Viņa jaunākais studijas veikums "Lazaretto" lielā mērā mani interesē arī tādēļ, ka vien pēc pāris nedēļām man pašam beidzot būs tā iespēja pašam būt klāt Vaita koncertā - gaidāmā viņa uzstāšanās man vismaz pagaidām šķiet lielākais šī gada Open&39;r festivāla notikums. Protams, cenšos pārmērīgi sevi nenoskaņot uz "šis būs viens no labākajiem manis jebkad apmeklētajiem koncertiem", jo zinu, ka tas bieži noved pie vilšanās paša pasākuma laikā, bet drusku jau nepacietības ir.
Līdz ar to šajā brīdī ir aktuāls jautājums - vai aktuālais Vaita albums ir gana labs, lai nepacietība saglabātos? Pareizā atbilde - jā, ir. Kas mani priecē, ka kopumā šis ieraksts ir visai viegls (tādā ziņā kā melodisks), atšķirībā no piemēram Vaita darbībām ar "Dead Weather" šis ir ieraksts, kurš nekādos apstākļos neizsauks galvassāpes. Jā, šeit dzirdamās blūza tēmas nav nekas jauns un lielā mērā šis ieraksts sasaucas ar to Vaita periodu, kad vēl bija "White Stripes" (vienīgi instrumentu te, protams, ir vairāk nekā Džeka un Megas duetā), reizēm Vaits gandrīz repo ("That Black Bat Licorice" vai "Lazaretto"). Kas gan ir jāatzīst - Vaita klavieru dziesmas parasti izklausās gandrīz identiski viena otrai - šī albuma noslēdzošā "Want and able" ir kaut kas vairāk nekā vienkārši iepriekš dzirdēts, bet tikām kamēr komplektā ar to tu vari dabūt "Three Women" un "Lazaretto", un kālab lai nepiekristu Vaitam, kad viņš repo: "When I say nothing - I say everything". Nekā jauna šajā ierakstā, protams, nav, bet man tā īsti arī nevajag, lai Džeks Vaits sāktu eksperimentēt. Vismaz noteikti - ne pirms tā laika, kad es aizeju uz viņa koncertu.