Meļu dzīres
Ja Jānis Einfelds nevis rakstītu grāmatas, bet taisītu filmas, viņa darbības lauciņš noteikti būtu arthouse - tāds saturs, par kuru interese ir vien šauram cilvēku pulciņa, lielākoties kritiķu aprindās. Ne obligāti viņi par tavu darbu būs sajūsmā, taču viņi spēs pilnvērtīgi izvērtēt visas ietekmes, kas tajā atrodamas, atpazīs pašus smalkākos kultūrcitātus un pārspriedīs to, kāpēc tavas izvēles bijušas tieši šādas un ne citādas, īsumā - preparēs to, ko tu esi vēlējies pateikt un kāpēc. Tikām cilvēks parastais, tāds kā es, vienkārši pateiks: "Murgs kaut kāds. Neko nesapratu." Un "Meļu dzīres", kas dēvēts par jaunā gadsimta pasaku krājumu, ir piederīgs tieši šai operai.
Iespējams, ka man vajadzēja paklausīt vienīgajai atsauksmei par šo grāmatu portālā Goodreads, kur lasāms sekojošais: "Tomēr es no sirds ceru, ka varbūt tas kādu atturēs no naudas, laika un visādu citādu resursu izšķiešanas šīs grāmatas iegādei un lasīšanai."
Nezinot nekādas aizkulises, man primāri "Meļu dzīres" rada tieši šādu jautājumu: "Kāpēc?" Teksts ir dalīts sešās lielās nodaļās, kuras katra dēvēta par dzīru nakti, un katrā dzīru naktī ir atsevišķas "pasakas", kurām šķiet nav nekāda kopīga vadmotīva vienas nakts ietvaros, turklāt katras nakts ievadā ir teksts ar virsrakstu "Kinomāns".Iespējams, ka tas ir vizuālāks par pārējām nodaļas pasakām, bet ne obligāti. Pasaku tematika ir plaša, diezgan bieži ar augstu vardarbības intensitāti (kas gan raksturīga arī tradicionālām pasakām), darbības vide un laikmets lielākoties ir nenosakāmi, un tam droši vien arī nav sevišķas nozīmes. Jāatzīst, ka patiesībā pat atsevišķi teksti ir diezgan saistoši, kā, piemēram, "Jāņogkrogs" vai "Klaudzētāji" (tas pat lielā mērā tiešām līdzinās "normālai" pasakai, taču, protams, ar savu einfeldisma devus), bet ne visi tie ir tādi, it īpaši tas attiecas uz īsākajām "pasakām", kas drīzāk šķiet esam fragmenti no velns viņu zina kā, ne patstāvīgi teksti. Un, lai arī grāmata ir knapi 200 lappuses gara, tā visa šķiet par daudz. Einfelds vispār ir viens no tiem rakstniekiem, kuru, manuprāt, var patērēt tikai ļoti kontrolētās devās, un šeit ar daudzajiem vēstījumiem vienas grāmatas ietvaros viņš mani kā lasītāju gandrīz nobeidza - grūti bija saņemties ņemt šo grāmatu rokās un lasīt tālāk. Ok, brīžam mana interese uzplaiksnīja, kad gadījās kāda aizraujošāka epizode - piemēram, pirmajā pasakā stāstījums par karojošajām futbolistu un hokejistu ciltīm bija ar potenciālu, bet tālāk tas aizgāja atkal kaut kā sviestā. Īsumā - te visa ir par daudz, un man kā lasītājam galīgi šī nebija piemērota lasāmviela, kas nozīmē - turpmākos dažus gadus, līdz nebūšu aizmirsis emocijas par šo grāmatu, no Einfelda darbiem atkal izvairīšos, līdz kaut kad atkal man paslīdēs roka, un visticamākais atkal piedzīvošanu vilšanos, jo ilgtermiņā es no kļūdām, protams, nemācos.
Iespējams, ka man vajadzēja paklausīt vienīgajai atsauksmei par šo grāmatu portālā Goodreads, kur lasāms sekojošais: "Tomēr es no sirds ceru, ka varbūt tas kādu atturēs no naudas, laika un visādu citādu resursu izšķiešanas šīs grāmatas iegādei un lasīšanai."
Nezinot nekādas aizkulises, man primāri "Meļu dzīres" rada tieši šādu jautājumu: "Kāpēc?" Teksts ir dalīts sešās lielās nodaļās, kuras katra dēvēta par dzīru nakti, un katrā dzīru naktī ir atsevišķas "pasakas", kurām šķiet nav nekāda kopīga vadmotīva vienas nakts ietvaros, turklāt katras nakts ievadā ir teksts ar virsrakstu "Kinomāns".Iespējams, ka tas ir vizuālāks par pārējām nodaļas pasakām, bet ne obligāti. Pasaku tematika ir plaša, diezgan bieži ar augstu vardarbības intensitāti (kas gan raksturīga arī tradicionālām pasakām), darbības vide un laikmets lielākoties ir nenosakāmi, un tam droši vien arī nav sevišķas nozīmes. Jāatzīst, ka patiesībā pat atsevišķi teksti ir diezgan saistoši, kā, piemēram, "Jāņogkrogs" vai "Klaudzētāji" (tas pat lielā mērā tiešām līdzinās "normālai" pasakai, taču, protams, ar savu einfeldisma devus), bet ne visi tie ir tādi, it īpaši tas attiecas uz īsākajām "pasakām", kas drīzāk šķiet esam fragmenti no velns viņu zina kā, ne patstāvīgi teksti. Un, lai arī grāmata ir knapi 200 lappuses gara, tā visa šķiet par daudz. Einfelds vispār ir viens no tiem rakstniekiem, kuru, manuprāt, var patērēt tikai ļoti kontrolētās devās, un šeit ar daudzajiem vēstījumiem vienas grāmatas ietvaros viņš mani kā lasītāju gandrīz nobeidza - grūti bija saņemties ņemt šo grāmatu rokās un lasīt tālāk. Ok, brīžam mana interese uzplaiksnīja, kad gadījās kāda aizraujošāka epizode - piemēram, pirmajā pasakā stāstījums par karojošajām futbolistu un hokejistu ciltīm bija ar potenciālu, bet tālāk tas aizgāja atkal kaut kā sviestā. Īsumā - te visa ir par daudz, un man kā lasītājam galīgi šī nebija piemērota lasāmviela, kas nozīmē - turpmākos dažus gadus, līdz nebūšu aizmirsis emocijas par šo grāmatu, no Einfelda darbiem atkal izvairīšos, līdz kaut kad atkal man paslīdēs roka, un visticamākais atkal piedzīvošanu vilšanos, jo ilgtermiņā es no kļūdām, protams, nemācos.
2026-09-29
comments powered by Disqus