Kazhes pierakstu burtnīca

Normālos apstākļos es cenšos nelasīt grāmatu otrās daļas (turklāt vēl - otro daļu, kas nav pirmizdevums, bet atkārtots un mazliet papildināts), ja nav iepriekš iepazīta pirmā, bet šī konkrētā grāmata ir gadījums, kad tai nevajadzētu būt sevišķi lielai problēmai. Lielāko daļu satura var saprast tāpat, ja nu vienīgi nav skaidrs, kas ir galvenie varoņi. Pat ar Interneta starpniecību neesmu noskaidrojis, kas īsti ir Džuljeta un kas ir tas vīrs, kas viņai atstāsta Francijas vēsturi. Kaut kādas lietas var nojaust - ja ņem vērā, ka šis vīrs dažādus notikumus, kas risinājušies laika posmā no 16. līdz 20. gadsimtam atstāsta, pieminot, ko attiecīgajā laikā darījis viņš pats, viņš ir ne gluži parasts cilvēks. Varētu pieņemt, ka grāmatas pirmajā daļā par to ir stāstīts kaut kas vairāk, bet man nākas vienkārši pieņemt, ka viņš ir mūžsens un pārdabisks. Par Džuljetu, savukārt, es minētu, ka viņa ir vairāk vai mazāk pieaugusi jauna sieviete (pretējā gadījumā būtu jautājums, kālab viņas sarunu biedrs vēstures atstāstījumā iekļautu tik daudz pikantu detaļu).

Kas tad īsti ir šī grāmata? Vienkāršā formā šajā grāmatā autors atstāsta svarīgākos Francijas vēstures notikumus sākot ar Franciska Pirmā valdīšanu (no 1515. gada) līdz Piektajai republikai (aptuveni 1960. gads). Lieki teikt, ka šo grāmatu diez vai vajadzētu izmantot kā avotu, uz kuru atsaukties, rakstot kaut vai ZPD par Francijas vēstures notikumiem, proti, kas to lai zina, cik precīzs vai neprecīzs vēstures niansēs ir tās autors, kuram turklāt ir diezgan skaidra pozīcija dažādos jautājumos (jūtamas marksistiskas noslieces), taču kā īss kurss vienas no Eiropas lielvalstīm vēsturē šī grāmata der itin labi. Pluss arī tajā, ka tā lasās visai raiti (arī ar manu ierobežoto vārdu krājumu), autors pārmērīgi nekavējas pie vienas tēmas, nepieiet šai lietai pārāk nopietni un saglabā humora izjūtu. Nav šī grāmata nekāds zelta fonds, bet tiešām itin kvalitatīva lasāmviela.