grūti padsmit gadus vecā Kindle dabūt jaunas grāmatas. Bet izrādījās, ka kaut kādas Interneta lapas tomēr pastāv, kuras spēj atvērt mūžsenais eksperimentālais pārlūks šajā ierīcē un no kurām var dabūt lietojamus e-grāmatu failus, rezultātā tās pašas divas grāmatas, ko biju dabūjis nelasāmā formātā, tagad ieguvu lasāmā. Neteikšu, ka lidojums pagāja vienā mirklī, bet noteikti ātrāk nekā laikos, kad mūsu ekipāžā ietilpa bēbis (proti, runa par pirmajiem lidojumiem ar Esteri, jo Jurģa pirmie divi dzīves gadi aizritēja Covid zīmē).

Savulaik Bergamo bija itin regulāri apmeklēta pilsēta, bet pēdējo reizi tur bija būts pirms teju piecpadsmit gadiem, taču mūslaikos pārvietošanās pa Eiropu ir tik triviāla, ka arī jebkādas priekšzināšanas parasti nav vajadzīgas. Visa informācija par sabiedrisko transportu ir pāris telefona glāstu attālumā, un nu jau tu sēdi autobusā, kas tevi ved uz Bergamo centru. Un tad jau tu, izmantojot tās pašas modernās tehnoloģijas, bez mazākajām problēmām atrodi ceļu uz noīrēto dzīvokli (divām naktīm), iekļūšanai kurā tev nebūs nepieciešams sastapt tā saimnieku, tik vien kā atvērt kastīti ar kodu. Patiesībā - garlaicīgi. It kā jau forši, bet reizē - bezpersoniski un nesaistoši. Gandrīz vai apsveru domu pirms maijā gaidāmā solo lidojuma uz Spāniju painteresēties, vai Couchsurfing vēl funkcionē.

Dzīvoklītis Bergamo nebija sevišķi liels, bet vismaz tāds, kur bērni un mēs gulētu dažādās telpās, taču es sevišķi nepievērsos laika pavadīšanai tajā, bet gan palaidu Golfu un devos pēc sava pirmā punkta Itālijā. Punkts nebija sevišķi tuvu, bet vismaz šķita, ka tam vajadzētu būt pieejamam. Virziens varētu būt interesantāks - proti, ne taisnā līnijā prom no pilsētas. Bet vismaz pie paša punkta situācija bija salīdzinoši interesanta - atbilstoši OSM kartei, daļa punkta teritorijas atradās aiz žoga, bet pārējā - zaļā zonā. Tikai izrādījās, ka šī zaļā zona arī ir aiz žoga un šobrīd tiek intensīvi apbūvēta, taču turpat blakus bija ejiņa, kura gan nešķita paredzēta publiskai lietošanai, par ko liecināja priekšā aizlikts celtniecības žogs, bet tas nebija nekādi nostiprināts un bija atverams vaļā, ko arī izdarīju. 30 metri turp, 30 atpakaļ un lieta darīta. Nav, protams, nekāds baigais adrenalīna pasākums, slēpņošanas laikos momenti mēdza būt daudz riskantāki, bet tāpat interesantāk, nekā kārtējo reizi paviesoties kaut kur Āgenskalnā.



Atceļā no punkta piestāju pārtikas veikalā (jo Marina nevēlējās čakaru, ar bērniem vakarpusē dodoties uz kafejnīcu, kur ēšana diez vai būtu izbaudāma pieaugušajiem), iepirku makaronus, pesto, pāris siera veidus, kaut kādus augļus, sulas un tā tālāk. Tā kā abi bijām pēc slimošanas, vīns pagaidām nebija dienaskārtībā, bet bija cerības, ka kādreiz šo jautājumu vēl paspēsim labot. Tad nu vakaru pavadījām turpat dzīvoklī, lai pa īstam ceļojums sāktos nākamajā rītā.

Pirmais rīts Itālijā galīgi nebija tāds, kādu bijām to vēlējušies. Itālijā bijām ieradušies no Rīgas, kur tobrīd bija 22 grādi, arī pēcpusdiena Bergamo bija silta, bet visa nākamā diena solījās lietaina un pavēsa, labi ja desmit grādi. Rītu sākām ar Marinas došanos pēc Golfa punkta (viegli pieejams, tajā pat virzienā, kur es biju gājis iepriekšējā vakarā), bet pēc tam lietainā pastaigā devos es. Un, ja Marina no pastaigas atgriezās tikai nedaudz samirkusi, tad es jau - pilnīgi izmircis. Tiesa, man vismaz bija interesants maršruts - Golfs mani aizveda gar Bergamo nocietinājumu ārējo līmeni visai augstu pilsētas kalnainajā daļā, manuprāt, tik augstu šajā pilsētā iepriekš bijis nebiju. Beigās sanāca, ka gar tiem nocietinājumiem izgāju apli pa perimetru un Golfa pastaiga sanāca tīri pieklājīga - tuvu sešiem kilometriem, bet nu sasodīti slapja.





