Dzimšanas diena
Pirms kāda laika, kura apjomu paturēt prātā nav manos spēkos, izlasīju Janas Egles stāstu krājumu/romānu "Svešie jeb Miļeņkij ti moj". Toreiz man bija sava deva iebildumu pret to, kā krājuma stāsti līmējās kopā un nebiju sajūsmā par dramatiskā vēstījuma atrisinājumu. "Dzimšanas dienas" gadījumā situācija ir vienkāršāka, jo šeit stāsti patiešām ir viens no otra neatkarīgi un kopējā bilde vairāk veidojas lasītāja galvā, bet mazāk - autores vārdos. Nē, astoņi stāsti, kas veido "Dzimšanas dienu", nebūt nav nejauši kopā sastiķēti, tomēr, rokmūzikas vārdiem runājot, tas ir drīzāk "Dark Side of the Moon", nevis "The Wall" princips - ir kopējā noskaņa, ir centrālās tēmas, bet nav mēģinājuma no daudziem stāstiem izveidot vienu.
Stāstu varones ir sievietes - dažādos vecumos, dažādos dzīves apstākļos un arī savstarpēji ļoti atšķirīgas. Sākas viss ar mazu meiteni laukos (vai arī mazpilsētā, kurš gan spēj šīs divas vides atšķirt). Sākas viss diezgan nepatīkami - ar bērniem, kuru vecāki pārmērīgi lieto alkoholu un sit bērnus, un tad vēl tā ieklāšana konfekšu kārbā. Turpinājumā ne visi stāsti būs ar gruzona piesitienu, bet ļoti dzīvespriecīga šī grāmata nudien nav, vai katrā stāstā #vissirslikti.
Mēģināšu tagad, bez pieejas grāmatai, atcerēties vismaz daļu no šiem astoņiem stāstiem.
1. Jau piesauktais piekakātās konfekšu kārbas stāsts, varētu būt, ka nosaukums ir "Dvīņi".
2. Ne gluži laimīgā mīlestība no bibliotekāres puses pret sievieti ratiņkrēslā.
3. "Baltā māja" - kundze gados, kurai nav labi ar atmiņu un kura saņēmusi zīmīti dodas uz "balto māju", kur viņu kāds gaida.
4. "Pīle" - tas sākas kā puslīdz normāls stāsts, kur šķirtene iepazīstas ar izskatīgu vīrieti, bet pārvēršas vajāšanā.
5. "Dzimšanas diena" - vardarbība ģimenē, pazudis brālis, alkohols, izlaušanās no vāveres riteņa.
6. Pārgājiens gar jūru, kurā sieviete virs piecdesmit aizgājusi ar vīrieti, kurš viņas dzīvē periodiski parādījies, daudz solījis un tad bezvēsts pazudis.
7. Sieviete ar balsīm galvā, no kuras grib aiziet viņas vīrs - azartspēļu atkarīgais - bet bez viņa viņai būs vēl trakāk, jo viņš vienīgais kaut kā spēj šīs balsis savaldīt.
Astoto neatceros, bet arī no šo septiņu skopajiem atstāstiem jāvar saprast, ka "Dzimšanas dienas" pasaule nav līksmības pilna. Vienlaikus nav arī tā, ka Egle pārspīlēti no lasītāja ar varu mēģinātu izspiest kādu asaru. Bet tas nu ir fakts - viņas stāstu varones ir dzīves nedienu plosītas, un galvenā no šīm nedienām noteikti nav mīlestības pārdzīvojumi, un lielākā vai mazākā mērā katrs no šiem tēliem ir pelnījis savu devu līdzjūtības. Ok, varbūt izņemot maniakus.
Kas man ir jāatzīst - autore māk rakstīt tā, ka man gribās, lai viņas varonēm viss beigtos labi. Proti, es taču saprotu, ka tas viss ir fantāzija, taču pat šādā, īsprozas formātā, autore rada gana dzīvas sievietes, lai es nevarētu tā vienkārši abstrahēties un teikt: "Tas jau nav pa īstam." Nē, tas ir pa īstam, nekas, ka šos varoņus nav iespējams fiziski sastapt uz ielas.
