Searching for Bobby Fischer
Argumentācija, kāpēc skatīties šo filmu, bija visnotaļ specifiska: tajā vienam fona personāžam prototips ir šahists no Latvijas. Šķiet, ka par "šaha projektu" neko vēl šeit rakstījis neesmu, un tad arī šajā reizē kārtis (vai pareizāk - figūras) galdā nelikšu, taču vismaz šo pamata informāciju filmas ziņā varu atklāt: vīrs, kas Ņujorkas Vašingtona parkā šajā filmā redzams ar uzrakstu uz kartona: "Pieci dolāri par fotogrāfiju vai spēli ar cilvēku, kas pārspējis Tālu (1953)" ir balstīts Israelā Zilberā, 1958. gada Latvijas šaha čempionāta uzvarētājā. Zilbers pēc pārcelšanās uz ASV patiešām dzīvoja bezpajumtnieka dzīvi un spēlēja šahu par (mazu) naudu, taču vienā ziņā filma drusku samelojusies - Tālu Zilbers pārspēja 1952., nevis 1953. gada Latvijas čempionātā. Tiesa, kas to lai zina, varbūt arī pats Zilbers šajā ziņā būtu melojis, padarot savu uzvaru it kā nozīmīgāku, par gadu to pietuvinot Tāla pasaules čempiona titulam.
Taču, kā var nojaust, vispār jau šī filma absolūti nav par Israelu Zilberu. Viņš ir tikai viens no katalizatoriem, kas šaham pievērš tās galveno varoni - mazu puiku vārdā Džošs Veickins, kurš spēli iemācās, novērojot, kā to onkuļi spēlē parkā. Un tālākais stāsts ir par to, kā Džošs - šaha brīnumbērns - sadzīvo ar šahu, un kā ar to sadzīvo viņa tēvs Freds. Un te jāpiebilst, ka tēvs, kā jau tas ir raksturīgi sportistu vecākiem, šo situāciju uztver daudz mazāk veselīgi nekā viņa dēls.
Jāpiebilst, ka filmai pamatā ir patiess stāsts un grāmata, kuru arī uzrakstījis Freds Veickins, un, kas ir būtiski, tā ir rakstīta ja ne gluži reālā laikā, tad vismaz drīz pēc aprakstītajiem notikumiem, proti, tobrīd Džošs patiešām vēl skaitījās esam brīnumbērns. Kad tapa filma, tad jau Veickina zvaigzne bija drīzāk norietējusi, bet par to jau arī lielā mērā ir filma - ka apsēstība nav veselīga un nav arī skaista. Vienlaikus, protams, viss nav tik vienkārši - lai kaut ko sasniegtu, ir jāiegulda milzīgs darbs, pacietība un tā tālāk, bet tā ir standarta problēma, ja tu liec visas olas vienā groziņā un viena īpašība ir tas, kas tevi definē, kas notiek, ja tieši šo tev atņem un kas no tevis paliek pāri?
Var teikt, ka šis "growing up story" ir tiklab par dēlu, kā par tēvu, ļoti skaisti īstenots, te noteikti uzslavas pelnījis ir galvenās lomas atveidotājs - Makss Pomerancs, kurš par profesionālu aktieri vēlāk nekļuva, taču filmā viņam palīdz arī tas, ka tobrīd savā vecuma grupā viņš bija ASV šaha ranga divdesmitniekā, proti, viņam nebija jāiejūtas maza šahista ādā, viņš tāds jau bija.
Filmas nosaukums "Meklējot Bobiju Fišeru" mazāk attiecināms uz konkrēti paša Bobija Fišera meklēšanu (lai gan no sabiedrības acīm izgaisušais šaha čempions tiešām tobrīd lielā mērā bija meklējams), bet gan par to, ka vismaz tolaik Amerikā katrā šaha brīnumbērnā mēģināja saskatīt nākamo Bobiju Fišeru. Tas, starp citu, man šķiet diezgan ironiski, ja ņem vērā, ka no visiem pasaules čempioniem šahā Fišers varētu būt tas, par kura "nākamo versiju" kļūt būtu vismazāk vilinoši. Proti, vīrs itin ātri sagāja totālā sviestā, lielā mērā varētu teikt, ka viņš bija sava laikmeta Kanjes Vesta ekvivalents, un to nu es varu droši apgalvot - savam bērnam novēlēt kļūt par nākamo Bobiju Fišeru es nevarētu. Bet filma gan man, gan Marinai ļoti patika, un secinājām, ka itin droši to varētu iedot noskatīties arī Esterei. Vai tas reāli notiks, tas ir cits jautājums, jo Esteres attiecības ar kino ir sarežģītas. Bet filma tiešām laba, sirsnīga.
