Kazhes pierakstu burtnīca

Atgriežos beidzot pie Japānas ceļojuma apraksta. Pēdējā (hronoloģiski, nevis aprakstu ziņā) dokumentētā diena vēstīja par manu dalību rogainingā, bet tagad pienācis laiks atsākt ceļojuma aprakstu (kas tradicionāli jāpabeidz līdz nākamā gada sākumam), un pienācis laiks doties prom no Jokohamas.

Mūsu plāns, dodoties prom no mājīgās Latvju mītnes Jokohamā, bija sākt ceļu Hirosimas virzienā. Būtu pārspīlēti teikt, ka mums būtu bijuši kādi ļoti svarīgi apsvērumi, kāpēc tiesi Hirosima bija izvēlēta par tālāko punktu, ko apmeklēt šajā ceļojumā, bet vienmēr jau var atsaukties uz argumentu "kāpēc nē?" Reāli gan droši vien būtiskākais kritērijs bija filmas "Hiroshima, mon amour" noskatīšanās - tā kaut kā manī radīja pārliecību, ka uz Hirosimu jau nu gan vajadzētu aizdoties, ja vien šāda iespēja būs. Tiesa, no Tokijas līdz Hirosimai tomēr ir stipri daudz kilometru, tāpēc bija izlemts šo posmu veikt ar pieturvietām, un turpceļā bija paredzēts piestāt Kjoto.

Patiesībā gan no rīta mēs vēl nekur projām nedevāmies - mans viltīgais plāns bija tāds, ka vajadzēja censties pilsētās, kurp devāmies, ierasties ne pārāk agri, lai varētu uzreiz ievākties viesnīcā/dzīvoklī/istabiņā pagrabā/teltī (kas nu būs rezervēts), nevis vēl vazāties ar somām pa pilsētu. Līdz ar to rītā pirms došanās uz Kjoto beidzot aizstaigājām uz tā saukto "maksas parku". Parka īstais nosaukums ir Sankeien dārzs - sākotnēji ierīkots 20. gadsimta sākumā un atjaunots pēc 2. Pasaules kara postījumiem - tas ir patiešām klasisks japāņu dārza paraugs, kurā ir arī pāris brīvdabas muzeja elementi. Par ieeju šajā parkā ir jāmaksā, taču mūsu gadījumā sanāca, ka pirkām tikai vienu biļeti - Marina, izmantojot abonementu, uzdevās par Zani (ar visu to, ka japāņiem eiropieši izskatās viens otram ļoti līdzīgi, turp regulāri ejošo Miku no manis droši vien varētu arī vietējie). Lietainā dienā, kad galvā kapuce, patiesībā es pat teiktu, ka šāds gājiens varbūt izietu cauri arī Eiropā. No parka apmeklējuma atmiņā visvairāk noteikti palika apskatei atvērtā māja, kas pēc labākajiem brīvdabas muzeju standartiem uz Jokohamu ir pārvesta no cita Japānas reģiona. Mājā bija ļoti pretimnākošs darbinieks, kurš vispirms izsniedza anglisku infolapu, bet pēc tam īsti neļāva ar to iepazīties, visu laiku kaut ko pats stāstīdams. Mājas iekārtojumā itin daudz kas šķita pazīstams un līdzīgs Latvijas laukos savulaik lietotajam, ar to vien atšķirību, ka mūspusē nebija pieņemts, ka dzīvojamā mājā puse telpu būtu atvēlēta tur gandrīz nekad neiebraucošajam saimniekam, kamēr reālie iemītnieki izmanto daudz prastākas telpas.


Izstaigājuši parku, pēdējo reizi atgriezāmies Latvju namā, lai atvadītos no mūsu laipnajiem saimniekiem, kurus ceram nākamreiz sastapt kaut kur tuvāk Baltijas jūrai. Un tad bija laiks doties uz vilcienu. Ok, sākotnēji, protams, uz autobusu. No Jokohamas uz Tokiju braucām ar parasto vilcienu, bet tur gan iekāpām mūsu ceļojuma pirmajā Shinkansen - un uzreiz bija iespēja "lidot" ar teju 300 kilometriem stundā. Patiesībā gan sajūtu līmenī nekādas dižās atšķirības nav - brauc vilciens ar 100km/h vai 300km/h, tev tāpat ir sajūta, ka ātri. Cita lieta, ja tas brauc kā savulaik Rīga-Ērgļi dampītis, to gan jūt. Brīnišķīgs izgudrojums ir ātrvilciens, šaubu nav.