Jā, vajadzētu arī precizēt, ka vismaz senākos laikos tos sauktu ne par stāstiem, bet par novelēm, visiem vēstījumiem itin precīzi sekojot klasiskās noveles uzbūvei (ar to vien piebildi, ka beigas reizēm ir atvērtākas, nekā to paredzētu klasiskā novele). Nepārprotams Plusiņš no manis.
Stāstu varones ir sievietes - dažādos vecumos, dažādos dzīves apstākļos un arī savstarpēji ļoti atšķirīgas. Sākas viss ar mazu meiteni laukos (vai arī mazpilsētā, kurš gan spēj šīs divas vides atšķirt). Sākas viss diezgan nepatīkami - ar bērniem, kuru vecāki pārmērīgi lieto alkoholu un sit bērnus, un tad vēl tā ieklāšana konfekšu kārbā. Turpinājumā ne visi stāsti būs ar gruzona piesitienu, bet ļoti dzīvespriecīga šī grāmata nudien nav, vai katrā stāstā #vissirslikti.
Mēģināšu tagad, bez pieejas grāmatai, atcerēties vismaz daļu no šiem astoņiem stāstiem.
1. Jau piesauktais piekakātās konfekšu kārbas stāsts, varētu būt, ka nosaukums ir "Dvīņi".
2. Ne gluži laimīgā mīlestība no bibliotekāres puses pret sievieti ratiņkrēslā.
3. "Baltā māja" - kundze gados, kurai nav labi ar atmiņu un kura saņēmusi zīmīti dodas uz "balto māju", kur viņu kāds gaida.
4. "Pīle" - tas sākas kā puslīdz normāls stāsts, kur šķirtene iepazīstas ar izskatīgu vīrieti, bet pārvēršas vajāšanā.
5. "Dzimšanas diena" - vardarbība ģimenē, pazudis brālis, alkohols, izlaušanās no vāveres riteņa.
6. Pārgājiens gar jūru, kurā sieviete virs piecdesmit aizgājusi ar vīrieti, kurš viņas dzīvē periodiski parādījies, daudz solījis un tad bezvēsts pazudis.
7. Sieviete ar balsīm galvā, no kuras grib aiziet viņas vīrs - azartspēļu atkarīgais - bet bez viņa viņai būs vēl trakāk, jo viņš vienīgais kaut kā spēj šīs balsis savaldīt.
Astoto neatceros, bet arī no šo septiņu skopajiem atstāstiem jāvar saprast, ka "Dzimšanas dienas" pasaule nav līksmības pilna. Vienlaikus nav arī tā, ka Egle pārspīlēti no lasītāja ar varu mēģinātu izspiest kādu asaru. Bet tas nu ir fakts - viņas stāstu varones ir dzīves nedienu plosītas, un galvenā no šīm nedienām noteikti nav mīlestības pārdzīvojumi, un lielākā vai mazākā mērā katrs no šiem tēliem ir pelnījis savu devu līdzjūtības. Ok, varbūt izņemot maniakus.
Kas man ir jāatzīst - autore māk rakstīt tā, ka man gribās, lai viņas varonēm viss beigtos labi. Proti, es taču saprotu, ka tas viss ir fantāzija, taču pat šādā, īsprozas formātā, autore rada gana dzīvas sievietes, lai es nevarētu tā vienkārši abstrahēties un teikt: "Tas jau nav pa īstam." Nē, tas ir pa īstam, nekas, ka šos varoņus nav iespējams fiziski sastapt uz ielas.
Jā, vajadzētu arī precizēt, ka vismaz senākos laikos tos sauktu ne par stāstiem, bet par novelēm, visiem vēstījumiem itin precīzi sekojot klasiskās noveles uzbūvei (ar to vien piebildi, ka beigas reizēm ir atvērtākas, nekā to paredzētu klasiskā novele). Nepārprotams Plusiņš no manis.
2023-06-18
comments powered by Disqus