Kazhes pierakstu burtnīca

Primārajos plānos skaitījās, ka mūsu tālākais ieplānotais punkts Japānas rietumos bija Hirosima, taču patiesībā plāns bija aizbraukt vēl drusku tālāk - vismaz šāds objekts bija manā gaužām īsajā sarakstā ar vietām, ko gribētos Japānā apmeklēt (varu atklāt, ka virkni ieplānoto objektu - tādus kā ātri pagatavojamo makaronu muzeju un robotu seksa muzeju - mēs tā arī neapmeklējām), proti, Kintai tilts. Tas atrodas pilsētiņā, ko sauc Ivakuni, kuru, domājams, 95% apmeklētāju īsti neapskata, uzreiz dodoties uz prom no tās centra esošo tiltu un parku. Arī mēs šajā ziņā sekojām vairākuma viedoklim.



Lai nokļūtu pie tilta, tev vispirms ir ar ātrvilcienu jāaizbrauc līdz Ivakuni shinkansen stacijai, bet no turienes - autobusu līdz tiltam. Nezinu, kāpēc, bet mēs pamanījāmies būtiski sev sarežģīt autobusa biļešu iegādes procesu - izmantojot automātu, nevis pērkot no šofera, un kaut kā nepiefiksējot, ka automātā izvēlējāmies divas turp-atpakaļ biļetes, nevis vienu, un tad nevarot saprast, kāpēc automāts neizdod atlikumu (ko tam nevajadzēja darīt, jo bijām samaksājuši precīzi un patiesībā arī dabūjuši mums vajadzīgās biļetes). Kā lai arī nebūtu, autobuss tevi pieved tiltam gandrīz klāt, un tu uzreiz redzi, cik ļoti dīvains un nu jau arī nepraktisks mūsdienās ir šis tilts. Tiltam ir vairākas arkas, taču tā konstrukcija ir tāda, ka arkas ir nevis apakšā, bet augšā, proti, tu ej pa šīm arkām, nevis tās tikai balsta tiltu. Ne pats praktiskākais veids, kā šķērsot upi, ja tev ir kaut kas nesams, velkams vai stumjams. Tiesa, senajos laikos tā neesot bijusi problēma - tiltu bija atļauts šķērsot tikai samurajiem, kuri droši vien nemēdza pārnēsāt uz muguras rīsu maisus vai stumt bērnu ratiņus. Mūsdienās tikām tiltu vēl dīvaināku rada tāds apstāklis, ka no upes Nišiki ir atlicis itin maz - tā ir tik sekla, ka tai var mierīgi pārbrist pāri (protams, netālu ir arī mūsdienīgs tilts, jo Kintai tiltu ar autotransportu šķērsot būtu ne tikai bīstami tiltam, bet arī principā neiespējami arku formu dēļ).


Šis ir viens no tiltiem, par kuru šķērsošanu ir jāmaksā, bet pie reizes tu vari iegādāties komplekso biļeti, kas atļauj arī uzbraukt kalnā ar trošu tramvaju un apskatīt pili. Šo iespēju mēs izmantojām pilnībā, ja neskaita to, ka atceļā pārgājām pāri modernajam tiltam, līdz ar to to biļetes daļu, kas vēsta "tilta šķērsošana" mēs neizmantojām un tīri teorētiski to būtu varējuši atdot kādiem nākamajiem tūristiem. Otrpus tiltam ir plaša parkveida un tūrisma objektiem pārbagāta teritorija, kura gan droši vien vēl skaistāka ir laikā, kad kaut kas zied, nevis dažādi kartē atzīmēti ziedu lauki ir tā nokopti, ka tu pat lakstus neredzi, kur nu vēl ziedus, bet tāpat bija gana interesanti. Trošu tramvaja lielākais bonuss ir tāds, ka tas tev nodrošina vēl labāku skatu uz jau šķērsoto tiltu, kamēr kalnā esošā pils ir - kā jau pils. Atkal jau lielākā tās vērtība ir skats, nevis apskates objekti iekšpusē. Te principā būtu vērts sniegt "pro tip" - vienu pili Japānā noteikti ir vērts apmeklēt, bet vairāk drīzāk nē - gan no ārpuses, gan iekšpuses tās lielākoties ir itin vienveidīgas, un ja vien tu nebūsi iepriekš noskaidrojis, ka šī konkrētā pils ir ar kaut ko īpaši izcilu ievērojama, tad manā skatījumā vari tajā iekšā neiet.




