Janvāris
Nezinu, vai par Viestura Kairiša filmu "Janvāris" ir iespējams rakstīt, nepadaloties tajā, kur un kā tu pats biji 1991. gada janvārī. Protams, ja tu tajā laikā jau biji piedzimis. Es biju, un līdz ar to kaut kādas atmiņas par barikādēm man, protams, ir. Cita lieta, ka savos septiņos gados es pasauli uztvēru visai aptuveni, līdz ar to man bija švaki ar izpratni par lietu "lielo bildi" (vienlaikus - cik gan skaidra tā patiesībā bija arī pieaugušajiem, tas ir cits jautājums). Kā lai arī nebūtu, mans barikāžu stāsts (kuru esmu stāstījis daudzviet, un droši vien kādas dažas reizes arī blogā) ir manai vecuma grupai atbilstošs. Proti, tā bija svētdiena, kurā, neskatoties uz barikādēm Vecrīgā un nebūt ne to mierīgāko situāciju Latvijā kopumā, es kopā ar vienas manas mammas draudzenes dēlu (kurš par mani ir/bija trīs gadus vecāks, neko par viņa tālāko likteni nezinu) braucu no Pārdaugavas uz zīmēšanas pulciņa nodarbībām, kuras notika pie tolaik 21. trolejbusa galapunkta Baznīcas ielā. Taču Ričards (tā viņu sauca) mani savaņģoja, ka daudz interesantāk būtu nevis doties zīmēt, bet gan apskatīties uz barikādēm. Un tā mēs arī izdarījām - Ričards salīdzinoši ar mani labāk orientējās Rīgā, mēs aizgājām uz Vecrīgu, apskatījāmies uz tur notiekošo, tikām uzcienāti ar tēju, kādu laiku vēl paslaistījāmies un tad devāmies mājās. Plāns bija ziņot, ka uz zīmēšanu nebijām tikuši no mums neatkarīgu iemeslu dēļ (lieki teikt, ka pārbraucām mēs arī vēlāk nekā paredzēts), taču meļi izrādījāmies sliktas kvalitātes un mūsu stāstījums par to, kā uz Vanšu tilta autobusam bija nokritusi štanga (laikam jau sapināmies tālab, ka mājās reāli pārbraucām ar 38. autobusu, nevis plānoto trolejbusu) ticamības pārbaudi neizturēja. Un, kā izrādās, no zīmēšanas bija zvanīts (kaimiņiem, mums pašiem telefona mājās nebija), ka neesam ieradušies (vai arī ka pulciņš nenotiek, tik precīzi neatceros), un mana mamma bija uzreiz izspriedusi - nu, jā, puikas noteikti aizgājuši apskatīties uz barikādēm. Tiesa, pa mizu droši vien tāpat dabūju. Vispār jāatzīmē, ka līdzās ne pārāk lielam satraukumam par to, ka tādi kopumā sīkaļas kā es un Ričards vazājāmies vieni pa pilsētu šajos apstākļos, tajā periodā mana māte bija stipri kareivīgā noskaņojumā un tiku tobrīd audzināts ar vērtību modeli: "Ar vairogu vai uz vairoga".
