On the Waterfront
"On the Waterfront" ir klajš piemērs amerikāņu sapnim - šajā filmā gados itin jauns Marlons Brando ir vienkāršs puisis, kas strādā dokos un ir mazliet saistīts ar bandītisku grupējumu, kas kontrolē visus procesus ostā. Un kas to būtu domājis, ka divdesmit gadus vēlāk viņš būs uzkalpojies līdz Krusttēvam - tik autoritatīvam vīram, kuram pat šīs filmas centrālais negatīvais tēls - bandīts Džons Draudzīgais - varētu vien pienest ūdeni!
Protams, patiesībā nekādas tiešas saistības starp šīm filmām nav, bet saskatīt jau var visu un vienmēr. Filma ir pārsteidzoši skaudrs stāsts par korupciju, cilvēku vājumu un grūtībām pieņemt pareizu lēmumu. Tās stāstam pamatā ir itin reāli notikumi un reāli personāži, kas darbojās pēckara ASV ostās, ar arodbiedrību starpniecību kontrolējot to, kas strādā, kur strādā, ko par to saņem un tā tālāk, pakļautībā turot ne vien tos cilvēkus, kuri no reketieriem bija tieši atkarīgi, bet arī tos, kas labprāt ēda no rokas. Par sižeta aizsākumu kļūst slepkavība, ko bandīti pastrādā, novācot jaunu ideālistu, kas vēlējies par viņu darbībām liecināt tiesas priekšā. Brando varonis šajā situācijā ir iepīts iekšā, jo viņa vecākais brālis ir galvenā bandīta Labā roka, kamēr viņš pats ir vienkāršs dīkdienis, izbijis bokseris, kurš pa dzīvi peld, sevišķi neraizējoties par labo vai ļauno. Bet tad, protams, parādās sieviete - Evas Marijas Seintas atveidotā Īdija Doila (nogalinātā puiša māsa), kas ar Brando varoni ir pazīstama jau kopš bērnības un kuru viņš augstu vērtē. Tad nu arī viņš pamazām nonāk dilemmas priekšā - atbalstīt "savējos" vai patiesību. Liels uzsvars filmā uz to, ka pilsoniskā drosme nav kaut kas vienkāršs un pašsaprotams - tas skaisti parādīts ainā baznīcā, kad vietējais mācītājs (mācītāji filmā ir divi, viens no tiem ideālists, otrs - bandītu uzpirkts) mēģina panākt, lai kāds no ostas strādniekiem viņam pastāsta, kurš un kā nogalināja puisi, bet visi klusē, jo saprot, ka runāšana ir pārāk riskanta, pārāk dārga un - vispār jau tā nav mana darīšana.
Diezgan nozīmīga loma filmā ir baložiem - kā izrādās ar vārdu "pigeon" tiek apzīmēts policijas ziņotājs, un sākotnēji bojāgājušais čalis bija aktīvs baložu audzētājs, bet pēc viņa nāves gādību par baložiem uzņemas Brando varonis Terijs, tādējādi pats sev savā ziņā uzlikdams zīmogu. Kamēr visa filma ir itin drūma, tās beigas ir, iespējams, drusku par optimistiskām, salīdzinot ar reālo pasauli, bet vienlaikus - reizēm jau gadās, ka labais uzvar, un šajā konkrētajā situācijā - tāpat nav garantiju, ka pēkšņi nenotiks vēl kāds "nelaimes gadījums". Īsumā - ļoti iespaidīga filma, galīgi nav pārsteidzoši, ka tā ir izcili oskarota, izcili leģendāra un tā tālāk. Un tā runā, ka tās režisoram Elijam Kazanam tā esot bijusi tāda kā grēksūdze, jo viņš pats bija sadarbojies ar FIB, atklājot Holivudā strādājošos komunistus (ja kas - kamēr jaunāks un "kreisāks" es būtu šādu izgājienu pārliecinoši nosodījis, tagad tik kategoriskus viedokļus vairs neizteiktu).
Protams, patiesībā nekādas tiešas saistības starp šīm filmām nav, bet saskatīt jau var visu un vienmēr. Filma ir pārsteidzoši skaudrs stāsts par korupciju, cilvēku vājumu un grūtībām pieņemt pareizu lēmumu. Tās stāstam pamatā ir itin reāli notikumi un reāli personāži, kas darbojās pēckara ASV ostās, ar arodbiedrību starpniecību kontrolējot to, kas strādā, kur strādā, ko par to saņem un tā tālāk, pakļautībā turot ne vien tos cilvēkus, kuri no reketieriem bija tieši atkarīgi, bet arī tos, kas labprāt ēda no rokas. Par sižeta aizsākumu kļūst slepkavība, ko bandīti pastrādā, novācot jaunu ideālistu, kas vēlējies par viņu darbībām liecināt tiesas priekšā. Brando varonis šajā situācijā ir iepīts iekšā, jo viņa vecākais brālis ir galvenā bandīta Labā roka, kamēr viņš pats ir vienkāršs dīkdienis, izbijis bokseris, kurš pa dzīvi peld, sevišķi neraizējoties par labo vai ļauno. Bet tad, protams, parādās sieviete - Evas Marijas Seintas atveidotā Īdija Doila (nogalinātā puiša māsa), kas ar Brando varoni ir pazīstama jau kopš bērnības un kuru viņš augstu vērtē. Tad nu arī viņš pamazām nonāk dilemmas priekšā - atbalstīt "savējos" vai patiesību. Liels uzsvars filmā uz to, ka pilsoniskā drosme nav kaut kas vienkāršs un pašsaprotams - tas skaisti parādīts ainā baznīcā, kad vietējais mācītājs (mācītāji filmā ir divi, viens no tiem ideālists, otrs - bandītu uzpirkts) mēģina panākt, lai kāds no ostas strādniekiem viņam pastāsta, kurš un kā nogalināja puisi, bet visi klusē, jo saprot, ka runāšana ir pārāk riskanta, pārāk dārga un - vispār jau tā nav mana darīšana.
Diezgan nozīmīga loma filmā ir baložiem - kā izrādās ar vārdu "pigeon" tiek apzīmēts policijas ziņotājs, un sākotnēji bojāgājušais čalis bija aktīvs baložu audzētājs, bet pēc viņa nāves gādību par baložiem uzņemas Brando varonis Terijs, tādējādi pats sev savā ziņā uzlikdams zīmogu. Kamēr visa filma ir itin drūma, tās beigas ir, iespējams, drusku par optimistiskām, salīdzinot ar reālo pasauli, bet vienlaikus - reizēm jau gadās, ka labais uzvar, un šajā konkrētajā situācijā - tāpat nav garantiju, ka pēkšņi nenotiks vēl kāds "nelaimes gadījums". Īsumā - ļoti iespaidīga filma, galīgi nav pārsteidzoši, ka tā ir izcili oskarota, izcili leģendāra un tā tālāk. Un tā runā, ka tās režisoram Elijam Kazanam tā esot bijusi tāda kā grēksūdze, jo viņš pats bija sadarbojies ar FIB, atklājot Holivudā strādājošos komunistus (ja kas - kamēr jaunāks un "kreisāks" es būtu šādu izgājienu pārliecinoši nosodījis, tagad tik kategoriskus viedokļus vairs neizteiktu).
2017-12-05
comments powered by Disqus