Manuprāt, mēs teritoriju pāri Kintai tiltam izstaigājām itin labi, pie teju visiem kartē atzīmētajiem objektiem paviesojāmies, un varējām ar tīru sirdsapziņu braukt atkal uz Hirosimu. Vakarā vēl izgājām pastaigā gar upi netālu no mūsu naktsmājām, apskatot turienes modernās mākslas instalācijas un atrodot vienu vai divus slēpņus (vai arī neatrodot vienu vai divus slēpņus, kas būtībā ir tieši tas pats), uzēdām vakariņas, un devāmies gulēt.


Ja ne tā sasodītā atombumba, Hirosima pasaulei joprojām būtu daudz labāk zināma ar kaut ko pilnīgi citu - Icukušimas svētvietu, kura gan patiesībā atrodas nedaudz ārpus pilsētas un vēl uz salas (ar nosaukumu Miyajima), tomēr šis UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā ietilpstošais objekts noteikti ir patīkamāka asociācija pilsētai nekā daudzi tūkstoši līķu.

Lieki teikt, ka es par šo objektu bija labākajā gadījumā pa ausu galam kaut kad kaut ko kaut kur dzirdējis, bet vēl ceļā uz Hirosimu mums pat nebija domas par došanos uz kaut kādu salu. Taču mūsu dzīvoklī pieejamajos materiālos šāda vieta bija pieminēta, apraksts mani momentā uzrunāja, un tā nu mēs uz turieni devāmies, būtībā jau atvadoties no Hirosimas, lai gan atceļā mums tāpat bija tur vēlreiz jāiegriežas, jo sala atrodas pretējā virzienā no pilsētas nekā Tokija.


Mijadžimas salā var braukt dažādos veidos, bet cilvēkiem Rail Pass izdevīgākais ir ar vilcienu un prāmi. Tas nebūt nav tālu - summāri mazāk kā stunda. Pāris pieturas vilcienā, tu nonāc Miyajimaguchi stacijā, kur tikai jāaiziet pārsimts metru un esi prāmju piestātnē. Jau nopirkuši biļetes uz prāmi, atklājām, ka šis ir vienīgais prāmis visā Japānā, kuram ir derīga arī Japan Rail Pass un uz kuru mums biļete nebūtu jāpērk. Līdz ar to, kāpjot iekšā prāmī, uzrādijām savas Rail Pass un jau otrā krastā, izmantojot japāņu laipnību un pretimnākšanu stulbiem eiropiešu tūristiem, konvertējām nevajadzīgas biļetes atkal jēnas. Tīri no tūristu skatu punkta būtiskāko objektu tu ieraugi vēl no prāmja - tas ir milzīgais sarkanais Torii, kas tevi sagaida vēl ūdenī. Vizuāli tas izskatās drīzāk esam peldošs objekts, lai gan patiesībā jūra tur gluži vienkārši ir sekla. Tāpat vēl no prāmja mēs ieraudzījām krastā dažas stirnas. Tā Japānā vispār ir relatīvi bieži novērojama parādībā - stirnas apdzīvotās vietās, kas tur ir ne gluži kā mājdzīvnieki, bet drīzāk kā baloži Eiropas pilsētās (vai precīzāk - pērtiķi Gibraltārā).


Marina savulaik bija bijusi arī tā sauktajā stirnu pilsētā Japānā, bet man šī bija pirmā sastapšanās ar tādām puspieradinātajām stirnām. Protams, ka sākotnēji tā raisīja milzu sajūsmu, katra stirna tika ar prieku nofotografēta, taču pamazām atklājās, ka stirnu uz salas ir sasodīti daudz un tās ir drīzāk traucējošas, uzmācīgas un apnicīgas, un drīzāk tu sāc censties taisīt fotogrāfijas tā, lai tur NEBŪTU NEVIENAS STIRNAS, nevis otrādi. Un tad tu redzi, kā piebrauc nākamais prāmis, un izkāpušie tūristi ar sajūsmu metas pie stirnām, jo tas taču ir kaut kas tik brīnišķīgs un neredzēts. Marina mani bija informējusi par to, cik stirnas ir tramīgas, bet šeit jāatzīst tā galvenokārt tomēr bija nekaunīgas - pastāvīgi nāk tev klāt, mēģina kaut ko izdiedelēt vai sliktākajā gadījumā vismaz nočiept mitrās salvetes no bērnu ratiem. Tāds atgadījums mums vismaz bija, bet salvešu iepakojumu izdevās atgūt, un tas bija tikai pavisam minimāli apžļembāts.



