Ja nebūtu šī skuķa
Riharda Pīka (tā paša, kurš bijis Kultūras ministrs Šķēles pirmajās valdībās un Ārlietu ministrs Emša valdība; starp citu, interesanti, ka tajos laikos viņa uzvārdu lielākoties pierakstīja bez garumzīmes - gan jau lai nebūtu lieka latviskuma) režisētā filma "Ja nebūtu šī skuķa" ir lielisks uzskates materiāls dažādu jautājumu pārspriešanai, kuri ne obligāti būs tieši saistīti ar pašu filmu. Taču, pirms doties šajā virzienā, mazliet faktoloģiskas informācijas. Filmas pamatā ir igauņu bērnu rakstnieka Enno Rauda (vislabāk mūspusē zināms kā "Naksitrallīšu" radītājs) stāsts "Lidojošie šķīvji", uzņemta filma ir Sabilē un Abavas senlejā ap to. Visās galvenajās lomās ir bērni, no kuriem neviens (šķiet) savu profesionālo dzīvi vēlāk ar aktiera profesiju nav saistījuši. Tāpat filmā piedalās viena no septiņdesmito - astoņdesmito gadu populārākajām igauņu mūzikas grupām (spēlēja džezroku, vēlāk arī metālu) "Magnetic Band" Gunara Grapa vadībā. Jā, un filmas komponists bija Mārtiņš Brauns. Stāsts ir par Sabilē mītošu puiku Kārli, kurš (būdams atvērts visam kam šajā pasaulē) paša attīstītās fotogrāfijās saskata lidojošo šķīvīti, un Hertu - meiteni no Rīgas, kas uz mātes - profesores - komandējuma laiku nosūtīta uz Sabili pie radiem. Starp jauniešiem (kuri ir aptuveni 5. klases vecumā) veidojas draudzība, kura neiet pie sirds vietējam spicākajam čalim - Reinim, kurš pats noskatījies smalko pilsētnieci.
Par filmas kvalitātēm primāri ir jāsaka - tā ir kvalitatīva filma. Patiešām labi uzņemta (liela daļa nosacītos mūslaikos tapušās filmas šķiet daudz neveiklākas, ieskaitot pat tādus kases grāvējus kā "Ziemassvētku jampadracis" vai "Ūdensbumba resnajam runcim"). Filmas operators Uģis Egle gan nebija nekāda zvaigzne, taču viņa darbu sarakstā bija ļoti plašs saraksts ar iespaidīgiem ierakstiem otrā operatora statusā ("Akmens un šķembas", "Purva bridējs", "Elpojiet dziļāk", "Četri balti krekli", "Vella kalpi" u.c.). Sižets nav pārmudrīts, bet vienlaikus - gana sakarīgs. Personāži - ticami. Jā, aktierspēle, protams, nav tās stiprākā puse, bērni paliek bērni un ne velti nupat lasīju interviju ar Hertas lomas atveidotāju, kas tapa pāris gadus pēc filmas, kur viņa godīgi atzīst, ka aktrise nebūs, jo viņai nav talanta. Bet tas netraucē filmu skatīties. Līdz ar to varu teikt, ka kā filma bērniem tā ir patiešām laba, skatāma arī mūsdienās un bez jebkādiem stulbiem padomismiem (pat vārds pionieris te ne reizes neizskan!). Taču te mēs nonākam pie tā, par ko filma nerunā un par ko ir nepieciešams runāt.
Proti, "Ja nebūtu šī skuķa" risinās tajā fantāziju padomijā, kurā neviens reāls cilvēks nedzīvoja. Provinces bērni ir tik kopti un stilīgi ģērbti, ka salīdzinoši deviņdesmitajos, agrīnajos divtūkstošajos tapušajās filmās visi varoņi ir bomži. Cilvēki ir skaisti un laimīgi kā koda laikmeta Holivudas filmās. Un, ja filmas beigas Kārlim nav laimīgas, gan jau tas tādēļ, par ko filma klusē. Proti, tajā brīdī, kad tu ieraugi smalko kundzi Kārļa vecmāmiņu (Milda Puķe), kuras istabā ir senu dienu (skaistas) fotogrāfijas, bet krājumā - 1905. gadā izdoti žurnāli - grūti neiedomāties, ka droši vien šī smalkā kundze savus gadus ir vadījusi Sibīrijā un tieši šī iemesla dēļ viņas mazdēls mazpilsētas bērnu vidū ir atstumtais. Savukārt varenā Reiņa ģimenes ietekmību, domājams, nodrošina kā minimums Čekas ziņotāja statuss (vienīgais pilsētas takstists domājams ir gana labs personāžs, lai ievāktu informāciju par visiem, par ko to vērts ievākt), un tas arī vairāk nekā žigulis ir pamats ģimenes labklājībai. Un tad tu šo filmu skaties ar pavisam citām acīm - mēģinot tajā nolasīt to, par ko (visticamākais) nedomāja arī filmas veidotāji (jo man ir maz ticības reālam dumpinieciskumam šīs filmas pamatā). Un otra lieta - šī filma kalpo arī kā piemērs tam, cik izteikti liela daļa tā laika mākslas bija propagandas aparāta daļa, kas turklāt savu puvumu turpina izplatīt joprojām - tā idille, kurā cilvēki nedzīvoja, bet kuru viņi skatījās, lielā mērā veido atmiņas par laiku, kura nav bijis un kurš bija daudz labāks kā tas laiks, kurš reāli bija. Līdz ar to ar šo filmu sanāk, ka to var labi skatīties kā izklaidējošu materiālu, bet mazliet lielākam skatītājam (mani bērnudārznieki šīm sarunām vēl nav gatavi) ir būtiski skaidrot, ka ne jau govs, kuru varētu nolaupīt citplanētieši, ir mazāk ticamā daļa šajā filmā.
