Japānas ceļojums: ievads Varšavā
Ceļojums uz Japānu sākās ar lidojumu uz Varšavu, līdz ar to pirmā apraksta daļa galīgi nebūs saistoša eksotikas cienītājiem, ja vien tu par eksotisku vietu neuzskati Poliju - valsti, kuru Latvijā tradicionāli pieņemts uzskatīt par to lielo pelēko blāķi, kuram ar auto ir jāizmokās cauri, lai tiktu "īstajā Eiropā". Protams, Varšava kā ja jau jebkura galvaspilsēta, nav īsti tipiska savas valsts pilsēta, un vēl jo vairāk - stereotips par Polijas garlaicīgumu lielā mērā ir sekas tam, ka caurbraukšana pēc noklusējuma ir garlaicīga padarīšana un lielākos našķus tu tādā veidā, protams, neredzi. Un tomēr, ja tevi Polija pagalam neintersē, šo apraksta daļu vari droši nelasīt - par samurajiem, geišām, suši un to, vai Japānā patiešām automātos līdzās kokakolai un zaļajai tējai var iegādāties lietotas sieviešu apakšbikses, šeit ne vārda nebūs.
Varšavu kā sākuma un beigu punktu Japānai lielā mērā izvēlējos tādēļ, ka man šī pilsēta patīk, taču vienlaikus tā ļāva ceļojuma plānus papildināt ar Nika Keiva koncertu, pietiekami tuvu Rīgai un tomēr relatīvi (potenciāli) siltāku starpposmu lidojumiem (savienotie reisi šajā reizē nešķita prātīgs variants, Finnair un Helsinki šķita par vēsu, Turkish Airlines un Stambula - par stresainu). Varšavā bija būts gana nesen (pirms itin precīzi 2 gadiem), līdz ar to ar tipisku ievērojamāko vietu apskati īsti nodarboties nešķita nepieciešams, līdz ar to varējām pārmērīgi neiespringt par to, ko redzēsim, kad redzēsim un kā redzēsim. Bija plāns iztikt bez plāna un ļaut lietām ritēt tā, kā tās pašas uzskatīs par vajadzīgu.
Ja mūsu uzturēšanās Varšavā šķita gana vienkārša, došanās uz turieni tāda īsti nebija - lidmašīna no Rīgas sešos no rīta nav joka padarīšana, celšanās laiks nebūt ne optimālākais. Lielu atvieglojumu šajā ziņā mums sarūpēja Raitis, kas pieteicās mūs necilvēcīgi agrā laikā nogādāt lidostā (izbraucām 4:20), par to viņam mūžīga slava un pateicība. Lidojums uz Varšavu - kā jau lidojums - tās sīkās autobusa tipa lidmašīnas man nekad nav izcili patikušas (normāli iztaisnoties tādā nevar), bet vismaz Estere visu lidojumu saldi nogulēja, tādējādi viešot mūsos drusku lielāku ticību tam, ka arī lidojums uz Tokiju būs pārdzīvojams.
Varšavā mums bija rezervēts dzīvoklis caur Airbnb, kurām bijām palikuši arī iepriekšējā reizē - toreiz viss mums patika, un šķita, ka nav vajadzības no laba meklēt vēl labāku (un šāda pieeja noteikti attaisnojās). Toreiz gan uz Varšavu braucām ar auto, līdz ar to būtisks bija arī auto noparkošanas jautājums, kas šoreiz nebija aktuāls, taču patiesībā lokācija pie Zbaviciela (Pestītāja) laukuma bija gana ērta, lai to nebūtu vērts mainīt pret ko citu. Īpaši labvēlīgi bija arī tas, ka mums bija izdevies sarunāt, ka dzīvoklī varēsim ievākties jau pusastoņos no rīta - nevis kaut kad dienas vidū, kā tas būtu oficiāli noteikts - kā nekā līdzi mums bija mantas divu nedēļu Japānas ceļojumam un tā īsti negribējās ar tām vazāties vairākas stundas pa nebūt ne tik ļoti vasarīgo Varšavu. Dzīvokļa saimnieces draugs mums nodeva atslēgas un atkārtoti izrādīja dzīvokli, un tā jau visai agrā rīta stundā mēs bijām gatavi doties pirmajā pastaigā pa Varšavu.