Kjoto mums bija rezervēta viesnīcas istabiņa (izmantojot Āzijā daudz populārāko par booking.com servisu Agoda) pārsimts metru attālumā dzelzceļa stacijas. Vispār par viesnīcām (un arī Airbnb) Japānā jāsaka, mans pamata princips to izvēlē bija labs izvietojums attiecībā pret staciju - kālab kaut kur vazāties ar somām, ja no tā var izvairīties? Par viesnīcu varu teikt, ka tā nebija ne īpaši laba, ne diži slikta. Tā kā Kjoto primāri ir slavena ar saviem tempļiem un parkiem, bet tās nav tieši tās vietas, kur visbiežāk cilvēki dodas vakaros, šajā vakarā nekādu ambiciozāku plānu par vakariņu ieēšanu mums nebija. Pamata doma bija izstaigāt kādu aplīti ap mūsu dzīvesvietu, lai Estere varētu ratos pagulēt, un tad meklēt kādu risinājumu vakariņām. Jā, lai arī biju tēmējis uz to, lai mēs Kjoto ierastos pietiekami savlaicīgi, kaut kā sanāca tā, ka vilcienos pavadījām vairāk laika nekā cerēts (ar Shinkansen ir tāds joks, ka visi vilcieni nav vienādi ātri un visvairāk ceļā pavadīto laiku ietekmē pieturu skaits, un vienīgi pēdējās dienās mēs iemanījāmies atšķirt pašus ātrākos vilcienus no mazāk ātrajiem). Noskatījām pavisam netālu no viesnīcas vienu no tām iestādēm, kur tev uz galda tiek novietota plītiņa, kur sildās ēdiens, taču tad, kad bijām gatavi tur doties iekšā, izrādījās, ka tur bija pārāk daudz cilvēku, līdz ar to painteresējos, vai ēdienu var dabūt līdzņemšanai. Nevarēja. Ko darīt? Negribējās neko pārmērīgi sarežģīt, rezultātā aizgājām uz dzelzceļa staciju iēst vienu no tām pseidozupām, ko var dabūt automātu tipa iestādēs. Tā arī izdarījām, un ar to faktiski šī diena arī bija cauri.

Nākamajā rītā bija tā, ka mums noteikti vajadzēja pastaigāt pa Kjoto, taču no viesnīcas bija jāvācās ārā diezgan agri. Ko šādās situācijās darīt? Atstāt lielās somas mantu glabātuvē dzelzceļa stacijā. Japānā šāda prakse ir gaužām populāra, līdz ar to mantu skapīši ir sastopami pat sīkākās un noplukušākās stacijās, par pilsētu centrālajām stacijām nemaz nerunājot. Kā jau pie japāņiem, viss darbojas bez cilvēku iesaistes. Secinājām, ka mūsu vajadzībām mantu glabāšana uz dienu izmaksāja 700 jēnas (kādi 5-6 eiro), jo ar mazliet pastumšanu vienā skapītī bija iespējams iestūķēt abas mugursomas, tādējādi tā tilpumu izmantojot par teju simts procentiem. Kas attiecas uz somām, mani ļoti priecēja, ka visu to laiku, ko pavadījām Japānā, bija iespējams tās dabūt gana kompaktas, lai uz pārbraucieniem mazās mugursomas ar visu to saturu iestūķētu lielajās un mums nevajadzētu izskatīties pēc vācu tūristiem, kas nav spējuši paņemt līdz adekvātu mantu daudzumu. Patiesību sakot, manā gadījumā gan tas adekvātais mantu daudzums nozīmēja to, ka līdzi bija drēbes četrām dienām, kuras regulāri vajadzēja mazgāt (un vēl vairāk mazgāšanas nepieciešamība radās, kad ceļojuma otrajā nedēļā sāku regulārāk doties paskriet). Līdz ar to mitras drēbes somās bija sastopamas aptuveni vienmēr.