Par filmas kvalitātēm primāri ir jāsaka - tā ir kvalitatīva filma. Patiešām labi uzņemta (liela daļa nosacītos mūslaikos tapušās filmas šķiet daudz neveiklākas, ieskaitot pat tādus kases grāvējus kā "Ziemassvētku jampadracis" vai "Ūdensbumba resnajam runcim"). Filmas operators Uģis Egle gan nebija nekāda zvaigzne, taču viņa darbu sarakstā bija ļoti plašs saraksts ar iespaidīgiem ierakstiem otrā operatora statusā ("Akmens un šķembas", "Purva bridējs", "Elpojiet dziļāk", "Četri balti krekli", "Vella kalpi" u.c.). Sižets nav pārmudrīts, bet vienlaikus - gana sakarīgs. Personāži - ticami. Jā, aktierspēle, protams, nav tās stiprākā puse, bērni paliek bērni un ne velti nupat lasīju interviju ar Hertas lomas atveidotāju, kas tapa pāris gadus pēc filmas, kur viņa godīgi atzīst, ka aktrise nebūs, jo viņai nav talanta. Bet tas netraucē filmu skatīties. Līdz ar to varu teikt, ka kā filma bērniem tā ir patiešām laba, skatāma arī mūsdienās un bez jebkādiem stulbiem padomismiem (pat vārds pionieris te ne reizes neizskan!). Taču te mēs nonākam pie tā, par ko filma nerunā un par ko ir nepieciešams runāt.
Proti, "Ja nebūtu šī skuķa" risinās tajā fantāziju padomijā, kurā neviens reāls cilvēks nedzīvoja. Provinces bērni ir tik kopti un stilīgi ģērbti, ka salīdzinoši deviņdesmitajos, agrīnajos divtūkstošajos tapušajās filmās visi varoņi ir bomži. Cilvēki ir skaisti un laimīgi kā koda laikmeta Holivudas filmās. Un, ja filmas beigas Kārlim nav laimīgas, gan jau tas tādēļ, par ko filma klusē. Proti, tajā brīdī, kad tu ieraugi smalko kundzi Kārļa vecmāmiņu (Milda Puķe), kuras istabā ir senu dienu (skaistas) fotogrāfijas, bet krājumā - 1905. gadā izdoti žurnāli - grūti neiedomāties, ka droši vien šī smalkā kundze savus gadus ir vadījusi Sibīrijā un tieši šī iemesla dēļ viņas mazdēls mazpilsētas bērnu vidū ir atstumtais. Savukārt varenā Reiņa ģimenes ietekmību, domājams, nodrošina kā minimums Čekas ziņotāja statuss (vienīgais pilsētas takstists domājams ir gana labs personāžs, lai ievāktu informāciju par visiem, par ko to vērts ievākt), un tas arī vairāk nekā žigulis ir pamats ģimenes labklājībai. Un tad tu šo filmu skaties ar pavisam citām acīm - mēģinot tajā nolasīt to, par ko (visticamākais) nedomāja arī filmas veidotāji (jo man ir maz ticības reālam dumpinieciskumam šīs filmas pamatā). Un otra lieta - šī filma kalpo arī kā piemērs tam, cik izteikti liela daļa tā laika mākslas bija propagandas aparāta daļa, kas turklāt savu puvumu turpina izplatīt joprojām - tā idille, kurā cilvēki nedzīvoja, bet kuru viņi skatījās, lielā mērā veido atmiņas par laiku, kura nav bijis un kurš bija daudz labāks kā tas laiks, kurš reāli bija. Līdz ar to ar šo filmu sanāk, ka to var labi skatīties kā izklaidējošu materiālu, bet mazliet lielākam skatītājam (mani bērnudārznieki šīm sarunām vēl nav gatavi) ir būtiski skaidrot, ka ne jau govs, kuru varētu nolaupīt citplanētieši, ir mazāk ticamā daļa šajā filmā.
2022-12-24
comments powered by Disqus