Kazhes pierakstu burtnīca

Ļaunuma pieskāriens ir pēdējā ievērojamā Orsona Velsa filma, viņa pēdējais darbs Holivudā, un arī viena no pēdējām Marlēnas Dītrihas filmām. Stāsts par filmu savā ziņā ir ne mazāk interesants kā pati filma - jau pēc tās pabeigšanas gudrie vīri no kinostudijas izlēma, ka viņi zina labāk, ko publika gaida, un nevis piesedza seju ar necilu šalli, bet piesaistīja čali, kas uzņem papildu ainas, veica papildu montāžu un no Velsa materiāla izveidoja pilnīgi citu "Ļaunuma pieskārienu", kas izgāzās gan kritiķu, gan skatītāju vērtējumā un faktiski parakstīja spriedumu Velsam kā Holivudas režisoram, lai arī viņš absolūti nebija vainīgs pie tā, ka daži džeki ņēma un izčakarēja viņa filmu. Velss pats uzrakstīja 58 lappuses garu dokumentu par tēmu, kam tajā gala variantā vajadzēja būt citādāk, un tad, vairākus gadus desmitus vēlāk, jau pēc paša Velsa nāves, tika veiktas korekcijas filmā atbilstoši šī dokumenta prasībām, un tā radās tā filmas versija, ko es skatījos, un to arī par ļoti labu esam atzina Velsa meita.

Filmas darbība risinās abpus ASV un Meksikas robežai robežpilsētiņās. Tas ir detektīvstāsts, kur gan patiesībā itin maza loma ir centrālajam sižetam, kas sākas ar to, kā tiek uzspridzināts auto ar bagātu uzņēmēju un viņa jauno draudzenīti - striptīzdejotāju. Būtu pārspīlēti teikt, ka filmas centrā ir policistu mēģinājumi atrisināt šo lietu. Nē, centrā ir divi vīri - amerikāņu policists Henks Kvinlans (pats Velss) un meksikāņu narkotiku apkarotājs Vargass (Čarltons Hestons), un viņu savstarpējā nepatika. Tiesa, nav grūti pateikt, kurš no šiem diviem tēliem ir simpātiskāks - nupat apprecējies skaistulis Vargass ir godprātīgs likuma kalps, kas cenšas noskaidrot patiesību, kamēr Kvinlanam pietiek ar to, ka viņam ir čujs, viņam nevajag pierādījumus, vai ja vajag - viņš vienmēr ir gatavs pats tos uzražot, jo viņš ir pārliecināts, ka taisnība tāpat ir viņa pusē.

Filmas sāls nenoliedzami ir Kvinlana personībā - Velss šeit nav sev devis simpātiskāko varoni pasaulē, gluži otrādi - viņa varonis ir pretīgs gan ārēji, gan iekšēji. Uzblīdis (atainots daudz vecāks un resnāks, nekā tolaik bija pats Velss), vienmēr nīgrs un atkarīgs vai nu no saldumiem vai no alkohola, Kvinlans klīst pa pasauli, spriežot tiesu pēc paša izpratnes par to, kas ir pareizi. Neviens triks viņam nešķitīs par zemisku, visu mūžu nespējis pārdzīvot to, ka viņam savulaik neizdevās notiesāt vīrieti, kas nogalināja viņa sievu, Kvinlans ir viens no biedējošākajiem tēliem, ko man kino ir nācies redzēt. Faktiski vienīgais, kas kaut cik viņā spēj pamodināt cilvēcību, ir seno dienu draudzene - bordeļa saimniece Taņa (Dītriha), pie kuras viņš filmas gaitā pāris reizes ieklīst. Taču viņam līdzēt ir par vēlu: kad Kvinlans palūdz Taņu, lai tā viņam pazīlē nākotni, atbildē viņš saņem: "Tev nav nākotnes, tā visa ir izlietota." Un vienlaikus - arī Taņa joprojām pret šo pretīgo veci kaut ko jūt, lai gan to ir grūti izteikt vārdos.

Kā jau tas pieklājas Velsa filmām, "Ļaunuma pieskāriens" ir filigrāni uzņemta kinolente. Sākot ar tās nepārtraukto ievada ainu, kuras sākumā mašīnā tiek ievietots dinamīts, un viss beidzās ar eksloziju, arī turpinājumā šo filmu ir tīrā bauda skatīties. Laikmetā, kad kamera lielākoties bija statisks objekts, Velss ne tikai aizrāvās ar tās kustību, bet arī lielsiki rīkojās ar netipiskiem leņķiem, dinamiku, pozicionēšanu un vispār radīja papildu dimensiju filmai ar to, kā filma izskatījās. Jā, ar saprātu var teikt, ka ne viss šajā filmā notiek loģiski, atsevišķas tās ainas un varoņi ir neticami un pārspīlēti (it īpaši Deniss Vīvers moteļa naktssarga lomā), bet tas nemaina apstākli, ka šis ir sasodīti iespaidīgs kino, viena no spēcīgākajām šogad skatītajām filmām.