Mēs, roks, sekss un PSRS

Valmieras drāmas teātra izrāde "Mēs, roks, sekss un PSRS" līdzās citiem saviem trumpjiem ir spēcīgs arguments par labu tam, cik bezjēdzīgas lielākoties ir dažādas birkas ar vecuma ierobežojumiem, domājot "par bērniem" un "pasargājot" tos pašus bērnus no zināšanām, kuras viņiem būtu vitāli nepieciešamas. Pārsteidzoši, bet VDT mājaslapā iztrūkst informācijas par to, no kāda tieši vecuma šo izrādi drīkst skatīties, lai arī nojaušu, ka tikumības frontes pārstāvjiem te būtu ko teikt: izrādē ir daudz necenzētas leksikas, satura par masturbēšanu, seksu, abortiem un citām lietām, kā padomju savienībā, protams, nebija, un visādi citādi šī izrāde neatbilst tam, kā ar jauniešiem aicinātu runā Stepaņenko un Iesalnieks. Un vienlaikus, vismaz pēdējam vajadzētu atzīt, ka tieši jauniešiem šo izrādi būtu īpaši svarīgi redzēt, lai maksimāli skaidri apjaustu, kāda bija realitāte tajos četros burtos, par kuru atgriešanos sapņo asiņains tirāns uz Austrumiem no Latvijas un, diemžēl, arī itin daudz cilvēku tepat.

Mana paaudze ir uz robežas - leģendārā "Pērkona" koncerta Ogrē laikā es biju pusotru gadu vecs, gluži par to laiku atmiņu man nav, taču visai drīz sākās tas laiks, par kuru kaut kādas atmiņas man jau ir. Līdz ar to visas tās reālijas, kas parādās izrādē, man ir vai nu pazīstamas vai pastarpināti pazīstamas. Proti, pēc skaidrojumiem, ko nozīmē "disidents", "blats" vai "deficīts", man vajadzības nav, bet vienlaikus - tas viss ir pazīstams vairāk teorijā nekā praksē. Arī AK-47 izjaukt un salikt skolā man nav nācies, taču viss tas, kas nav paša pieredzēts, tāpat ir ļoti labi zināms, jo par mani vecākiem ģimenes locekļiem tas gan ir bijis jāizdzīvo pašiem. Arī "Pērkons" kā tāds nav varbūt tieši manas paaudzes mūzika, taču skaidrs, ka pazīstama kopš bērnības (vairāk gan man to sanācis klausīties tieši pēdējos gados, kopš Uldis Rudaks sāka veidot raidījumu "Zibens pa dibenu").

Taču jāņem vērā, ka arī izrādes veidotāji nav tās varoņu laikabiedri: režisors Jānis Znotiņš ir mans vienaudzis, dramaturģe Ance Muižniece un scenogrāfe Pamela Butāne - būtiski jaunākas. Un, protams, aktieri, kuri izrādē atveido astoņdesmito gadu jauniešus, ir dzimuši jau neatkarīgā Latvijā (ok, 1991. gada 30. jūlijā dzimušais Edgars Johansons dzima vēl tikai nosacīti neatkarīgā Latvija). Līdz ar to izrāde noteikti nav veidota "tā laika acīm", bet šī ir tā reize, kad man nav nekādu problēmu noticēt redzētajam.