Un tagad - par filmu. Kairišs vēstures notikumus neliek centrā vairāk, nekā to prasa stāsts. Viņa filmas varonis Jazis primāri ir kino entuziasts un tikai pēc tam - viss pārējais. Tāpēc viņš pārtrauc savu apkopēja darbu Latvijas televīzijas ēkā un steidz filmēt pie Preses nama omoniešus nevis kādu idejisku apsvērumu vadīts, bet gan zinādams - tur notiek kaut kas interesants, ko ir vērts filmēt. Un arī Vecrīgas barikādēs viņš nonāk zināmā mērā līdzīgu motīvu vadīts kā es - nē, ne bastojot zīmēšanu, bet arī - ne tālab, ka viņam kā latvietim tur tajā brīdī bija svarīgi būt, bet gan dažādu citu apsvērumu dēļ. Līdz ar to arī filma primāri ir stāsts par kino, par mīlestību pret to un mazliet - par attiecībām starp Jazi, Annu un Juri Podnieku. Kino par kino vispār ir pasaules kinematogrāfā ļoti plaši pārstāvētajiem žanriem, jo kā gan tu labāk vari atzīties savā mīlestībā kinematogrāfam, ja ne uzņemot filmu. Jaunie kinoamatieri, kuriem piederīgi Jazis un Anna, vēl ir sava ceļa meklējumos. Jazis sapņo kļūt par latviešu Tarkovski, tāpat visi apjūsmo Podnieku, bet vizuāli tas, kas tur top no kino viedokļa, vairāk līdzinās Igora Lingas eksperimentālajam kino, kas bija iekļauts Podnieka "Vai viegli būt jaunam". Kas arī ļoti loģiski, jo "Janvāris" lielā mērā arī ir "Vai viegli būt jaunam" tipa filma. Vienīgi mākslas un nevis dokumentāls kino, un stāstošs (vismaz virsējā slānī) par citiem laikiem, nevis tagadni. Vienlaikus, protams, "Janvāri" nav iespējams skatīties, nedomājot par 2022. gada kontekstu. Salīdzinoši ar to, kas 2022. gadā noticis Ukrainā, barikāžu upuri Viļņā un Rīgā tāds piliens jūrā vien ir. Draudīgā priekšnojauta - jā, tā varētu būt tāda pati, bet te tomēr ir vietā teikt, ka lai arī cik aplams būtu Rietumnieku pasaules uzskats, ka Gorbačovs bija varonis - viņš vismaz nebija tāds monstrs kā tas, kas padomijas idejisko mantinieci vada divdesmit pirmajā gadsimtā.
Pirms filmas skatīšanās mani laikam visvairāk nodarbināja sekojošs jautājums - vai Kairišs tajā nebūs pārāk lielu uzmanību veltījis mākslinieciskajai pusei, sižetu nobīdot kaut kur dziļi fonā. Realitātē tā tomēr nav - filmas stāsts ir skaidri uztverams, varoņu motivācija ir saprotama (ekrāna pāris Kārlis Arnolds Avots un Alise Dzene strādā ļoti labi), un izvēlētie mākslinieciskie līdzekļi ir savā vietā. Filma, atkarībā no situācijas, ir filmēta gan 8 milimetru lentes gaumē, gan kā mūsdienu kino, gan ar astoņdesmito gadu Betacam. Ir ainas, kurus filmē (vai redz) filmas varoņi, un ir realitāte, pret kuru atsitas viņu fantāzijas. Un ir lietuviešu aktieris, kurš atveido Podnieku, kurš noliek pie zemes Jaža fantāzijas par kļūšanu par Tarkovski. Filmā nav lieka patosa un tā nav garlaicīga vēstures stunda. Jā, vēl filmai ir spilgts skaņu celiņš, kurš jāuzslavē par to, ka tajā arī nav tikai virsslānis, bet gana daudz Hārdija Lediņa ietekmes (kā nekā NSRD performances arī bija daļa no tās subkultūras, kura radīja tādus Jažus un Annas). Manu pieredzi par filmu vēl paspilgtināja tikšanās ar Viesturu Kairišu "Splendid Palace" pēc filmas seansa, kuras laikā režisors izstāstīja gan par pieredzēto, filmu izrādot Amerikā, gan par Krievijas karu Ukrainā, gan par šādām tādām izvēlēm filmā kā tādā. Īsumā - noteikti rekomendēju to noskatīties. Ja tev joprojām šķiet, ka Latvijas kino par vēsturi - tā ir "Baiga vasara" vai "Rīgas sargi" - nedomā vairs tā!
