Te būtu vērts padomāt par to, kāds bija mans 1997. gada decembris - un, aizdomājoties, es saprotu, ka manu ģimeni tobrīd nekādi maniaki primāri nesatrauca - deviņdesmit septītā septembrī manam tētim bija infarkts, uz gada beigām bija skaidrs, ka viņam vajadzēs veikt šuntēšanu, viņa veselības stāvoklis bija stipri bēdīgs - distanci no mūsu mājām līdz stūra veikalam viņš nevarēja veikt bez nitroglicirīna tabletes uzņemšanas, naudas operācijai, protams, arī nebija (deviņdesmitie kā nekā), mamma vai no ādas līda laukā, lai šo jautājumu atrisinātu (ja nekļūdos, daļas summas nosegšanai nācās pārdot skaistāko mēbeli, kas bija mūsu mājās), un kuru gan šādos apstākļos satrauca kaut kāds maniaks, par kuru turklāt visvairāk ziņoja laikraksti, kurus nemaz nesaņēmām? Te jāpiebilst, ka 1998. gada janvārī tētim operāciju veica un sekmīgi, taču, atkal jau sasaucoties ar "Decembra" sižetu, naktī pirms tēta operācijas mamma sapnī redzēja, ka operācijas ietvaros tētim izņēma sirdi un to vārīja. Līdz ar to, ja tā padomā - varbūt mamma arī bija dzirdējusi par grāmatā piesauktajiem noziegumiem.
Vai iepriekšējās rindkopas atkāpe bija vietā vai bez tās varēja iztikt? Atbilstoši "Decembra" būtībai - tai te bija jābūt, jo šis dokumentālais romāns nav tikai stāsts par slepkavām, izmeklētājiem un aizdomās turamajiem, kuri konkrētajos noziegumos nebija vainīgi, bet arī par pašu Jāni Joņevu un to, ko šajā laikā darīja viņš un ko viņš nezināja. Tas padara šo grāmatu ne tik ļoti kā par noziegumu izmeklēšanu (turklāt - 25 gadus vecu noziegumu), cik par ekskursiju cilvēku bailēs, mediju kārē pēc sensācijām un tajā, kā veidojas un zūd atmiņas, kā fakti pārtop par leģendām un par to, kā ar visu mežonīgo deviņdesmito gadu beigām cilvēki nav kļuvuši mazāk nežēlīgi (skat., putinzemes virzienā). Šī noteikti nav patīkama lasāmviela, taču Joņevs pamanījies to uzrakstīt tā, ka lasīt ir aizraujoši un atrauties ir grūti, lai arī pirms gulētiešanas (kas man ir tipiskais lasīšanas laiks) noteikti šī nav pati piemērotākā lieta ko lasīt.