Teorētiski, protams, mūsu plānos ietilpa 20. gadsimta namu meklējumi, bet nav liels noslēpums, ka Varšavai 20. gadsimts bija daudz mazāk labvēlīgs pat nekā Rīgai, lielākā pilsētas daļa ir atjaunota no nulles, un diez vai pēckara gados augstākā prioritāte būs bijusi gadskaitļu likšana uz namiem (it īpaši, ja teju viss Varšavas centrs sanāk datēts ar pagājušā gadsimta četrdesmitajiem-piecdesmitajiem gadiem). Kā lai arī nebūtu, devāmies uz Vecpilsētu, kura patiešām gandrīz izskatās pēc īstas vecpilsētas, taču visu laiku ir tāda sajūta, ka bišķi jau tu tiec apčakarēts un ka nekas tur nav īsts (kā jau patiesībā, protams, arī ir). Vecpilsētā ir atrodams viens ļoti plaši pārstāvēts gads - 1953., taču diemžēl tāds mums krājumā jau bija (ar šo gadu datētas daudzas ēkas vecajā Tirgus laukumā un tā apkārtnē).
Kādu laiku pa Vecpilsētu pastaigājām, bet pārmērīgi ar to neaizrāvāmies un atgriezāmies mūsu mājvietas apkārtnē, kur novērtējām tuvējās burgernīcas piedāvājumu (diezgan labs). Bobby Burger, kā rādās, Varšavā ir diezgan pamatīgs burgernīcu tīkls, kur gan uzsvars nav tikai uz burgeriem, pretējā gadījumā diez vai viņu uzņēmuma sauklis uz durvīm būtu "Come hungry, leave drunk". Drunk mēs noteikti no šīs burgernīcas neaizgājām, bet paēduši gan. Pēc tam itin drīz devāmies centram pretējā virzienā ar mērķi atrast lielveikalu. Būtu pārspīlēti teikt, ka šis punkts izgāja perfekti atbilstoši iecerēm - kartē noskatītais veikals izrādījās tāda vidēja izmēra "Biedronka" (salīdzinoši apšaubāms mazumtirdzniecības veikalu tīkls, kaut kas līdzīgs otram poļu grupējumam "Žabka", tikai ar mazāk stilīgu nosaukumu), kas turklāt bija totāli pārbāzta ar cilvēkiem. Gluži nejauši daudz labāku veikalu sastapām atceļā, kur gan mēs īsti neko nepirkām (šajā reizē), bet vismaz tas šķita esam lietderīgāks risinājums. Vispār, kas attiecas uz veikaliem, situācija bija sarežģīta - Varšava mūs sagaidīja ar vēsu un diezgan lietainu laiku, bet īsti silto drēbju mums līdzi nebija - kā nekā Japānā laika prognoze solīja daudz patīkamākus apstākļus un vadāt līdzi liekas mantas galīgi negribējās. Beigās izlēmām, ka Marina pagaidām izmantos manu džemperi, kamēr es iztikšu ar žaketi + rudens jaku. Kopumā šāds komplekts bija diezgan ok, ja neskaita to, ka mana jaka nav saucama īsti par ūdensdrošu, bet lietussargu mēs paņēmuši ceļojumā nebijām.
Vai vēlāk vakarā mēs aizgājām vēl trešajā pastaigā, tagad nepateikšu, bet drīzāk pieņemšu, ka nē, un nav jau tas arī tik ļoti svarīgi. Ticamāk šķiet, ka es tikai aizgāju līdz tuvējam pārtikas veikalam un uz konditoreju tepat blakus pēc kādiem našķiem vakaram.
