Kazhes pierakstu burtnīca

Sākotnēji bijām domājuši, ka Varšavā ieradīsimies ap pusdienlaiku, bet aizkavētais reiss visu pārcēla uz vakaru. Vismaz vakara programma nebija jādomā, iekāpām pie lidostas 188. autobusā, aizbraucām līdz Maršalkovska ielai (tāpat kā turpceļā), satikām Timonu pie kinoteātra "Luna" (šoreiz sarunājām, ka viņš nenāks mums parādīt dzīvokli, jo mēs to joprojām atcerējāmies gana labi), es vēl aizgāju uz veikalu pēc kaut kādiem eiropeiskiem pārtikas produktiem vakariņām, un tas principā arī bija viss šajā vakarā.

Nākamais rīts sākās ar nepatīkamo atklāsmi, ka kaut kur Japānā esmu pamanījies nozūmēt savu biļeti uz Nika Keiva koncertu, līdz ar to rīta programma tika pakļauta mēģinājumiem risināt šo nelāgo situāciju. Atjaunoju telefonā Varšavas velo aplikāciju, man pat tajā vēl bija pietiekami līdzekļu, lai varētu itin droši šajā dienā izbraukāt visas man vajadzīgās vietas un vispirms devos uz Decathlon iepirkt šādu tādu sporta ekipējumu, jo biju internetā izlasījis, ka tas darba laiku sākšot pusstundu ātrāk nekā biļešu servisa birojs.

Tuvākais Dekatlons bija aptuveni piecu kilometru attālumā, it kā maršruts bija gaužām vienkāršs, bet es tāpat pamanījos mazliet nočakarēties. Braucu gar šoseju pa veloceliņu tās kreisajā pusē, visu laiku gatavajoties, ka kaut kur vajadzēs to šķērsot un doties pa labi. Beidzot pie kaut kādas dzelceļa stacijas bija tunelis zem šosejas, kurā devos iekšā. Kaut kā palaidu garām to vietu, kur vajadzēja iet virszemē, rezultātā nonācu stacijā, nācās vien stumties atpakaļ. Iznācu virszemē, apskatījos kartē un konstatēju, ka patiesībā kamēr Dekatlons patiešām bija pa labi no šosejas, man vajadzīgā velo novietošanas vieta gan bija kreisajā, līdz ar to šis manevrs bija bijis bezjēdzīgs, stūmos vien atkal atpakaļ. Un kad es nokļuvu pie Dekatlona, izrādījās, ka tomēr arī tas darbu sāka 10:00, kamēr pulkstenis rādīja vien 9:30. Ko darīt? Iegāju tuvējā lielveikalā, lai uz soliņa palasītu Kindlu. Un pie reizes pamanījos uz soliņa aizmirst savu hūti, kuru gan piecas minūtes vēlāk atguvu. Īsi sakot - šo nekādi nevarēja nosaukt par izcili veiksmīgu rītu manā izpildījumā, taču par laimi līdz ar to, kā rādās, mans dezorganizācijas limits bija izsmelts un tālāk viss gāja lieliski.

Sākotnējais plāns Dekatlonā man bija nopirkt jaunas garās skriešanas zeķes, vienu kreklu ar garām rokām un skriešanas cimdus, jo nākamajā rītā man bija doma aiziet paskriet (vēlāk tā nemaz netika realizēta), bet praksē sanāca tā, kā tas Dekatlonā ir dabiski - līdzās, šķiet, pieciem zeķu pāriem, kreklam un cimdiem, ienācās arī pieres lukturis, kārtīga lietus jaka, garās skriešanas bikses, dvielis un droši vien vēl pāris sīkumi. Tā vispār ir Dekatlona baisa īpašība - pat atnācis ar konkrētu plānu un vajadzību, tu ar garantiju no tā iznāksi ārā ar dažādām lietām, ko nebiji pat apsvēris domu pirkt, un tāpat būsi nožēlas pilns, ka vēl šo to nepaņēmi.

Iepircis vajadzīgās un nevajadzīgās lietas devos uz biļešu servisu, tur veiksmīgi visu atrisināju, un varēju doties uz centru satikt Marinu un Esteri. Neko īsti jaunu šajā reizē Varšavā mēs neatradām, ja nu vienīgi beidzot ieēdām pusdienas feinajā falafelu iestādē FalaveLove. Vakarpusē es devos uz koncertu, par kuru jau vienreiz ir uzrakstīts (pirms tam bijām vēl otrā pastaigā pa Varšavu, izstaigājot dažas iepriekš neizpētītas ielas). Un tad nākamajā rītā - atkal īsa pastaidziņa, un brauciens uz lidostu. Un tā nu mēs nonācām atkal Rīgā, un ceļojums līdz ar to bija cauri.

Nobeigumā: daži skaitļi par Japānu, kas attiecas uz izmaksām:
1) aviobiļetes - pēc noklusēšanas diezgan liela budžeta pozīcija, mums sanāca, ka Varšava - Tokija - Varšava bija ~1200EUR uz diviem pieaugušajiem un vienu zīdaini (ja kas - biļete zīdainim lidojot ar poļu LOT uz Tokiju ir daudz lētāka nekā ar Airbaltic uz Viļņu - dažas kompānijas ir ģimenei izteikti draudzīgas!). Noteikti varētu atrast lētāk, ja savlaicīgi plānotu un vairāk piedomātu par šo jautājumu;
2) Japan Rail Pass - divu nedēļu biļete ir 350 eiro. Bērnam biļete vajadzīga no 6 gadu vecuma, un vecumā līdz 11 gadiem tā ir puscenā attiecībā pret pieagušo biļeti. Sākot ar 12 gadu vecumu Japānā vismaz pēc šī kritērija cilvēks ir jau pieaudzis (gatavs strādāt pie virpas un pelnīt pats naudu savai biļetei). Šis galīgi nav lēts prieks, bet citā veidā par sabiedrisko transportu izmaksas būtu vēl daudz lielākas;
3) viesnīcas un vai/Airbnb: vidēji tur droši vien sanāca kādi 60-70 eiro par nakti, iespēju robežās centāmies ņemt dzīvokļus cik tuvu dzelzceļa stacijām vien iespējams (prognozējami tajās naktīs, ko palikām pie Latvjiem Jokohamā, par naktsmājām nemaksājām);
4) ēšana: vidēji prastā makaronu ēstuvē tu vari paēst par kādiem 5-7 eiro, reizēm pat lētāk. Arī suši lentas apmaksājums nav īpaši dārgāks prieks. Protams, ir visas iespējas par vienu ēdienreizi samaksāt arī desmitkārt vairāk (it īpaši ja vēlies "tradicionālu japāņu ēdienreizi"), bet šī ir tā retā pozīcija Japānā, kas neizmaksā vairāk kā Eiropā);
5) parki un muzeji: ir gana daudz parku, kuros par ieeju nav jāmaksā, bet maksas parkos ieeja ir kādu 5-10 eiro robežās, arī muzejus mēs, šķiet, par lielāku summu neapmeklējām.

Beigās vajadzētu pierakstīt,

Ar šo jūtos esam nokārtojis savus Japānas ceļojuma parādus (kā allaž, cenšos noslēgt gadu ar tīru sirdsapziņu, vēl atliek uzrakstīt par Viļņu).