Bija lielas šaubas, vai mums vajadzētu šādā laikā un bez lietussargiem kaut kur doties ar bērniem. Ambīcijas šādā laikā nebija pašas augstākās - doties uz Bergamo Dabas muzeju. Tur gan sanāca sarežģīti - Itālijā pat muzejiem pa dienas vidu ir siesta, un mēs sapratām, ka pirms pusdienu pārtraukuma diez vai būsim gatavi uz muzeju doties, tad nu rīta cēlienu (cik no tā bija atlicis pēc mūsu abu rīta pastaigām) nobumbulējām pa dzīvokli un tikai ap vieniem devāmies ārā. Man turklāt tas tāpat bija vidēji patīkams piedzīvojums - lielākā daļa mana apģērba vēl joprojām bija izteikti mitra. Estere, savukārt, nebija apmierināta ar to, ka ceļš uz muzeju gāja kalnā (jo tas atrodas Bergamo vecpilsētā) un, kamēr Jurģis saņēma atbalstu vecāku roku veidā, viņai bija jāiet pašai. Ievērojot čābīgos laikapstākļus, mēs pat bijām gatavi daļu ceļa veikt ar autobusu, tomēr realitātē tikai notusējām piecpadsmit minūtes pieturā, līdz mums apnika gaidīt, un gājām vien paši. Protams, pēc brīža parādījās arī autobuss, kurš, protams, pamatīgi kavēja attiecībā pret sarakstu, jo tā taču ir Itālija. Toties pozitīvais - pie Dabas muzeja durvīm ieradāmies tieši reizē ar tā darba laika atsākšanu pēc pusdienas pārtraukuma.

Par Bergamo Dabas muzeju varu teikt tos labākos vārdus. Protams, ar piebildi - ja tu ņem vērā, ka tas ir Dabas muzejs pilsētā ar aptuveni 100'000 iedzīvotāju un zinot, ka ieejas biļete šajā muzejā maksā 3 eiro. Proti, šai cenai tas ir visnotaļ labs. Jā, tas ir absolūti "old-school" tipa muzejs, salīdzinoši ar kuru viņa Rīgas brālēns ir ieradies no nākotnes. Liela daļa dzīvnieku veida eksponātu lieliski iederētos "crap taxidermy" Twitter kontā. Jā, gandrīz visa informācija ir tikai itāļu valodā. Bet - bērniem bija pietiekami interesanti, eksponātu ir daudz, un vismaz kaulu krājums ir visai iespaidīgs. Bērniem patika, ka šo to muzejā varēja aptaustīt, un arī pašas muzeja telpas ir gana iespaidīgas.




Pēcāk mazliet vēl izgājām pa vecpilsētu (kuru gan atceros no iepriekšējām vizītēm pilsētā, līdz ar to pārmērīgas intereses par to man nav) un uzgājām vismaz atbilstoši mūsu izpratnei lielisku vietu, kur paēst. Proti, vienu no tām ātrā tipa ieskrietuvēm, kur sakrāmētas fokačas ar visdažādākajiem topingiem, kuras tirgo uz svaru. Vienkārši, sātīgi un ātri, un bez satraukuma, ka kādam nepatiks, ka mūsu bērni neuzvedas kā Instagram ģimeņu atvases. Un - ļoti garšīgi, ja arī apjomos mazliet par daudz. Kas arī būtiski - iepriekš šādās vietās nebija ēsts, līdz ar to kaut kāda pieredzes dažādošana. Pēc tam - atkal lejā no kalna uz mūsu dzīvokli, kur bērni varēja baudīt multfilmu skatīšanos televizorā (kas Rīgā viņiem nespīd, jo televizora mums nav un nebūs), bet es - aiziet vēl vienā solo pastaigā.

