Kazhes pierakstu burtnīca

Nezinu, vai desmit stundu lidojums pēc definīcijas vispār var būt viegls. Taču itin droši varu apgalvot, ka šāds lidojums ar zīdaini nekad nav diži viegls. Protams, Marinai tas bija daudz grūtāks kā man - es jau neesmu barojošā māte, bet tikai tas bārdainais onkulis, kas pabāž sejā bērnam govi un sāka: "Mū!" Vispār jau man grēks būtu sūdzēties - kā nekā šādos apstākļos mums bija iespēja tikt pie vietas pirmajā rindā, kas nozīmē papildu vietu kājām. Un varu tev atklāt noslēpumu - tēju divmetrīgam vīrietim standarta lidmašīnas vietā nav izcili komfortabli tālajos lidojumos. Kas attiecas uz zīdaiņu pārvadāšanu, pozitīvā iezīme ir tāda, ka var dabūt grozu jeb "baby bassinet", lai tam nebūtu viss ceļš jāpavada rokās. Negatīvā ziņa - tajā bassinetā ir izcili sviedrēšanas apstākļi un nekāda labā gulēšana nesanāk. Protams, varbūt tā ir tikai LOT problēma un citas kompānijas piedāvā labi elpojošas/vēdinošās gultiņas, taču ir vērts rēķināties ar to, ka gultiņa nebūs visu problēmu risinājums. Tāpat pastāv tāda īpatnība, ka lidmašīnās parasti ir vairāk kā viens zīdainis, un tā kā zīdaiņus izvieto tajās rindās, kur var nolikt gultiņu, vari rēķināties, ka tavs zīdainis nebūs vienīgais dzirdamības zonā. Un tas, savukārt, nozīmē, ka tavs zīdainis traucēs citiem zīdaiņiem gulēt, bet citi zīdaiņi tāpat traucēs tavējam. Un kamēr tu kā vecāks itin viegli varēsi klapēt ar ausīm un pārmērīgi nepārdzīvot, ka tavs bērns traucē gulēt lielai vācu kundzei, modināt svešu bērnu galīgi negribās. Īsi sakot, jautrības būs pietiekami.


Atgriežoties pie konkrētā reisa Varšava - Tokija, jāatzīst, ka Estere daudz vairāk traucēja kaimiņu meitenītei, nekā šie traucējumi bija jūtami atceļā. Jāsaka, gan jau ka mēs kā vecāki šajā situācijā nebijām uzdevumu augstumos, kā nekā pirmais tālais lidojums ar bērnu un ne viss līdz galam pārdomāts. Kā lai arī nebūtu, lai arī lidojuma laikā man par šo brīžiem radās šaubas, Tokijā mēs nokļuvām visi dzīvi un puslīdz sveiki. Vienlaikus šis noteikti bija mans pirmais tālais lidojums, kurā jautājums par kino skatīšanos nebija aktuāls.

Japāna mūs sagaidīja ar birokrātisko formalitāšu kārtošanu - imigrācijas deklarācijas, muitas deklarācijas, pirkstu nospiedumi un fotogrāfijas, un, protams, rindas. Skaitās, ka ar bērnu visādas rindas parasti var apiet, bet vismaz imigrācijā mums nekādas atlaides dotas netika. Tomēr process ritēja relatīvi raiti (Ķīnā un Turcijā esmu stāvējis garākās rindās, bet Izraēlā vēl tiku izsaukts uz pārrunām) un 15-20 minūšu laikā visas formalitātes bija nokārtotas un bijām oficiāli ielaisti Japānā.

Pirmais, ko mums vajadzēja izdarīt, bija apmainīt Japan Rail Pass rezervācijas pret reālām biļetēm. Japan Rail Pass ir tāds īpašs izgudrojums, kas būtu atsevišķa ieraksta vērts. Īsā versija - tā ir viena biļete, kas tev nedēļu vai divas ļauj Japānā braukt visur, neraizējoties par to, ka ātro Shinkansen vilcienu biļetes vien var iecirst ļoti lielu robu tava ceļojuma budžetā. Garā versija: viss nav tik vienkārši. Japānā sabiedriskā transporta sistēma ir itin komplicēta, pat dzelzceļa pakalpojumus vien nodrošina čupa dažādu kompāniju, un Japan Rail Pass tev ļauj pārvietoties tikai ar konkrētu kompāniju vilcieniem. Bet ne visiem. Un atsevišķiem autobusiem. Un vienu prāmi. Un šo biļeti tu drīksti iegādāties kā tūrists, bet ne kā vietējais. Un to tev ir nepieciešams pieteikt un apmaksāt vēl mājās, bet Japānā tu pieteikumu apmainīsi pret īstu biļeti. Tiesa, šobrīd eksperimentālā kārtā tu vai Rail Pass uzreiz bez priekšdarbiem nopirkt arī Japānā, bet ar papildu uzcenojumu, bet nav garantēts, ka tā varēs arī turpmāk.