Izrādes centrā ir trīs jaunieši: dumpinieciskais kolhoznieku dēls Uģis (Eduards Johansons), Sibīrijā dzimušais represēto mazbērns Andrejs (Sandis Runge) un padomju aparāta labumos uzaugusī sava ceļa gājēja Vizma (Klinta Reinholde). Šī draugu trijotne kopā ir bijusi "Pērkona" koncertā Ogrē, atceļā no kura notika nepieredzēti smags noziegums LPSR vēsturē - tika izdemolēti daži vielciena vagoni. Koncerts, vilciens un tam sekojošā paraugprāva kļuva par izcilās filmas "Vai viegli būt jaunam" saturu, bet padomiskās pasaules uztveres iepazīšanai iesaku iepazīties arī ar rakstu Padomju Jaunatnē par tiesas procesu un tā spriedumu. Kas man ļoti patika šajā izrādē, ir tas, ka tā savu virsuzdevumu - raksturot mūsdienu jauniešiem, cik idiotiska bija dzīve tajā sistēmā, nepasniedz kā primitīvu propagandas materiālu, bet ļoti uzskatāmā veidā parāda to, ka principā visi cilvēki bija vairāk vai mazāk iesaistīti šajā puvē, arī tie, kuri uzskatīja sevi par gudrākiem un par sistēmas apgājējiem.

Tieši šis aspekts ir tas, kā dēļ, manuprāt, izrādi ir vērts redzēt kā vecam, tā jaunam - un tas perfekti ir savilkts kopā izrādes nobeigumā, kur izskan doma (kuru noteikti neizteikšu tik trāpīgi kā Ance Muižniece) - padomju sistēma sabruka, bet neatkarīgo Latviju veidoja tie paši deformētie cilvēki, kuri bija šajā sistēmā dzīvojuši. Un līdz ar to arī visai skaidrs, kur aug kājas daudzām mūsdienu Latvijas problēmām - vienlaikus, tas nav tādā formā kā "mēs neesam paši ne pie kā vainīgi, tas viss ir okupācijas sekas" - nē, runa nav par visa kā attaisnošanu ar okupantu vainošanu, bet gan tajā, ka ir jāsaprot, kāpēc cilvēki ir tādi, kādi viņi ir (un cik daudz laika vajag, lai kaut kas viņu domāšanā mainītos). Katram izrādes varonim ir sava mazliet atšķirīga vērtību sistēma, sava izpratne par to, kā īsti ir jādzīvo, bet visi viņi ir ne bez defektiem. It kā gaišākais tēls visā šajā bariņā ir Andreja vecmāmiņa (Skaidrīte Putniņa) - kundze gados, kura ir samierinājusies ar visu to, ko viņai dzīvē ir nācies zaudēt, par svarīgāko uzskatot pašcieņas saglabāšanu un mazdēla audzināšanu atbilstoši tam, kā viņa uzskata par pareizu, bet patiesībā arī viņas pasaules uztverē ir acīmredzami robi - vēlme, lai mazdēlam būtu labāka dzīve, izglītība un tā tālāk, vienlaikus esot ārpus visas tās šļuras, kurā jākāpj, lai šos mērķus sasniegtu. Proti, pati to neapzinādamās, viņa Andreju lemj neveiksmei.

Galu galā izrādē ir viss, kas man kā skatītājam nepieciešams. Tematika, kas šobrīd ir īpaši aktuāla. Spilgta, lai arī reizē ļoti vienkārša, scenogrāfija (Valmieras teātra Apaļajā zālē iespēju izvērsties jau nav sevišķi daudz). Daudz vielas pārdomām. Situācijas, kurās jāsmejas un situācijas, kurās jāraud. Reizēm - tās ir vienas un tās pašas situācijas. Lieliska mūzika (te izskan teju visas nozīmīgākās Pērkona agrīno gadu dziesmas; daļa no muzikālā materiāla gan nebija vēl tapusi izrādes darbības laikā, bet tas mani šajā reizē galīgi neuztrauca). Lieliski piemeklēti aktieri (jāatzīmē, ka Sanda Runges Andrejs brīžiem ārēji ļoti līdzinās izrādē piesauktajam Raimondam Ploriņam).

Sanāca diezgan gari un droši vien visai haotiski, bet varēja pateikt arī daudz īsāk: šī izrāde noteikti ir jāredz! (ja braukt uz Valmieru teātra dēļ tev šķiet pārāk tālu, tad zini - septembrī būs viesizrādes arī Rīgā)
2022-06-11
9
comments powered by Disqus