P.S. Interesanti, ka šīs filmas režisors primāri ir/bija zināms kā kino scenārists, un tajā pašā 1993. gadā iznāca kāda filma, kurai viņš bija scenārija autors, nevis režisors, un par to filmu viņš dabūja Oskaru. Savukārt tā otra filma stāsta par kaut ko tādu, kā eksitenci Bobijs Fišers noliedza. Proti, runa ir par "Šindlera sarakstu" (kuru, starp citu, tā arī joprojām neesmu noskatījies).
Taču, kā var nojaust, vispār jau šī filma absolūti nav par Israelu Zilberu. Viņš ir tikai viens no katalizatoriem, kas šaham pievērš tās galveno varoni - mazu puiku vārdā Džošs Veickins, kurš spēli iemācās, novērojot, kā to onkuļi spēlē parkā. Un tālākais stāsts ir par to, kā Džošs - šaha brīnumbērns - sadzīvo ar šahu, un kā ar to sadzīvo viņa tēvs Freds. Un te jāpiebilst, ka tēvs, kā jau tas ir raksturīgi sportistu vecākiem, šo situāciju uztver daudz mazāk veselīgi nekā viņa dēls.
Jāpiebilst, ka filmai pamatā ir patiess stāsts un grāmata, kuru arī uzrakstījis Freds Veickins, un, kas ir būtiski, tā ir rakstīta ja ne gluži reālā laikā, tad vismaz drīz pēc aprakstītajiem notikumiem, proti, tobrīd Džošs patiešām vēl skaitījās esam brīnumbērns. Kad tapa filma, tad jau Veickina zvaigzne bija drīzāk norietējusi, bet par to jau arī lielā mērā ir filma - ka apsēstība nav veselīga un nav arī skaista. Vienlaikus, protams, viss nav tik vienkārši - lai kaut ko sasniegtu, ir jāiegulda milzīgs darbs, pacietība un tā tālāk, bet tā ir standarta problēma, ja tu liec visas olas vienā groziņā un viena īpašība ir tas, kas tevi definē, kas notiek, ja tieši šo tev atņem un kas no tevis paliek pāri?
Var teikt, ka šis "growing up story" ir tiklab par dēlu, kā par tēvu, ļoti skaisti īstenots, te noteikti uzslavas pelnījis ir galvenās lomas atveidotājs - Makss Pomerancs, kurš par profesionālu aktieri vēlāk nekļuva, taču filmā viņam palīdz arī tas, ka tobrīd savā vecuma grupā viņš bija ASV šaha ranga divdesmitniekā, proti, viņam nebija jāiejūtas maza šahista ādā, viņš tāds jau bija.
Filmas nosaukums "Meklējot Bobiju Fišeru" mazāk attiecināms uz konkrēti paša Bobija Fišera meklēšanu (lai gan no sabiedrības acīm izgaisušais šaha čempions tiešām tobrīd lielā mērā bija meklējams), bet gan par to, ka vismaz tolaik Amerikā katrā šaha brīnumbērnā mēģināja saskatīt nākamo Bobiju Fišeru. Tas, starp citu, man šķiet diezgan ironiski, ja ņem vērā, ka no visiem pasaules čempioniem šahā Fišers varētu būt tas, par kura "nākamo versiju" kļūt būtu vismazāk vilinoši. Proti, vīrs itin ātri sagāja totālā sviestā, lielā mērā varētu teikt, ka viņš bija sava laikmeta Kanjes Vesta ekvivalents, un to nu es varu droši apgalvot - savam bērnam novēlēt kļūt par nākamo Bobiju Fišeru es nevarētu. Bet filma gan man, gan Marinai ļoti patika, un secinājām, ka itin droši to varētu iedot noskatīties arī Esterei. Vai tas reāli notiks, tas ir cits jautājums, jo Esteres attiecības ar kino ir sarežģītas. Bet filma tiešām laba, sirsnīga.
P.S. Interesanti, ka šīs filmas režisors primāri ir/bija zināms kā kino scenārists, un tajā pašā 1993. gadā iznāca kāda filma, kurai viņš bija scenārija autors, nevis režisors, un par to filmu viņš dabūja Oskaru. Savukārt tā otra filma stāsta par kaut ko tādu, kā eksitenci Bobijs Fišers noliedza. Proti, runa ir par "Šindlera sarakstu" (kuru, starp citu, tā arī joprojām neesmu noskatījies).
2026-10-01
comments powered by Disqus