Ja viss iepriekš rakstītais tev liek domāt, ka Rail Pass iegāde ir tukša naudas izmešana, tā nemaz nav. Jā, process varētu būt vieglāks un skaidrāks, un biļete varētu būt universālāka, bet nav ne mazāko šaubu, ka mums tā atmaksājās un principā teju visus nozīmīgākos galamērķus ar tās palīdzību var sasniegt. Pozitīvais ir tas, ka visur stacijās, kur redzi uzrakstu JR, vari droši doties cauri, lielākoties pat eksprešiem nav vērts (ja vien nebrauc super sezonā) rezervēt vietas - kāp kādā no bezpieraksta vagoniem un droši brauc. Lai arī teorijā doma par biļešu rezervēšana šķiet laba - tā tev būs garantēta sava sēdvieta konkrētā vagonā un nebūs stresa, bet patiesībā lielākoties labāks variants ir necensties neko rezervēt. Pirmkārt, šādā gadījumā tev nebūs jāstāv rindā JR birojā (un tādas tur ir gandrīz vienmēr), otrkārt - tu ietaupīsi laiku arī tālab, ka tev nebūs jādirn stacijā, gaidot tieši tavu konkrēto vilcienu (var, protams, dirnēt arī stacijas apkārtnē, bet lietas būtību tas nemaina). Reizēm gadās, ka vietu bezreģistrācijas vagonos nav sevišķi daudz, taču parasti vismaz pirmajā stacijā pietiekami daudz cilvēku izkāps, un tikt pie divām vai pat trim sēdvietām blakus vairs nebūs sarežģījumu (pirms nepiekāpj jauni pasažieri vietā). Bet jā - galvenais jau lidostā, kur ielido Japānā, tikt pie sava Rail Pass un tad jau uz pirmo pilsētu varēsi braukt, individuālu biļeti nepērkot.

Tokijas Narita lidostā tu uzreiz redzēsi vairākas norādes, kas vēsta "Šeit Rail Pass neizsniedz", tomēr itin ātri atradām arī to vietu, kur tās tomēr dod gan. Puisis, kas reģistrēja biļetes, ne vien izsniedza Esterei origami dzērvi, bet arī uzreiz mums rezervēja vietas tuvākajā ekspresī uz Jokohamu. Tobrīd to vēl nezinājām, bet šis bija mūsu vienīgais brauciens visā ceļojumā, izmantojot vietu rezervāciju.

Tikai tagad to apskatījos precīzāk, bet galīgi nav pārsteidzoši, ka no lidostas līdz Jokohamai ir jābrauc diezgan ilgi - kā nekā tie ir teju 100 kilometri (patiesībā pat līdz Tokijas centram sanāk itin cienījams attālums), bet vilciens bija diezgan ātrs un komfortabls, līdz ar to varējām nesūdzēties. Arī nokļūt līdz mūsu galamērķim Jokohamā nebija sevišķi sarežģīti - tik vien kā atrast pareizo autobusu un iekāpt tajā iekšā (priekšrocība, braucot no galapunkta - nav riska iekāpt nepareizā virzienā braucošā autobusā). Autobusos gan neder Rail Pass (izņemot JR autobusus, ar kuriem gan mums nekāda draudzēšanās nesanāca), bet braucieni tajos ir diezgan lēti. Un dramatiski lēni - Japānā, šķiet, ir pieņemts, ka autobusam vidējais pieturas garums ir 100-150 metri, līdz ar to tajos piecos kilometros, ko mums vajadzēja nobraukt, pieturu skaits bija neizturami liels (salīdzinoši Rīgā ar autobusu no Kuldīgas ielas līdz centram ir 3 pieturas).


