Es nemiršu nekad
Romānu sērijā "Es esmu..." nonācu pie Arno Jundzes romāna par Eduardu Veidenbaumu. Patiesībā vēl pirms grāmatas lasīšanas biju iepazinies ar Latvijas Radio raidījumu par to, līdz ar to gluži no baltas lapas pie romāna neķēros. Kā jau raksturīgi šīs sērijas darbiem, grāmatas autors iejūtas kāda ievērojama literāta ādā, rakstot no pirmās personas. Šajā gadījumā romāna darbība risinās Eduarda Veidenbauma dzimtas mājās "Kalāčos" dzejnieka sasodīti īsā mūža pēdējās nedēļas garumā. Līdz ar to "Es nemiršu nekad" vēsta par to, kā Veidenbaums visas grāmatas garumā mirst. Protams, ja viņš tikai mirtu, šis varētu būt absolūti nelasāms darbs, līdz ar to lielu tā daļu veido Eduarda atmiņas/murgi, kas vēsta par viņa dzīvi pirms letālās saslimšanas - sākumā salīdzinoši hronoloģiski, bet jo tuvāk gals, jo arī atmiņas kļūst putrainākas un lēkājošākas no vietas uz vietu, no notikuma uz notikumu.
Pašam Arno Jundzem, cik saprotu, viens no svarīgākajiem uzdevumiem bijis cīnīties pret ilgi pastāvējušo mītu par Eduardu Veidenbaumu kā sociālistu (jāatzīst, ka izrādē Veidenbaums un Veidenbaums šis viedoklis tika atbalstīts), tā vietā viņu aizstājot ar Veidenbaumu kā ar dzīves realitāti neapmierinātu maksimālistu, kas daļēji ir tas pats, bet ne gluži. Proti, runa šajā gadījumā ir vairāk par dumpošanos kā tādu, nevis par piesliešanos konkrētam risinājumam dzīves netaisnībām. Un - par jaunieti, kurš nekad savas dzīves garumā nekur nav īsti iederējies, asam vārdam bieži kalpojot kā aizstāvības ierocim, lai nenāktos atkailināt savu patieso vājumu. Lieliska ir saruna starp Veidenbaumu un mācītāju Juri Neikenu (ne mazākās nojautas, vai šai epizodei ir kāds dokumentāls pamats), kurā pieredzējušākais vīrs jaunajam karstgalvim apgalvo: "Jā, daudzas lietas, kuras tu saki, ir patiesas, bet tās gluži vienkārši nevajag teikt, jo šādā veidā tu tikai iemantosi ienaidniekus", un Veidenbaumam īsti nav, ko likt pretī.
Apstākļi, kuros lasīju šo grāmatu, itin labi saskanēja ar tās saturu - pirmo tās pusi izlasīju Bērnu slimnīcā, otro - pats būdams slims. Par laimi, gluži šķērsot Stiksu šīs grāmatas beigās tomēr neplānoju, taču sajūtas, lasot par mirstošo Veidenbaumu, kurš katru nākamo dienu vēl mazāk spēj paveikt, vēl mazāk kaut kur spēj iziet ārā no mājas, nebija tās iepriecinošākās - jau tāpat Jundze par šo visu raksta maksimāli reālistiski un ticami, bet kad tu pats arī sirsnīgi kāsē un domā - kā izvilksi līdz nākamajai pretsāpju tabletei, šis saturs kļūst vēl tikai jaudīgāks. Par laimi, grāmata visa nav viens vienīgs "gruzons" - Jundze itin veikli šajā neapšaubāmi traģiskajā stāstā ievērpj arī kādu dzīvespriecīgāku epizodi, kura gan varbūt vēl tikai vairāk pastiprina visa kopējā vēstījuma traģiskumu, bet uz brīdi ļauj tev veldzēties (kā pretsāpju līdzekļa iedarbības laikā). Manuprāt, šī grāmata ir lielisks veids, kā iepazīt Veidenbaumu skolas vecuma jauniešiem - daudz sakarīgāks, nekā lasīt sausus un sterilus tekstus, kādi atrodami mācību grāmatās, kas katru klasiķi ataino pēc viena un tā paša parauga. Tikām Jundzes gadījumā stāsts par Veidenbaumu nav tikai sērīgs pastāsts par nabaga diloņa mocītu jaunieti, bet gan vēstījums par sarežģītu jaunu cilvēku, kura gadījumā traģiskais liktenis ir drīzāk neizbēgamība - jo viņš nemācētu dzīvot citādāk.