Un tagad - par filmu. Kairišs vēstures notikumus neliek centrā vairāk, nekā to prasa stāsts. Viņa filmas varonis Jazis primāri ir kino entuziasts un tikai pēc tam - viss pārējais. Tāpēc viņš pārtrauc savu apkopēja darbu Latvijas televīzijas ēkā un steidz filmēt pie Preses nama omoniešus nevis kādu idejisku apsvērumu vadīts, bet gan zinādams - tur notiek kaut kas interesants, ko ir vērts filmēt. Un arī Vecrīgas barikādēs viņš nonāk zināmā mērā līdzīgu motīvu vadīts kā es - nē, ne bastojot zīmēšanu, bet arī - ne tālab, ka viņam kā latvietim tur tajā brīdī bija svarīgi būt, bet gan dažādu citu apsvērumu dēļ. Līdz ar to arī filma primāri ir stāsts par kino, par mīlestību pret to un mazliet - par attiecībām starp Jazi, Annu un Juri Podnieku. Kino par kino vispār ir pasaules kinematogrāfā ļoti plaši pārstāvētajiem žanriem, jo kā gan tu labāk vari atzīties savā mīlestībā kinematogrāfam, ja ne uzņemot filmu. Jaunie kinoamatieri, kuriem piederīgi Jazis un Anna, vēl ir sava ceļa meklējumos. Jazis sapņo kļūt par latviešu Tarkovski, tāpat visi apjūsmo Podnieku, bet vizuāli tas, kas tur top no kino viedokļa, vairāk līdzinās Igora Lingas eksperimentālajam kino, kas bija iekļauts Podnieka "Vai viegli būt jaunam". Kas arī ļoti loģiski, jo "Janvāris" lielā mērā arī ir "Vai viegli būt jaunam" tipa filma. Vienīgi mākslas un nevis dokumentāls kino, un stāstošs (vismaz virsējā slānī) par citiem laikiem, nevis tagadni. Vienlaikus, protams, "Janvāri" nav iespējams skatīties, nedomājot par 2022. gada kontekstu. Salīdzinoši ar to, kas 2022. gadā noticis Ukrainā, barikāžu upuri Viļņā un Rīgā tāds piliens jūrā vien ir. Draudīgā priekšnojauta - jā, tā varētu būt tāda pati, bet te tomēr ir vietā teikt, ka lai arī cik aplams būtu Rietumnieku pasaules uzskats, ka Gorbačovs bija varonis - viņš vismaz nebija tāds monstrs kā tas, kas padomijas idejisko mantinieci vada divdesmit pirmajā gadsimtā.
Pirms filmas skatīšanās mani laikam visvairāk nodarbināja sekojošs jautājums - vai Kairišs tajā nebūs pārāk lielu uzmanību veltījis mākslinieciskajai pusei, sižetu nobīdot kaut kur dziļi fonā. Realitātē tā tomēr nav - filmas stāsts ir skaidri uztverams, varoņu motivācija ir saprotama (ekrāna pāris Kārlis Arnolds Avots un Alise Dzene strādā ļoti labi), un izvēlētie mākslinieciskie līdzekļi ir savā vietā. Filma, atkarībā no situācijas, ir filmēta gan 8 milimetru lentes gaumē, gan kā mūsdienu kino, gan ar astoņdesmito gadu Betacam. Ir ainas, kurus filmē (vai redz) filmas varoņi, un ir realitāte, pret kuru atsitas viņu fantāzijas. Un ir lietuviešu aktieris, kurš atveido Podnieku, kurš noliek pie zemes Jaža fantāzijas par kļūšanu par Tarkovski. Filmā nav lieka patosa un tā nav garlaicīga vēstures stunda. Jā, vēl filmai ir spilgts skaņu celiņš, kurš jāuzslavē par to, ka tajā arī nav tikai virsslānis, bet gana daudz Hārdija Lediņa ietekmes (kā nekā NSRD performances arī bija daļa no tās subkultūras, kura radīja tādus Jažus un Annas). Manu pieredzi par filmu vēl paspilgtināja tikšanās ar Viesturu Kairišu "Splendid Palace" pēc filmas seansa, kuras laikā režisors izstāstīja gan par pieredzēto, filmu izrādot Amerikā, gan par Krievijas karu Ukrainā, gan par šādām tādām izvēlēm filmā kā tādā. Īsumā - noteikti rekomendēju to noskatīties. Ja tev joprojām šķiet, ka Latvijas kino par vēsturi - tā ir "Baiga vasara" vai "Rīgas sargi" - nedomā vairs tā!
2022-12-18
comments powered by Disqus