Jā - kāpēc mēs no lidostas uzreiz devāmies uz Jokohamu, nevis Tokiju? Pavisam vienkārši. Kādas dažas nedēļas pirms ceļojuma bijām iedomājušies, ka vajadzētu noskaidrot, kāda Japānā ir situācija ar bērnu biezenīšiem. Ierosināju, lai Marina par šo apvaicājas Mikam Latvim, kurš ar ģimeni, kā zināms, tagad dzīvo Japānā. Marina apvaicājās, un šīs apvaicāšanās rezultātā sanāca tā, ka dabūjām Jokohamā naktsmājas. Tā jau sāk pārvērsties par tradīciju - tālākā ceļojumā ir jāpaviesojas pie kādiem latviešiem, un ideālos apstākļos - pie tādiem, ar kuriem personīgi īsti pazīstami neesam (līdzīgi Velingtonā pērn ciemojāmies pie Ineses B.). Protams, Interneta vidē dzīvojošs cilvēks pavisam nepazīt Onkuli nevar, taču klātienē, šķiet, vairāk kā vienu reizi pārklājušies nebijām. Ar Mika sievu Zani mana pazīšanās sanāca vēl mazāk tieša - no Universitātes laikiem varu apgalvot, ka esmu drusku pazīstams ar viņas brāli, ar kuru kopā apmeklēju Kritiskās domāšanas nodarbības VFF. Bet tas jau nav iemesls neciemoties - drīzāk otrādi. Un ja jau cilvēki ir atvērti viesiem no Latvijas, kālab gan lai viesi no Latvijas nebūtu atvērti pretim?

Pateicoties ļoti precīzi kartē atliktam punktam, īsto māju (pēc latviešu standartiem - iespaidīga daudzstāvene) atradām viegli, mazliet saminstinājāmies ar tikšanu iekšā, bet loģiskais risinājums ar zvanu domofonam nostrādāja, un itin drīz jau bijām desmitajā stāvā, kur tā kārtīgāk varējām iepazīt Miku un divgadnieci Māru (Zane vēl bija darbā un bija prognozējams, ka būs tur ilgi).

Tikām pie paši savas istabas (jāsaka - gadītos mums dzīvot kaut kur ārzemēs, arī noteikti gribētu dzīvokli ar istabu ciemiņiem), uzzinājām šādas tādas pamatlietas par Japānas sadzīvi un devāmies pirmajā pastaigā.

Ko būtu vērts pieminēt - Japāna mūs sagaidīja ar ļoti siltu un ļoti saulainu laiku, katrā ziņā - siltāku, nekā vismaz es biju gatavs uzņemt. Pēc lietainās Rīgas un vēl lietainākās Varšavas divdesmit sešu grādu karstums bija kas negaidīts (kā nekā - gandrīz jau oktobra vidus), un sāka rasties jautājumi par to, vai nevajadzēja ņemt līdzi drusku vairāk vasaras drēbju. Protams, tajā brīdī mēs vēl nezinājām, ka šī tā arī paliks viena no tikai pāris saulainajām dienām šajā ceļojumā.

Devāmies pastaigāt pa tuvējiem parkiem - parki vispār ir labs veids, kā sākt iepazīt svešu zemi, jo īpaši tādu, kas ir mentāli ļoti atšķirīga no tavējās un tādu, kur ir daudz cilvēku. Tiesa, Japānā tu kā iebraucējs šobrīd jūties itin viegli - vismaz lielajās pilsētās nevienu tu ar saviem eiropieša vaibstiem tik ļoti neieinteresēsi (pat ar Esteri neviens necentās bildēties, kur nu vēl ar mums), turklāt japāņu kultūrā neietilpst uzmācīgā tirgošanās. Atceros to no Ķīnas, ka tev pietiek izkāpt no vilciena vai autobusa, lai tev pieliptu bariņš taksistu un varbūt vēl kādu vienkāršu tirgotāju, kam visiem tieši tev ir vislabākais piedāvājums (piemēram, iespēja aizbraukt ar takstometru līdz pilsētas centram nieka 50 reizes dārgāk, nekā tas būtu ar autobusu).