Uz salas, protams, ir arī templis, bet šajā reizē mēs tajā iekšā negājām, tā vietā vienkārši ejot apskatīties, kas gan ir labs ārpus maksas objektiem. Nekā īpaši pārsteidzoša, bet smuki un kopti, viss kā vajag. Man personīgi lielākais prieks noteikti bija par to, ka uz salas izdevās nopeldēties. Biju par to jau kādu laiku domājis, ka pelde Japānā man ietilpst obligātajā programmā, bet līdz šim nekur īsti iespējas nebija, bet te bija gan pludmale, gan (salīdzinoši) saulains laiks. Ja nu vienīgi novērotāju varētu būt vairāk - tikai daži cilvēki kļuva par lieciniekiem manai peldei. Jāatzīst, ka ūdens bija itin silts un patīkams. Tur esot, man šķita, ka esmu nopeldējies Klusajā okeānā, bet patiesībā tā bija Seto iekšzemes jūra (tagad atkal nevaru saprast, esmu es peldējies Klusajā okeānā vai nē - laikam jau Sanfrancisko tā juridiski arī bija kaut kāda jūra).


Tad - atceļš ar prāmi, atceļš ar vilcienu, un bijām atkal Hirosimas stacijā, kur paņēmām savas somas un sēdāmies kārtējā Shinkansenā. Sākotnēji bija domāts, ka atceļā, tāpat kā turpceļā, mums būs viena pietura vienas dienas garumā, taču otras tik labi izvietotas pilsētas kā Kjoto ceļā neatradās. Teorētiski nākamais sakarīgākais variants ģeogrāfiski būtu Kobe, bet tās labās īpašības galīgi nešķita piemērotas mums kā potenciāliem to novērtētājiem. Proti, Kobe ir ievērojama ar to, ka tajā ir Japānai netipiski daudz eiropiešu stilā būvētu ēku. Iespējams, tas ir ļoti interesanti, ja tu esi tūrists no Ķīnas vai Korejas, bet skaitās, ka eiropiešus iespēja apskatīties Eiropas stilā būvētas mājas sevišķi neuzrunā. Dīvaini, ne? Līdz ar to, sekojot Interneta plašumos atrodamajiem ieteikumiem, izlēmu, ka mēs varētu piestāt pilsētā ar nosaukumu Kurašiki. Tiesa, pašā Kurašiki izrādījās, ka ir gaužām švaks un nepatīkams cenās viesnīcu piedāvājums, līdz ar to naktsmājas mēs rezervējām Okajamā, kas ir tai tuvākā pavisam lielā pilsēta, kas vēl turklāt atrodas uz Shinkansen līnijas, kamēr Kurašiki ir pieejama tikai ar vietējas nozīmes vilcienu (bet galīgi nav tālu).


Okajamā mums bija rezervēts kārtējais Airbnb dzīvoklis, atkal jau ar piekaramo atslēdziņu ar kodu, un šoreiz - jau trešajā stāvā un atkal ar šaurām kāpnēm. Patiesībā šaurs tur bija ne tikai kāpnēs, bet arī visur citur - un tā nebija vienīgā naktsmītne Japānā, kur es par to varēju sūdzēties. Durvju ailes itin bieži bija tieši tādā augstumā, lai tajās es labi varētu atsist galvu, vannas - tieši tik mazas, lai tajās man vajadzētu salocīties kā origami, tualetes - tādas, ka uz poda reizēm varēja apsēsties, tikai atstājot vaļā durvis, bet visnepatīkamākā bija tā vannas istaba, no kuras ejot ārā galvu atsitu trīs reizes vienas dienas laikā - un tas, ņemot vērā, ka kā jau liela auguma cilvēkam pieklājas, tipiski es esmu ļoti piesardzīgs ar galvu saistītos jautājumos. Šajā konkrētajā naktsmītnē bija arī tāda īpatnība, ka tā bija vienīgā puslīdz tradicionālā stila japāņu dzīvesvieta, kurā mēs palikām - proti, bez gultas, bet ar gulēšanu ar uz paklājiņiem izklātām segām, ko gandrīz varētu nosaukt par matraci. No vietas taupīšanas viedokļa - ļoti efektīvi, no ērtuma - ne tik ļoti efektīvi. Ā, un reizēm te gadījās (tā bija arī šajā Airbnb), ka dzīvokļa aprīkojumā neietilpa vispār nekādi trauki - automātiski pieņemot, ka tev viss ēdiens būs mikroviļņu krāsnī sildāmi pusfabrikāti, kuri jau tāpat ir kastītēs. Protams, ievērojot vietējo veikalu piedāvājumu, lielākoties tā arī ir, bet reizēm prasās, lai tev būtu pieejams vismaz viens šķīvis.