Tātad, somas mēs nolikām glabāšanā, un devāmies iepazīt Kjoto kulta vietas. Sākām mēs ar Sanjūsangen-dō, sauktu par Lotusa Karaļa zāli jeb Zāli ar trīsdesmit trīs telpām starp kolonnām (tas esot nosaukuma burtisks tulkojums). Šķiet, nekad iepriekš ceļojumos es nebiju praktizējis došanos iekšā baznīcās (kā gan lai citādi sauc templi?) ar ieejas maksu, bet vecums nenāk viens, un arī Japāna ir gana tālu, lai varētu no šādiem principiem atkāpties. It īpaši, ja ņem vērā, ka no ārpuses neko daudz tu tur tāpat neredzi, ieiet iekšā noteikti ir vērts. Šo vietu biju noskatījis (atklājot manu gaužām primitīvo stratēģiju tūrisma objektu izvēlē Japānā) kā ieteiktāko apmeklējuma punktu Kjoto atbilstoši Tripadvisor. Tad jau kaut kam jēdzīgam iekšā būtu jābūt? Kā izrādījās - patiešām bija gana interesanti. Kā jau Japānā pieklājas, pie ieejas bija jānovelk apavi, pašā templī jāuzvedas klusu un arī fotografēt bija aizliegts, līdz ar to momentuzņēmumu no tūkstoš statuju zāles man nav. Bet vismaz bijis tur esmu, un līdz ar to redzēto atstāstīt varu. Tātad, neskaitot sānu telpas, galvenais apskates (un svētceļojumu) objekts šajā templī ir milzīga zāle, kuras centrā atrodas galvenā dievības statuja (kas simbolizē visas Budas inkarnācijas - jāsaka godīgi, iebraukt japāņu reliģijā ir pāri maniem spēkiem un vēlmēm, jau no Mika uzzinājām, ka tur viss ir ļoti sarežģīti un pat apjautātie japāņi visam kam piedēvē dažādas interpretācijas, salīdzinoši ar viņu komplicēto sistēmu kristiešu Svētā Trīsvienība ir bērnu spēlītes - tas ir, no uztveres viedokļa), bet tai apkārt - tūkstotis citu figūru, kuras simbolizē... Nē, patiešām necentīšos saprast, tās visas ir tā kā viens, un tā kā nav, un tad vēl tur ir arī lielās statujas, kurās atainoti citi dievi, daļa no tiem man šķiet izteikti piederīgi hinduismam. Īsumā - it's complicated. Bet redzēt to noteikti bija vērts - ļoti iespaidīga vieta. Un vienlaikus tā kā primāri to mūsdienās apmeklē tūristi (lai arī, protams, vismaz pareizās reliģijas), tik traki neērti es tur nejutos - man nepatīk kā neitrālam vērotājam nākt uz vietām, kur tu redzi ļoti daudzus cilvēkus, kam tās vietas ir nozīmīgas, kamēr tu tur ienāc ar savu skepsi un sarkasmu, šeit šīs sajūtas nebija.


Otra saistošākā vieta Kjoto (manā sarakstā) bija Fushimi Inari-taisha jeb vēl viena svētvieta. Japāņiem ir gaužām raksturīgi veidot vārtus (sauktus par "torii"), kuriem noteikti ir reliģiski simboliska nozīme, par kuru man ir slinkums noskaidrot, kāda tieši ir to būtība, un šajā svētvietā to ir episki daudz (kā lasīts - ap desmit tūkstošiem). Patiesībā tā ir laikam vienīgā vieta Japānā, kas man bija iespiedusies atmiņā no pirms vairākiem gadiem skatītām Normja fotogrāfijām (ņemsim vērā to, ka man kā jau normālam cilvēkam nav gandrīz nekādas intereses par svešiem ceļojumiem un citu cilvēku ceļojumu bildēm, līdz ar to - tas ir sasniegums!), un šķita itin loģiski, ka arī mums šo vietu vajadzētu apmeklēt. Protams, neba nu es būtu zinājis, ka tā vieta atrodas tieši Kjoto, bet tā kā tas bija otrais Tripadvisor sarakstā šai pilsētai, tad nu mēs tur nokļuvām.


Šī bija viena no tām dzīves situācijām (kuras patiesībā ir gaužām retas - dzīvot improvizācijā visbiežāk ir ērtāk un praktiskāk), kur varētu būt noderējis iepriekš kaut drusciņ palasīt par šo vietu, lai pieņemtu gudrāku lēmumu. Un - vairāk runāt savā starpā. Kāpēc tā - par to dažus teikumus vēlāk. Vispirms aprakstīšu situāciju. Izkāpām no vilciena, konstatējām, ka par spīti lietum cilvēku bija tik daudz, ka šaubu par to, kurā virzienā jāiet no stacijas, nebija ne mazāko - vienkārši jāseko pūlim. Nonācām pamatīgā tempļu kompleksā, kur uzreiz sākās trepes. Trepes, protams, ir ļoti labs izgudrojums, bet tās nav ļoti ērtas, lai pa tām nestu bērnu ratus. Ok, sākumā viss šķita normāli - neesam jau mēs nekādi nīkuļi, bērns vēl mazs, un rati - ļoti viegli, vai nu mums būtu grūti dažas minūtes šādi noiet? Taču izrādījās, ka ar dažām minūtēm būs par maz - stumjamie posmi starp trepēm kļuva arvien īsāki, un kopumā mēs vismaz stundu pavadījām ar ratiem rokās. Lai šo pasākumu darītu jautrāku, visu laiku lija, līdz ar to vienā rokā turēju lietussargu, bet ar otru ratus. Cilvēku bija daudz, un trepes nebija izcili platas, līdz ar to ik pa brīdim nācās piestāt vai vismaz aizvērt lietussargu. Diezgan ātri varēja secināt, ka oranžie torii patiesībā jau neko daudz nemainās, un arī atsevišķie "shrines" gar taku būtībā jau ir diezgan vienveidīgi un kādā brīdī samierinājāmies ar to, ka līdz virsotnei mēs netiksim. Tāpat pretimnācēju sejās varēja pārmaiņus redzēt apbrīnu un neizpratni par to, kāda velna pēc mēs tur spērāmies ar ratiem. Kāds amerikāņu kungs pat apvaicājās, kā mēs bijām tur augšā nokļuvuši. Diemžēl uzreiz neattapu, ka pareizā atbilde būtu saraukt uzacis un pateikt: "Ar liftu, tāpat kā pārēje." Bet nu jāsaka - pēc kāda laciņa patiešām mums bija gana, un sākām doties lejup.