Parki glīti, kopti - kā jau varētu to gaidīt. Drusku ar reljefu, kas šajā karstajā dienā mums sagādāja ja ne problēmas, tad uz to pusi gan. Novērojām ļoti daudz treknu un lielu zirnekļu - nez, cik ļoti Anitai tas varētu patikt, turklāt vēl no Mika uzzinājām, ka Japānā ir sastopamas arī Melnās atraitnes. Līdz ar to - meklējot slēpņus, tur noteikti vajag pārdomāt, pirms bāzt rokas aizdomīgos caurumos. Sākotnēji iecerēts bija apmeklēt divus publiskos un vienu maksas parku, bet enerģijas trūkuma un tuvojošās vakara dēļ maksas parka apmeklējums tika atlikts uz citu reizi. Vispār jau mani pārsteidz, ka mēs šajā dienā vispār bijām spējīgi kaut kur iet - kā nekā tā saucamā nakts, ko pavadījām lidojumā, nekādi nebija saucama par labi gulētu, tomēr jutāmies relatīvi dzīvi.


Kad atgriezāmies Latvju dzīvoklī, izrādījās, ka Māra bija paspējusi pagulēt diendusu un varējām kopā doties vakariņās. Miks ierosināja apmeklēt tuvēju automātiskās ēdināšanas iestādi - vienu no neskaitāmajām Japānā, kur tu ēdiena izvēli un apmaksu veic automātā. Jāatzīst - itin praktisks risinājums no laika patēriņa un cilvēku noslodzes viedokļa. Vienlaikus neizslēdzu varbūtību, ka Japānā šāda sistēma tiek aktīvi izmantota nevis cilvēkresursu taupīšanas nolūkā, bet gan asociāluma dēļ, jo šādā veidā var itin labi samazināt kontaktus starp cilvēkiem. Vēl nezinādami, kādas Japānā ir porcijas, paņēmām gan zupu, gan pamatēdienu. Ufff, iespējams, tā nebija pareizā izvēle, pārēsties varēja itin cienījami, un pēc tam, šķiet, mēs ne reizes līdzīga stila iestādēs divus ēdienus neņēmām. Vispār jāsaka - mani pārsteidz, kādā veidā japāņi var nebūt aptaukojušies, ja viņi būdami (vidēji) izmēros stipri mazāki par mani, tik daudz ēd, un nav tā, ka tur izplatītie makaronu ēdieni būtu izcili diētiski.

Vispār, kas attiecas uz pārtiku - Japāna ir gaužām īpatnēja zeme gan tajā ziņā, ko cilvēki ēd, gan tajā - cik tas maksā. Eiropas mērogā ir pieņemts uzskatīt, ka ir dārgākas un ir lētākas valstis. Piemēram, Norvēģijā teju viss būs psihi dārgs, kamēr Slovēnijā viss būs daudz lētāks. Ir kaut kādi atsevišķi produkti, kas kādā reģionā ir izteikti lētāki lielās pieejamības dēļ. Tas pats attiecas uz ēšanu ārpus mājas - tās izmaksas lielākoties ir saskaņotas ar vietējām pārtikas un darbaspēka izmaksām. Tikām Japānā ir tā, ka tur ir produkti, kuri šķiet diezgan lēti, ir produkti, kuri ir dārgi, un ir produkti, kuri ir šizofrēniski dārgi. Un it īpaši tas attiecas uz augļiem. Protams, pagalam grūti man ir saprast japāņu premium augļu tirgu, kur par kosmiskām naudām tirgo ekskluzīvi audzētus augļus, bet arī normāli augļi normālā veikalā tur ir neadekvāti dārgi, it īpaši izslavētas ir vietējās meloņu cenas. Paēst ārpus mājas, ja tu netēmē augstu, var reizēm pat lētāk kā Latvijā. Bet ņem vērā - augļi un dārzeņi saņemtajā ēdienā būs minimāli pārstāvēti. Faktiski neatceros, ka es jebkad ceļojumā būtu tik maz ēdis augļus kā Japānā.