Šajā reizē man bija pārdomas par to - kurp tieši iet. Vienkārši klaiņot pa Bergamo vecpilsētu man nekādas motivācijas nebija un līdz ar to, lai arī lietus bija beidzies, izdomāju - varētu aiziet uz kādu muzeju. Tiesa, vispirms aizčāpoju līdz pilsētas futbola stadionam, kur biju plānojis atgriezties pēc dažām dienām uz Serie A spēli, bet tobrīd biļeti uz futbolu vēl nopircis nebiju, bet tad gan - baudīt mākslu. Bergamo ir divi principiālie mākslas muzeji: viens no tiem veltīts klasiskajai mākslai, otrs - modernajai. Patiesībā es visticamāk būtu izvēlējies konservatīvāko no diviem muzejiem, taču tā darba laiks bija pārāk īss, līdz ar to devos vien uz laikemtīgās mākslas muzeju, kas nes GAMeC vārdu. Būtu pārspīlēti teikt, ka man būtu zināšanas jebkādā mākslā, kur nu vēl laikmetīgajā, bet, kā teikt - apskatīties jau varu, gluži kā tajā šaubīgajā anekdotē par ginekoloģiju (turklāt, lai arī ko cilvēki neteiktu par moderno mākslu, anekdotē piesauktajā situācijā nepatīkami pārsteigumi ir daudz reālāki). Muzejā ir pastāvīgā ekspozīcija, kā arī viena pagaidu izstāde, kurā apvienoti paklāji un zīmējumi. Par to uzzināju, ka paklāji simbolizē invaliditāti (kāda ir arī šo mākslas darbu autorei) un ka uzkāpšana uz paklāja (lielākais no tiem ir uz grīdas) simbolizē invaliditātes pieņemšanu vai saprašanu. Par pārējiem darbiem neko vairāk uzzināt nevarēju (jo tur nebija angliski runājoša personāla), bet bija interesanti. Mūslaiku mākslas kolekcijas ietvaros te atrodams arī kāds latvietes Daigas Grantiņas darbs (viņa esot nesen apbalvota Venēcijas biennālē). Bija arī telpa, kurā rādīja pieaugušajiem paredzētas animācijas filmas, kuru sarakstā bija arī Jana Švankmajera debijas filma, taču diemžēl man neizdevās sagaidīt to brīdi, kad rādīs tieši to, bet divas visai interesantas multfilmas noskatījos - vienu poļu autora darbu par oratoru un otru, šķiet, itāļu par vizīti pie fotogrāfa. Kaut kādā mērā tas droši vien bija ironiski, ka biju aizlaidies no bērniem, kas skatījās multfilmas, lai pats tādas skatītos, bet, kā patīk teikt Kristianam Kareļinam, "tas ir dzīve".




Atgriezos dzīvoklī, Marina vēl nebija bērnu klātbūtnē sajukusi prātā (nē, tāda riska patiesībā nav), un piekrita arī pati aiziet kādā vakarīgā pastaigā, ko viņa arī izdarīja. Es tikām laiskojos un it kā pieskatīju jauniešus, uzēdām vakariņas un tad - pa gultiņām.

No rīta beidzot pienāca tas, kas man ir svarīgs jebkurā ceļojumā - došanās rīta skrējienā, jo nu jau jutos gana sen nelietojis antibiotikas (jau otro dienu), lai varētu pamazām atsākt sportošanu. Devos savā ziņā atkārtot savu iepriekšējās dienas Golfa punkta maršrutu, tikai vispirms paņēmu jaunās dienas punktu - šoreiz tas bija iekritis Bergamo lejas pilsētas centrā, visai simpātiskā pilsētas daļā, bet tad - atkal kalnā, šoreiz pat vēl mazliet jautrāk kā pastaigas reizē, jo kādā brīdī izvēlējos doties vēl vairāk uz augšu, nevis lejup, kopā sanāca 294 metru kāpums uz 10 kilometriem - pēc Latvijas standartiem tīri pieklājīgi.

Atgriezos dzīvoklī, tad pēc tā paša Golfa punkta aizgāja arī Marina (mums itin bieži gadās, ka punktus nostartējam reizē, bet ņemam tos atsevišķi), es tikām nodušojos, uzēdām brokastis, sakārtojām savas somas un dzīvokli un devāmies uz dzelzceļa staciju, lai uzsāktu ceļu tālāk uz Ziemeļiem. Te mums sanāca mazliet "maršruta pārplānošana", jo patlaban no Bergamo vilcieni dodas tikai Milānas virzienā, bet otrs - uz Leko - ir remontā, tālab nopirkām gan biļeti vilcienam, bet kāpām iekšā autobusā. Brauksim ar šo autobusu gan jau tikai nākamajā apraksta daļā.