Gājām mēs tā un kādā brīdī Marina pateica: "Būtu bijis labi paņemt ergosomu." Es viņai piekritu, taču diemžēl ergosoma bija palikusi Rīgā, jo Estere tajā uzturējās nelabprāt un tā šķita bezjēdzīga manta līdzņemšanai. Tā skumji Marinai konstatēju, bet viņas atbilde mani pārsteidza: "Soma ir Japānā, Kjoto stacijā." Tas bija itin pamatīgs pārsteigums - kā izrādījās, Marina bija man pateikusi, ka somu uz Japānu nav vērts ņemt līdzi, bet patiesībā bija to tomēr iepakojusi. Lūk, skaidrojums tam, kāpēc vajag sarunāties - gan jau es būtu kādu dienu ātrāk sācis lobēt somas izmantošanu, ja zinātu, ka tāda ir paņemta līdzi.

Taču tā nebija vis paņemta, un šajā pastaigā nācās iet tāpat. Nomocījāmies diezgan kvalitatīvi, bet kopumā bija sajūta - objekts ir apskatīts, un tāpat bija sajūta - varam doties tālāk. Kā nekā no Kjoto līdz Hirosimai kādas divas-trīs stundas jābrauc.

Hirosimā mums bija rezervēts dzīvoklis pirmajā, bet nebūt ne pēdējā šī ceļojuma Airbnb (proti - visas turpmākās naktis mēs izmantojām šo servisu), kur pirmo reizi saskārāmies ar to, kā darbojas Airbnb Japānā. Drošākais kritērijs - tev nebūs lemts sastapt nevienu cilvēku, viss notiek attālināti un kopumā - iespējami bezpersoniski. Epastā tev nosūtīs izcili precīzas instrukcijas par to, cik soļi no stacijas būs jāsper ar kreiso, cik ar labo kāju, pie kura "Sevenu Erevenu" tu griezīsies pa kreisi, pie kura - pa labi (7-11 varētu būt Japānā visplašākais veikalu tīkls), bet dzīvokļa atslēgas būs ieslēgtas piekaramajā atslēgā vai pastkastē. Šajā konkrētajā dzīvoklī mums bija divas izklaides - pirmkārt, vispirms mēs mēģinājām atvērt nepareizo atslēgu (kurai prognozējami nederēja mūsu kods), bet pēc tam - bija jānes rati pa visai stāvām un šaurām trepēm, un tad pie durvīm jāveic atkārtota pārgrupēšanās, izspēlējot veco joku par to, kā ielikt ledusskapī žirafi un ziloni. Dzīvoklis patiesībā bija ļoti ok, tikai stipri šaurs. Un, kas mani Airbnb ziņā Japānā diezgan apbēdināja - absolūti bezpersonisks. Patiesībā tikai pēdējais mūsu izmantotais Airbnb dzīvoklis Tokijā bija tāds, kurā tev bija sajūta - te ir ieguldīts pietiekami daudz darba, lai šī šķistu kā vieta, kurā potenciāli var dzīvot, nevis tikai pārnakšņot (vai izsakoties vēl prastāk - pārgulēt). Tā gan arī ārpus Japānas ir itin labi novērojama parādība, ka ļoti bieži Airbnb sauklī "Stay with locals" nav ne miņas no patiesības (nemaz nerunājot par to, ka nosaukuma otrā daļa "and breakfast" līdz šim ir novērota darbojamies vienīgi Portugālē).