Pirmo nakti Japānā nogulējām pārsteidzoši labi - gatavi noteikti bijām lielākam jautrības līmenim, bet šķita, ka Marinas veiktie priekšdarbi, Esteri pamazām gatavojot citai laika zonai, bija nesuši augļus - itin normāli šo nakti nogulējām kā īstu nakti. No rīta plāns bija doties uz vienu no Jokohamas zoodārziem (tādu tur, kā izrādās, ir daudz - lielāko un labāko). Šajā izbraucienā devāmies kopā ar Miku un Māru, līdz ar to mums vēl nebija pašiem īsti jāsāk domāt par maršrutu plānošanu, pareizo vilcienu atrašanu un tā tālāk. Ja kas - šis bija pārliecinoši mazāk saplānotais ceļojums manā dzīvē, kur ne tikai nebija rezervētas naktsmītnes vietas uz priekšu, bet pat nebija skaidrības, kur un kad mēs brauksim. Apsvērumi šādam brīvajam režīmam bija gaužām vienkārši - pirmā pieredze šāda veida ceļošanā, kas nozīmē - īsti nav skaidrs, ko un cik daudz varēs paveikt. Līdz ar to pirmais izbrauciens ārpus Latvju mājas uz zoodārzu šķita itin labs risinājums.

Miks mums nodrošināja nelielu ekskursiju pa Jokohamu - aizbraucām gabaliņu mums vajadzīgajā virzienā un tad devāmies ar kājām gar piekrasti, apskatīt promenādi, debesskrāpjus un kas nu Jokohamā vēl nebija pieejams. Ar laikapstākļiem mums vēl veicās - bija ļoti silts, bet ne saulains, kas manā skatījumā ir optimāls komplekts. Kāda pusstundiņa-stundiņa ar kājām, un sēdāmies atkal transportā.


Par pašu zoodārzu laikam jau es neko izcili negaidītu nevaru pastāstīt - zoodārzs kā zoodārzs, liels, labi uzturēts, ar gana daudz dažādiem zvēriem (un vienlaikus - daudziem voljeriem, kuros, kā izteicās Miks, ir "bezmaksas zvēri" - pieliec plāksnīti, ka šajā teritorijā dzīvo zvērs X, un apmeklētāji pieņems, ka tāds zvērs zoodārzā patiešām ir un tikai šobrīd ir kaut kur izgājis vai noslēpies garajā zālē). Atmiņā paliekošākais no šī zoodārza apmeklējuma gan būs termins, nevis dzīvnieks - proti, vārds, kādā Miks meitai dēvē Okapi - Zebrudupša - proti, tas ir dzīvnieks, kas no aizmugures izskatās pēc zebras, bet no priekšas - it nemaz, drusku līdzīgi kā tajā jokā par "zirgu zini?" Gluži visu zoodārzu mēs neizstaigājām, bet apskatījām pietiekamu daudzumu zvēru, lai es teiktu - redzējām daudz zvēru, tai skaitā sarkanās pandas un pingvīnus, kuri gan nesmaidīja un nemāja.


Zoodārzā un ceļā uz un no tā aizgāja faktiski visa diena, un Jokohamā atgriezāmies jau pēc Zanes darba dienas beigām. Vakarā man un Marinai (un arī Esterei, lai gan viņu tas diez vai sevišķi interesēja) bija pirmais suši lentas apmeklējums dzīvē, itin feina pieredze. Sēdi tu pie galdiņa, bet apkārt braukā suši - kaut ko tu laiku pa laikam paņem, kaut ko specifisku pasūti, un tā sēdi un ēd, līdz kamēr tev suši pa acīm sāk nākt ārā. Tajā brīdī gan to vēl nezināju, bet vispār ceļojuma laikā man bija atklāsme, ka Latvijā noteikti vispopulārākais suši pildījums - lasis - patiesībā ir tikai veikls norvēģu mārketinga gājiens un vēl itin nesenā pagātnē japāņi pat nenojauta, ka suši var būt ar lasi. Vienlaikus - tā šķiet, ka sevišķi konservatīvi attiecībā uz suši veidiem japāņi nav - tur brīžiem parādās tādas kombinācijas, ka es nebūtu pārsteigts, ja kādā Japānas sušotavā patiešām varētu dabūt Raita īstenoto suši, kam lapas vietā ir izmantots šķiņķis, bet pildījumā ir cīsiņi.

Vakarā tika izlemts, ka nākamajā dienā mēs dosimies uz Hakoni (par to vairāk - vēlāk), un pavisam vakarā - ka uz divām dienām, proti, ar nakšņošanu. Pavadīju kādu stundu, caurskatot viesnīcas (man galīgi netipiska nodarbe), līdz beigās izvēlējos pirmo variantu. Bet par to - citreiz.