Pašam Arno Jundzem, cik saprotu, viens no svarīgākajiem uzdevumiem bijis cīnīties pret ilgi pastāvējušo mītu par Eduardu Veidenbaumu kā sociālistu (jāatzīst, ka izrādē Veidenbaums un Veidenbaums šis viedoklis tika atbalstīts), tā vietā viņu aizstājot ar Veidenbaumu kā ar dzīves realitāti neapmierinātu maksimālistu, kas daļēji ir tas pats, bet ne gluži. Proti, runa šajā gadījumā ir vairāk par dumpošanos kā tādu, nevis par piesliešanos konkrētam risinājumam dzīves netaisnībām. Un - par jaunieti, kurš nekad savas dzīves garumā nekur nav īsti iederējies, asam vārdam bieži kalpojot kā aizstāvības ierocim, lai nenāktos atkailināt savu patieso vājumu. Lieliska ir saruna starp Veidenbaumu un mācītāju Juri Neikenu (ne mazākās nojautas, vai šai epizodei ir kāds dokumentāls pamats), kurā pieredzējušākais vīrs jaunajam karstgalvim apgalvo: "Jā, daudzas lietas, kuras tu saki, ir patiesas, bet tās gluži vienkārši nevajag teikt, jo šādā veidā tu tikai iemantosi ienaidniekus", un Veidenbaumam īsti nav, ko likt pretī.
Apstākļi, kuros lasīju šo grāmatu, itin labi saskanēja ar tās saturu - pirmo tās pusi izlasīju Bērnu slimnīcā, otro - pats būdams slims. Par laimi, gluži šķērsot Stiksu šīs grāmatas beigās tomēr neplānoju, taču sajūtas, lasot par mirstošo Veidenbaumu, kurš katru nākamo dienu vēl mazāk spēj paveikt, vēl mazāk kaut kur spēj iziet ārā no mājas, nebija tās iepriecinošākās - jau tāpat Jundze par šo visu raksta maksimāli reālistiski un ticami, bet kad tu pats arī sirsnīgi kāsē un domā - kā izvilksi līdz nākamajai pretsāpju tabletei, šis saturs kļūst vēl tikai jaudīgāks. Par laimi, grāmata visa nav viens vienīgs "gruzons" - Jundze itin veikli šajā neapšaubāmi traģiskajā stāstā ievērpj arī kādu dzīvespriecīgāku epizodi, kura gan varbūt vēl tikai vairāk pastiprina visa kopējā vēstījuma traģiskumu, bet uz brīdi ļauj tev veldzēties (kā pretsāpju līdzekļa iedarbības laikā). Manuprāt, šī grāmata ir lielisks veids, kā iepazīt Veidenbaumu skolas vecuma jauniešiem - daudz sakarīgāks, nekā lasīt sausus un sterilus tekstus, kādi atrodami mācību grāmatās, kas katru klasiķi ataino pēc viena un tā paša parauga. Tikām Jundzes gadījumā stāsts par Veidenbaumu nav tikai sērīgs pastāsts par nabaga diloņa mocītu jaunieti, bet gan vēstījums par sarežģītu jaunu cilvēku, kura gadījumā traģiskais liktenis ir drīzāk neizbēgamība - jo viņš nemācētu dzīvot citādāk.
2024-04-05
comments powered by Disqus