Okajamas populārākais tūrisma objekts, uz kuru mēs arī devāmies, ir Korakuen dārzs. Kā jau visiem dārziem un parkiem pieklājas, vislabāk tie ir apmeklējami saulainā laikā, bet tu kā tūrists esi spiests doties uz dažādām vietām tad, kad tev ir šāda iespēja, nevis gaidīt skaistu dienu, pretējā gadījumā tev ir iespēja visu ceļojuma laiku pavadīt viesnīcās. Par parku man kārtējo reizi nekā īsti sakāma nav - nu, skaists, interesanti, bet nekā tāda mums tur neatgadījās, ko būtu vērts atstāstīt, ja nu vienīgi var pieminēt, ka jau ejot ārā no parka mums pirmo un vienīgo reizi Japānā atgadījās, ka kāds mēģināja uz ielas mums kaut ko notirgot. Kopumā šāda parādība Japānai šķiet galīgi neraksturīga, līdz ar to biju pat savā ziņā patīkami pārsteigts - ar visu to, ka man principā riebjas, ka kāds man uzmācas uz ielas, vajag taču reizēm arī kādas pārmaiņas. Okajamas parkā, kā jau pieklājas, ir arī tipiska japāņu stila pils, bet šajā reizē mēs iekšā negājām - nevar jau katru dienu iet uz tām pilīm, turklāt ekspozīcijas tajās lielākoties ir itin vienveidīgas, un galvenokārt - tās ir pārāk informatīvas un izglītojošas un nepietiekami autentiskas. Proti, mani vairāk interesētu apskatīties, kāds šajās ēkās kādreiz bija iekārtojums, nevis kultūrvēsturisku ekspozīciju par reģiona vēsturi un samurajiem.



Okajama patiesībā mums pat sanāca kā tāds negaidīts bonuss - tur jau mums vispār nebija paredzēts iegriezties un jebko apskatīt, jo braucām jau mēs uz Kurašiki, ko tad nākamajā solī arī izdarījām. Japāņu izpratnē Kurašiki droši vien ir mazpilsēta - nieka pusmiljons iedzīvotāju, kamēr mums... skaidrs, ka mums tas ir ļoti daudz. Tomēr patiesībā atbraucis uz šo pilsētu kā tūrists, arī tu drīzāk jūti to kā mazpilsētu - vai vismaz tu centies neievērot to, ka tajā ir arī apkārtējā daļa ar lielajām blokmājām.

Tūristus šī pilsēta piesaista ar vietējiem spīķeriem - Bikan rajonu, kas sastāv no senām baltām noliktavu ēkām, kuras mūsdienās (kā jau tas pieklājas) lielākoties pārvērstas par maziem veikaliņiem, viesnīciņām vai muzejiem. Jāsaka - iekšā mēs nekur negājām, tikai pastaigājāmies pa ielām, kur apbūve radīja iespaidu, ka tu atrodies tā saucamajā "vecajā Japānā" - pirms eiropiešu ietekmes, makdonaldiem un tūristu bariem. Protams, pēdējie Kurašiki ir sastopami - un arī mēs bijām viņu vidū, bet jāsaka - kopējais tūristu daudzums nebija nomācošs (tur droši vien palīdzēja arī lietainā rudens sezona). Lietus, protams, lija, bet tas jau nebija nekas jauns.

Ja mums būtu plānos apmeklēt muzejus (mākslas muzejā esot pārstāvēti tādi klasiķi kā El Greko, Monē, Matiss, Gogēns un Renuārs - tas kaut kur jau bija dzirdēts, ka japāņus ļoti aizrauj franču glezniecība), tad varētu droši vien Kurašiki uzkavēties arī ilgāk. Taču tā kā pagaidām ar Esteri muzejos īsti nav ko darīt, tad šo variantu neizmantojām, līdz ar to mūsu vizīte šajā pilsētā ilga vien pāris stundas. Idejiski tur viss ir vienkārši - no dzelzceļa stacijas gandrīz uzreiz redzi norādes uz vēsturisko daļu, izstaigā to krustu-šķērsu (patiesībā jau pa īstam saistošas ir tikai pāris garenās ielas un čupiņa šķērsielu), un dodies atpakaļ uz vilcienu. Vizīte šajā pilsētā bija interesanta - tiešām viss izskatās citādāk, šķiet, ka Pasaules karā nekas nav sevišķi cietis. Jā, drusku neīsts viss ir - bet, ievērojot japāņiem vispār raksturīgo tieksmi pēc mākslīguma, tas nešķiet traucējoši.


