Le Liseur du 6h27
Katru rītu agrāk rīta stundā kādā Parīzes piepilsētas vilcienā vīrietis lasa priekšā saviem ceļabiedriem fragmentus no dažādām grāmatām. Bez liekiem skaidrojumiem par grāmatu pārējo saturu un savu motivāciju. Skaidrojums tam ir tāds, ka vīrietis ar Restorānvagona korespondenta cienīgu vārdu Belnēns Vemols strādā papīra pārstrādes uzņēmumā, kas specializējas uz izdevniecību neizpirkto grāmatu ottreizēju pārstrādi. Tas galīgi nav viņa sapņu darbs un ierīci Zerstor 5000, kas iznīcina šīs grāmatas, viņš uzskata par briesmoni, bet savus kolēģus un īpaši priekšnieku - par necilvēkiem. Protams, ar izņēmumiem.
Viens tāds bija vecais Džuzepe, kurš kādreiz bija viņa kolēģis, bet tagad jau pāris gadus kā ir zaudējis kājas cīņā ar Zerstor 5000 un tagad izmisīgi meklē grāmatas, kuras tapušas, tajās iestrādājot arī viņā kājas. Otrs kolorītais personāžs ir pārstrādes fabrikas sargs Ivons, aleksandriešu dzejas cienītājs, kurš pat ar rupjiem kravas auto šoferiem spēj tikt galā, pret viņiem vēršot savas divpadsmit zilbju dzejas tirādes.
Vemola dzīve nav pati aizraujošākā - savos trīsdesmit ar astīti gados viņš strādā beznākotnes darbā, kuru viņš uzskata par briesmīgu, lielākā tuvība viņam ir ar mājās akvārijā mītošo zelta zivtiņu. Un te pēkšņi viņš savā rīta vilcienā atrod USB atmiņu, kurā atrodas virkne failu, kas vēsta par kādas sievietes - lielveikala tualetes apkopējas dzīvi. Un, protams, izrādās, ka šī nezināmā vietā mītošā Žilī ir Vemola sapņu sieviete.
Grāmata ietilpst tajā literatūras kategorijā, par ko tu kā lasītājs saproti, ka tas nav nekas mākslinieciski vērtīgs, bet sajūtas to lasot ir labas. Jā, tā ir sentimentāla un piederīga pasaku pasaulei, kurā gana izskatīgas sievietes kopj tualetes un raksta asprātīgas dienasgrāmatas un kur katrs cilvēks ir vai nu jauks vai sūdabrālis, nevis tā pa vidu. Bet reizēm kaut ko tādu vieglu, nepretenciozu un salīdzinoši sirsnīgu gribās izlasīt. Es gan teiktu, ka Frēdriks Bakmans šajā rakstīšanas manierē ir lielāks meistars par Didjelorānu, taču arī šī grāmata man sagādāja gana daudz patīkamu emociju un bija gandrīz neiespējami atrauties no tās lasīšanas, lai arī bija diezgan skaidrs, ar ko tas viss beigsies. Šī ir reize, kad varu ieteikt grāmatu izlasīt, lai arī tā nav nekas izcils.
Viens tāds bija vecais Džuzepe, kurš kādreiz bija viņa kolēģis, bet tagad jau pāris gadus kā ir zaudējis kājas cīņā ar Zerstor 5000 un tagad izmisīgi meklē grāmatas, kuras tapušas, tajās iestrādājot arī viņā kājas. Otrs kolorītais personāžs ir pārstrādes fabrikas sargs Ivons, aleksandriešu dzejas cienītājs, kurš pat ar rupjiem kravas auto šoferiem spēj tikt galā, pret viņiem vēršot savas divpadsmit zilbju dzejas tirādes.
Vemola dzīve nav pati aizraujošākā - savos trīsdesmit ar astīti gados viņš strādā beznākotnes darbā, kuru viņš uzskata par briesmīgu, lielākā tuvība viņam ir ar mājās akvārijā mītošo zelta zivtiņu. Un te pēkšņi viņš savā rīta vilcienā atrod USB atmiņu, kurā atrodas virkne failu, kas vēsta par kādas sievietes - lielveikala tualetes apkopējas dzīvi. Un, protams, izrādās, ka šī nezināmā vietā mītošā Žilī ir Vemola sapņu sieviete.
Grāmata ietilpst tajā literatūras kategorijā, par ko tu kā lasītājs saproti, ka tas nav nekas mākslinieciski vērtīgs, bet sajūtas to lasot ir labas. Jā, tā ir sentimentāla un piederīga pasaku pasaulei, kurā gana izskatīgas sievietes kopj tualetes un raksta asprātīgas dienasgrāmatas un kur katrs cilvēks ir vai nu jauks vai sūdabrālis, nevis tā pa vidu. Bet reizēm kaut ko tādu vieglu, nepretenciozu un salīdzinoši sirsnīgu gribās izlasīt. Es gan teiktu, ka Frēdriks Bakmans šajā rakstīšanas manierē ir lielāks meistars par Didjelorānu, taču arī šī grāmata man sagādāja gana daudz patīkamu emociju un bija gandrīz neiespējami atrauties no tās lasīšanas, lai arī bija diezgan skaidrs, ar ko tas viss beigsies. Šī ir reize, kad varu ieteikt grāmatu izlasīt, lai arī tā nav nekas izcils.
2019-12-01
comments powered by Disqus