Nākamajā rītā (tā bija svētdiena) devos skrējienā. Biju izlēmis nekur tālu nedoties, bet tā kārtīgāk izķemmēt tuvējās ielas, ja nu uzpeld kāds gadaskaitlis. Nevaru apgalvot, ka šādā veidā man būtu izdevies kaut ko noderīgu atrast, taču vismaz kādu nelielu Varšavas zonu iepazinu patiešām labi. Jāatzīst, ka skriešanu ar skatīšanos uz ēku fasādēm var ļoti labi apvienot. Ja ne vien gaidāmā ziema, labprāt šādu ieradumu turpinātu arī pēc atgriešanās Rīgā, taču šaubos, ka man tuvākajā laikā bieži būs iespēja skriet diennakts gaišajā laikā, bet tumsā kaut ko saskatīt var tikai labi apgaismotās vietās, un tā gluži nav, ka Rīga būtu izcili apgaismota pilsēta.
Dienas turpinājumā aizstaigājām līdz jau iepriekšējā dienā noskatītajam lielveikalam, kur iegādājāmies lietussargu (ļoti noderīgs aksesuārs šajā ceļojumā) un šādus tādus niekus Esterei, tad vēl paķemmējām kvartālus mūsu mājvietas apkaimē, kuros man nebija sanācis iegriezties skrējiena laikā. Pusdienās tikām pie lieliskas maltītes no vēl vienas divu minūšu attāluma vietas no mūsu dzīvokļa - uz Austrumu virtuvi specializējošā vegānu restorāna Wegemama, kas nodrošināja ne tikai gardu kariju, bet arī lieliskas vegāniskas kūkas. Ja gadās būt Varšavā, noteikti rekomendēju šo iestādi.
Pēcpusdienā nekādas lielās aktivitātes nebija ieplānotas, līdz ar to vienatnē aizdevos straujā pastaigā uz tā saukto Varšavas jaunpilsētu, kura gan patiesībā itin minimāli atšķiras no vecpilsētas (vienīgi tūristu ir mazāk), tur, kā man šķiet, iepriekš nebija sanācis paviesoties. Vispār gan jāsaka, nu jau ir tā, ka Varšavā jūtos teju kā otrajās mājās - kaut kā šī pilsēta man šķiet tik ļoti skaidra un saprotama, ka galīgi nav tur ārzemju sajūtas. Atceļā paķēru pāris kebabus, drusku redzēju, kā poļi pa TV juta līdzi savai futbolu izlasei pret Melnkalni (šajā vakarā Polija oficiāli kvalificējās Pasaules kausam), un tas principā arī viss.
Nākamajā dienā mums bija jālido uz Tokiju, taču lidojums bija gana vēls, lai no rīta vēl vismaz vienu desmitnieku noskrietu. Šajā reizē biju apņēmies ar gadu meklēšanu neaizrauties, bet pariņķot pa parkiem. Un ko tu domā - jau pirmajā parkā - kilometra attālumā no mūsu mājas - atradās uzreiz divi divdesmitā gadsimta gadskaitļi! Turpinājumā nekādus jaunus guvumus gan nedabūju, bet tāpat skrējiens sanāca pietiekami produktīvs (un vispār jau parkos skriet ir daudz patīkamāk, nekā tas ir pilsētas ielās). Pēc skrējiena šo parku apmeklēju vēlreiz nu jau kopā ar ģimeni (un fotoaparātu), ļaujot gadskaitļiem tikt pavisam oficiāli apstiprinātiem.
Uz lidostu šoreiz braucām ļoti savlaicīgi - kā nekā lidojums uz Tokiju pat manī raisīja zināmu satraukuma līmeni un to patiešām negribējās nokavēt (noteikti vairāk kā pārējos 3 šī ceļojuma lidojumus). Bet ar šo lidojumu jau sāksies īstais Japānas ceļojuma apraksts.