Pēdējā pieturvieta ceļā uz Tokiju mums sanāca diezgan īpatnēja. Proti, Nagojā mēs kā tūristi vispār gandrīz nekur nebijām pastaigāties. Vakarā, kad tur ieradāmies, bijām drusku pastaigāties, nopirkām no ielu tirgotājiem kaut kādas ceptas vistas ar rīsiem, tur strādājošajiem jauniešiem kārtīgi pakomunicējot ar Esteri (puiši no blakus noparkotās automašīnas ņēma ārā milzu izmēra rotaļlietas, ar ko izklaidēja bērnu), tad no rīta es aizgāju drusku paskriet, atrodot arī vienu 20. gadsimta gadskaitli, kā dēļ noīsināju skrējiena maršrutu, lai varētu līdz šim gadskaitlim aiziet arī kopā ar Marinu un Esteri. Jā, varu arī piebilst, ka šajā reizē mums Airbnb bija mājā ar liftu - tas bija bonuss, bet virtuves iekārtojums bija, šķiet, vēl trūcīgāks kā iepriekš. Ok, krūzes tējai Japānā ir visur un vienmēr (un arī pati tēja), bet ar citām lietām gadās visādi. Un tad gribējām jau raksturīgajā stilā novietot somas stacijas mantu glabātavā, bet... nebija lemts. Nezinu, kālab tā, bet Nagojas dzelzceļa stacija bija stāvgrūdām pilna, un kur lai mēs neietu (tur ir vairākas zonas ar skapīšiem somām), visur ne tikai visi skapīši bija pilni, bet bija arī bariem cilvēki, kas klīda apkārt meklējot, vai gadījumā tomēr neatradīsies kāda brīva vieta. Tā kā bija vēla rīta stunda, šķita itin loģiski, ka - neatradīsies, jo kālab gan lai kāds šādā laikā ietu pakaļ savām mantām, ja loģiskākais ir tas, ka tās tur ir nesen atstātas? Mēģinājām šā un tā, līdz padevāmies un gājām uz peronu, lai kāptu vilcienā uz Tokiju.




Laiks pēdējai atkāpei šajā nodaļā - šis bija mūsu kārtējais nesekmīgais mēģinājums iegādāties biļeti uz konkrētu vilcienu, lai tiktu pie sēdvietas tajā, taču kārtējo reizi Japan Rail birojā bija mega rinda, un izlēmām, ka tajā nav vērts stāvēt, tad jau labāk meklēt savu laimi vienkārši kāpjot vilcienā. Katrā (vai gandrīz katrā) Shinkansen vilcienā ir daži vagoni, kuros ir dzīvā rinda bez vietu rezervācijas, taču glītas rindas uz vagonu durvīm izveidojas arī tajos vagonos, kur rezervācijas ir, jo japāņiem gluži vienkārši ļoti patīk stāvēt rindās. Tāpat vērts noskaidrot, cik daudz pieturās piestās tuvākais vilciens un vai nebūs gudrāk pagaidīt nākamo, kas būs ātrāks. Proti, lai arī visi Shinkansen vilcieni traucas milzīgā ātrumā, to ceļā pavadītais laiks mēdz būtiski atšķirties pieturvietu dēļ, turklāt (kā vienu reizi pārliecinājāmies uz savas ādas) gadās tādi vilcieni, kas katrā pieturā stāv piecas minūtes (kas ir tikai mazliet kaitinoši). Šajā reizē gan bija bažas par to, vai mēs vispār tiksim kādā vilcienā iekšā - ja jau stacija bija tik pilna, diez vai vilcieni būs tukšāki. Bet patiesībā izrādījās, ka viss bija kā parasti - pirmo pieturu sēdējām katrs savā rindā, bet pirmajā stacijā, kur daudz cilvēku izkāpa, pārgrupējāmies un tikām pie savas rindas (triks te ir tāds, ka tev ir garantētā minūte-divas, kuru laikā vagonā ir daudz vietas, kad ārā kāpēji ir jau prom, bet jaunpienācēji vēl nav ieradušies).

Tā nu šis vilciens aizveda uz Tokiju, un varēja sākties mūsu Japānas ceļojuma pēdējā epizode.