Zaļš mutulis

Par rakstnieku Jāni Liepiņu nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Normālos apstākļos diez vai es būtu sācis lasīt šo viņa stāstu krājumu, kuram par sliktu runā virkne faktoru. Pirmkārt, kaut kāds mazzināms padomju laika rakstnieks - kāpēc lai tas man būtu interesanti? Otrkārt, es vispār nejūsmoju par stāstu krājumiem (lai gan šis vismaz ir vienots, nevis izlase, no kurām principiāli bēgu). Treškārt, grāmatas noformējums ar zirgu uz vāka galīgi mani nepārliecina (labi, tas vismaz ir stilizēts zīmēts zirgs, un tomēr - neesmu zirgu cilvēks). Bet tā nu ir sanācis, ka šobrīd esmu izolācijā kā gripas vīrusa pārnēsātājs un no vecāku mājas grāmatplauktā redzamajām nelasītajām grāmatām (man bija fotoreportāža) izvēle krita par labu šim "Zaļajam mutulim", daļēji ar domu, ka vismaz grāmata nav bieza un pēc izlasīšanas varēšu ar mierīgu sirdi no tās atbrīvoties.

Un, cik negaidīti tas lai arī nebūtu, Jānis Liepiņš mani patīkami pārsteidza. No šāda 1980.gada izdota darba es būtu gaidījis daudz, daudz vairāk nodevu maksāšanas laikmetam, faktiski tās tur nebija nemaz. Ne tev komjaunieši, ne tev veco laiku laukos nopēlums, ne vēršanās pret reliģiju, ne tautu draudzības slavinājums - nekā. Tās anotācijā, kura tradicionāli padomju laika izdevumiem atrodama pēdējā lappusē, teikts: "Stāsti vēsta par Latvijas lauku ļaužu darbu un sadzīvi, par darba un mīlestības likstām. Uzsvērta prasība pēc morālās tīrības un patiesīguma. Krāšņi dabas apraksti. Visos stāstos šādā vai tādā veidā darbojas arī cilvēka draugs zirgs." Vai tas saskan ar grāmatas saturu? Jā un nē. Tie Latvijas "lauku ļaudis", par kuriem raksta Liepiņš, ne vienmēr ir lauku ļaudis, bet laukos nonākuši pilsētnieki un ja arī ir laucinieki, tad ne tie parastākie - piemēram, jāšanas treneri, kas nav pati padomiskākā profesija. Prasība pēc morālās tīrības? Nez, nez. Lielākā daļa stāstu ir par to, kā galvenais varonis gandrīz dabū, bet tomēr nedabū seksu, īsti par morālo tīrību tur nekā nav. Reizēm ir provokatīvas situācijas, citkārt mazāk, bet grāmata ir diezgan blīva ar seksuālu spriedzi, kas tik ļoti man nesaistās ar prasību pēc morālās tīrības. Par krāšņiem dabas aprakstiem un to, ka stāstos darbojas zirgi, tur gan var piekrist. Tiesa, nekas netiek pastāstīts par zirga lomu latviešu mitoloģijā, bet saprotu jau, ka nevar gribēt visu.

It kā varbūt nekā tik satriecoša šajos stāstos nav, cik esmu tagad lasījis, arī pats Liepiņš ļoti skaidri apzinās, ka viņš nav nozīmīgs literāts, turklāt primāri viņš ir ārsts (kāda ir viņa saistība ar zirgiem, nezinu, un nav pat īsti svarīgi), bet (spriežot pēc šī viena krājuma) raksta viņš gana labi, ticami un ievelkoši. Reizēm tie ir izteikti skumji - tādi kā "Pliksals" (par sievieti, kurai ir krūts vēzis un no kuras aiziet vīrs) vai "Zirgu kalšana" (par sāpju slēpšanu aiz cinisma); citkārt - nebūt ne tik smagi kā "Govju kūtī", kuras varonim sanāk neplānots un nožēlas pilns sekss ar veterinārārsti, vai stāsts par neveiksmīgiem Salacas laivotājiem, kurus varonis izmitina pie sevis kā pārīti, bet stāsta gaitā viņu attiecības izšķīst. Nē, patiesībā stāsti itin bieži nav dzīvesprieka pilni - jo īpaši tāds nav "Raudāšana", kur vecāki šķiras, atstāj bērnu pie vecvecākiem un... Nē, varbūt te tomēr ir darīšana ar morāli, bet varbūt arī nav, drīzāk Liepiņš šķiet konstatējam "tā gadās", nevis mēģina kādu audzināt.

Diez vai šī grāmata pārdzīvos lielos plauktu īsināšanas darbus, bet nudien esmu priecīgs, ka to izlasīju, pat ja būšu pēdējais konkrētā izdevuma lasītājs, itin mierīgi iztēlojos, ka būtu šis darbs uzrakstīts nesen, to izdotu glītākā noformējumā, nevis kā tādu kabatas formāta grāmatiņu un Marina man to uzdāvinātu kādos svētkos, es to izlasītu un teiktu - ir labs!
2020-02-22
7.5
comments powered by Disqus