Diena ir izdevusies. Austra
Man šķiet, ka biju klausījies Radio mazajā lasītavā raidījumu par šo Janas Egles grāmatu, taču nekas konkrēts manī par to nenosēdās. Kāpēc? Jo ar Austras Pumpures vārdu man nekad nebija gadījies pārklāties - pat nezinu, kā tas sanācis, bet kaut kā manā radarā šis vārds latviešu mūzikā nebija iegriezies. Droši vien esmu kaut kāda nepareiza paaudze vai nepareizā burbulī uzaudzis. Nezinu, vai tas kaut ko būtisku par mani pasaka un vai kaut ko īsti ietekmē, bet fakti tādi ir. Tikām grāmatas Janai Eglei gan šī biogrāfiskā darba varone nemaz nebija sveša - lai arī grāmatā tas nav pieminēts, pati Jana bija viens no tā sauktajiem Austrasbērniem - jauniešiem, kas dziedāja Austras Pumpures koncertos.
Grāmata izdota sērijā "Latvijas Gēns" (pirmā grāmata tā ir Baņutas Rubess romāns "Te bija Brunis" par autores tēvu Bruno Rubesu), bet sajūtu līmenī tas tikpat labi iederētos citā sērijā - "Es esmu...", kur mūsdienu literāti cenšas iedzīvoties pagātnes dižgaru kurpēs. Vismaz struktūras ziņā tas pats princips, kur tev paralēli ir divas laika līnijas - viena risinās, galvenajam varonim esot uz nāves gultas, bet otrā paslīd garām visa viņa dzīve (īpašu līdzību jūtu ar Arno Jundzes Es nemiršu nekad par Eduardu Veidenbaumu). Austrai Pumpurei gan mūžs bija būtiski ilgāks nekā Veidenbaumam, līdz ar to stāsts ir ar vairāk piepildījumu un mazāk traģismu.
Mazliet par Austras Pumpures biogrāfiju (ja nu lasītājs līdzīgi man gadījies nezinošs) - ilgus gadus darbojusies Liepājas teātra muzikālajā daļā kā dziedātāja un ģitāriste, vecumā ap piecdesmit Austra Pumpure sāka uzstāties ar Imanta Kalniņa dziesmu programmām, sākotnēji - kopā ar teātra aktieriem, vēlāk - ar jauniešiem, tā sauktajiem Austrasbērniem, ar kuriem viņa burtiski aplipa. Atmodas laikos dziedāja arī tautasdziesmas. Austrai Pumpurei nebija nedz skatuves ārienes, nedz izcilu vokālu dotību, bet tas nevienam netraucēja, varbūt gluži otrādi - tieši tas bija viņas šarma pamatā. Dzimusi 1928. gadā, mirusi 2017. gadā.
Saturiski grāmata šķiet tāda, kas raisa vieglas patīkamas emocijas - manā gadījumā tā sanākusi izglītojoša, Jana Egle necenšas lasītāju pārsteigt nedz ar negaidītiem sižeta pavērsieniem, nedz ar kādām īpašām stila pērlēm (izņemot grāmatas sākuma daļu, kur plaši lietots Austras Pumpures dzimtais Rucavas dialekts, kas gan šķiet drusku uzspēlēts - kamēr tiešās runas gadījumā tas ir vietā, autores aprakstos tas tikai piešķir tekstam, manuprāt, lieku etnogrāfisku piesitienu). Tomēr kopumā grāmata tiešām cilvēcīga, mīlestības pret tās galveno varoni pilna, un, domājams, Jana Egle itin labi spēj izskaidrot Austras Pumpures fenomenu. Un manā gadījumā iepazīstināt ar tāda eksistenci. Tagad, rakstot šīs rindas, fonā skan "Austra Pumpure dzied Imanta Kalniņa dziesmas", patiešām jauki. Un ar to var teikt, ka savu uzdevumu romāns ir panācis, vai maz kaut ko vairāk vajag prasīt?
Grāmata izdota sērijā "Latvijas Gēns" (pirmā grāmata tā ir Baņutas Rubess romāns "Te bija Brunis" par autores tēvu Bruno Rubesu), bet sajūtu līmenī tas tikpat labi iederētos citā sērijā - "Es esmu...", kur mūsdienu literāti cenšas iedzīvoties pagātnes dižgaru kurpēs. Vismaz struktūras ziņā tas pats princips, kur tev paralēli ir divas laika līnijas - viena risinās, galvenajam varonim esot uz nāves gultas, bet otrā paslīd garām visa viņa dzīve (īpašu līdzību jūtu ar Arno Jundzes Es nemiršu nekad par Eduardu Veidenbaumu). Austrai Pumpurei gan mūžs bija būtiski ilgāks nekā Veidenbaumam, līdz ar to stāsts ir ar vairāk piepildījumu un mazāk traģismu.
Mazliet par Austras Pumpures biogrāfiju (ja nu lasītājs līdzīgi man gadījies nezinošs) - ilgus gadus darbojusies Liepājas teātra muzikālajā daļā kā dziedātāja un ģitāriste, vecumā ap piecdesmit Austra Pumpure sāka uzstāties ar Imanta Kalniņa dziesmu programmām, sākotnēji - kopā ar teātra aktieriem, vēlāk - ar jauniešiem, tā sauktajiem Austrasbērniem, ar kuriem viņa burtiski aplipa. Atmodas laikos dziedāja arī tautasdziesmas. Austrai Pumpurei nebija nedz skatuves ārienes, nedz izcilu vokālu dotību, bet tas nevienam netraucēja, varbūt gluži otrādi - tieši tas bija viņas šarma pamatā. Dzimusi 1928. gadā, mirusi 2017. gadā.
Saturiski grāmata šķiet tāda, kas raisa vieglas patīkamas emocijas - manā gadījumā tā sanākusi izglītojoša, Jana Egle necenšas lasītāju pārsteigt nedz ar negaidītiem sižeta pavērsieniem, nedz ar kādām īpašām stila pērlēm (izņemot grāmatas sākuma daļu, kur plaši lietots Austras Pumpures dzimtais Rucavas dialekts, kas gan šķiet drusku uzspēlēts - kamēr tiešās runas gadījumā tas ir vietā, autores aprakstos tas tikai piešķir tekstam, manuprāt, lieku etnogrāfisku piesitienu). Tomēr kopumā grāmata tiešām cilvēcīga, mīlestības pret tās galveno varoni pilna, un, domājams, Jana Egle itin labi spēj izskaidrot Austras Pumpures fenomenu. Un manā gadījumā iepazīstināt ar tāda eksistenci. Tagad, rakstot šīs rindas, fonā skan "Austra Pumpure dzied Imanta Kalniņa dziesmas", patiešām jauki. Un ar to var teikt, ka savu uzdevumu romāns ir panācis, vai maz kaut ko vairāk vajag prasīt?
2026-05-28
comments powered by Disqus