Labi, esmu mazliet pasūdzējies par Airbnb, varu atgriezties Japānā. Secinājām, ka bija gana agrs (un vēl nebija satumsis), lai varētu sākt Hirosimas apskati. Faktiski šajā pilsētā ir kādas dažas centrālās vietas, ko obligāti ir paredzēts apmeklēt, bet sākt izlēmām ar pils parku, kur, ja kas, bija atrodams arī Letterbox tipa slēpnis. Patiesībā jau līdz pilij nebija dramatiski tālu arī ar kājām, taču laika taupīšanas nolūkos izmantojām tramvaju (ja kas - Estere pirmo reizi ceļojuma laikā nonāca ergosomā un izrādījās, ka patiesībā viņai tajā klājās itin labi un turpmākās ceļojuma dienas viņa tajā tika ievietota itin regulāri). Protams, tas bija amizanti, ka uz pilnīgi plakanu parku ņēmām ergosomu, kamēr kalnā kāpām ar ratiem, bet tā reizēm gadās. Hirosimas pils, protams, ir mazāk autentiska nekā vairums citu ne pārāk autentisko piļu Japānā - pirmkārt, primāri tā ir tornis, otrkārt, no nulles atjaunota pēc Otrā Pasaules kara. Iekšā (augšā tornī) nebijām plānojuši doties, bet tā kā dzirdējām skaļrunī paziņojumu, ka tā beigs darbu pēc 30 minūtēm, izlēmām - vienā pilī jau var ieiet.


Iegājām. Kultūrvēsturiska ekspozīcija, kas satura ziņā šķiet diezgan līdzīga tam, ko var redzēt, piemēram, Turaidā. Ar to vien atšķirību, ka Japānā. Samuraju tērpu pie mums parasti nav, bet citādi - gana līdzīga padarīšana. Galvenā vērtība torņa apmeklējumā bija skats no augšas uz pilsētu. Apskatījāmies un devāmies lejā. Atkal jau - sākotnēji tādu plānu nebija, bet izlemām doties uz Miera memoriālu - apskatīt Hirosimas slavenāko ēku vai pareizāk - ēkas atliekas - kas atgādina par atombumbu. Filmā "Hiroshima mon amour" to rādīja daudz, un tagad varu teikt, ka arī es tur esmu bijis. Vajadzētu droši vien teikt, ka es Hirosimā kaut ko sajutu - kā nekā tā nav gluži tāda pati pilsēta kā vairums citu, bet nē - nesajutu. Ar prātu tu aptver, ka šeit savulaik ir noticis kaut kas psihi baiss, bet apkārt viss mierīgs, viss notiek, un tikai tā viena ēka - Atombumbas kupols - kalpo par atgādinājumu.



Lai nevajadzētu lieki nēsāt ratus pa trepēm (jo vēl vienai pastaigai somā Estere diez vai piekristu), vakariņas ēdām turpat dzīvoklī, gan jau ka kaut kādus mikroviļņu krāsnī sildāmus pusfabrikātus ar makaroniem (lai nu kas, bet mikroviļņu krāsns Japānā ir ļoti nozīmīga jebkuras dzīvojamās platības sastāvdaļa - jo cilvēkam parastajam laika kulinārām izvirtībām nesanāk, ja jau darbā ir pieņemts strādāt līdz nemaņai, diez vai pēc tam tev būs noskaņojums mājās pagatavot fugu zivi). Japāņu ātrās ēdināšanas iestāžu īpatnība gan ir tāda, ka patiesībā veikala pusfabrikāti ir tikai minimāli lētāki nekā ēdiens, ko tu saņemtu šādā ieskrietuvē, līdz ar to arguments "lētāk" nav dominējošs, izvēloties ēst mājās.


No rīta devos savā pirmajā rīta skrējienā Japānā (rogainings īsti par tādu nebūtu saucams), kārtīgāk apskatot teritoriju ap Miera memoriālu, kas nodrošināja to, ka varēju apgalvot, ka nozīmīgākās vietas Hirosimā esmu redzējis (vakarā tur tomēr bijām tikai ļoti īsi, gandrīz vai garāmejot). Kā jau parasti situācijās, kad dodos skriet svešā vietā, centos neaizrauties ar eksperimentiem un nogriešanos kaut kur nezināmos virzienos, galvenokārt turoties pie ūdenstilpēm, un šeit šāda stratēģija šķita pilnīgi pieņemama. Stundiņu paskraidīju, un varēju atgriezties dzīvoklī, lai tur ieēstu brokastis un tad varētu doties uz Ivakuni. Ko tur? Par to - nākamreiz!