Jo tu man patīc (1.daļa)

2015-06-08

Es esmu labs cilvēks. Godīgs. Draudzīgs. Izpalīdzīgs. Sabiedrisks. Pieklājīgs. Jautrs. Asprātīgs, bet ne sarkastisks. Nesavtīgs. Gādīgs. Vērīgs. Pacietīgs. Apkārtējo mīlēts. Tad kāpēc reizēm man gribās pilnā balsī izkliegt rupjības un apmētāt garāmgājējus ar akmeņiem?

...

Aizvadītā diena bija laba. Veiksmīgi nodevu projektu. Nocēlu no koka kaķēnu. Nofotografēju varavīksni. Izteicu komplimentus vairākām sievietēm. Izstāstīju priekšniekam anekdoti. Izlasīju 75 lapaspuses. Dienas bilance - 75 patīki. Labākais rezultāts šomēnes.

...

Klāra ir burvīga sieviete. Viņai viss sanāk tik dabiski. Katrs smaids - vismaz desmit patīku vērts. Žilbinošas acis. Gaita, it kā viņa tikai reizēm pieskaras zemei. Izcila gaume. Esmu iemīlējies. Bet kurš gan nav Klārā iemīlējies? Esot ar Klāru kopā es jūtos īpašs. Labāks. Vērtīgāks. Pilntiesīgs viens no astoņdesmit tūkstošiem. Taču tikko viņa iziet pa durvīm, pārliecība zūd.

...

Mēs iepazināmies nesen. Pirms divām nedēļām. Ievēroju viņu ēdnīcā, un apsēdos blakus pie galdiņa. Viņai bija auskari flamingo formā. Iepatikināju. Viņa iepatikināja manas galda manieres. Runājām aplinkus. Pastāstīju sava darba specifiku. Neko neizpušķoju. Māksla ir dabiskumā, nevis teātrī. Kādreiz esot bijis otrādi. Tā stāstīja Klāra. Viņa daudz zina par senajiem laikiem. Es arī esmu daudz lasījis, bet zinu mazāk. Klāra teica, ka mūsu A215 kādreiz saukuši par Šefīldu. Tolaik pilsētām bija vārdi. Šefīldā esot daudz ziedējušas puķes un meiteņu svārki plandījušies vējā. Tur dzīvojis dzejnieks Džons Holands. Viņa vārsmas esmu lasījis skolā. Cik nu no tām ir saglabājies. Cik nu vispār ir saglabājies tā laika tekstu. Klāra spēj citēt Holandu no galvas, veseliem pantiem. Viņai par prieku arī es atsvaidzināju prātā dažas rindiņas:

"Vakars bij dižens un koku zaros liegi
Spēli veda gaisma un lietus pilieni viegli
Skats pavērās plašs, burvīgi atlaidās
Gada klēpī maija debešķais skaistums."

Klāra var runāt daudz un ilgi. Bet viņā klausīties neapnīk. Tā vien šķiet, ka viņa pat neskaita patīkus. Galvenais, ka viņai pašai patīk. Es viņai dāvāju dāliju pušķi. Klāras smaids mani atkal jau apbūra. Kā, kā lai es viņu dabūnu savu? Jautājums mani nodarbina un neliek mieru.

Paskatīšos uz sevi reālistiski. Esmu izskatīgs. Bet kurš gan nav izskatīgs. Esmu Klāras gaumē - tā viņa teica. Un viņa nemelo. Mans darbs nav slikts, bet nav arī izcils. Zināšanu līmenis - 87%. Atlētisms - 91%. Popularitāte - 79%. Izpalīdzība - 93%. Pēdējās vērtēšanas rezultāts - 83%. Labs, bet ne grandiozs. Klāra ir pelnījusi ko labāku. Apprecēties mēs varētu, bet bērnu nebūs. Ja vien man neizdosies neticams izrāviens.

...

Līdz Punktu skaitīšanai ir vēl trīs nedēļas. Man šķiet, mans rezultāts šogad ir labs. Pagājušogad tas bija pietiekams. Citādi manis te nemaz nebūtu. Vai šogad latiņa būs pacelta augstāk? Vai esmu bijis gana labs? Patīku skaits it kā ir normas robežās, bet ko teiks faktors X? Ir dzirdēts, ka žūrija reizēm izbalso arī pašus populārākos. Es neesmu pats populārākais. Šodienas rezultāts - 52 patīki. Nekā īpaša. Centos, bet nesanāca. Pats iztērēju 71 patīku. Bilance pat negatīva, bet skopoties nedrīkst. Kam nepatīk citi, tas nepatīk citiem. Atziņa, kas iekalta virs katras skolas durvīm. "Labs cilvēks nav profesija." Tā kādreiz esot apgalvojuši senie cilvēki. Nav profesijas bez laba cilvēka. Tā teiktu mūsdienās. Tu vari būt vai nebūt ģēnijs, bet vispirms tev ir jābūt cilvēkam. Ja tev nav patīku, tevis nav.

...

Klāra man stāstīja, ka kādreiz Feisbuks esot bijis tikai izklaide, un patīki - ne vairāk kā sīknauda. Sunīši, kaķīši, fotogrāfijas pludmalē, smieklīgas dziesmiņas esot nākuši vēlāk. Vai arī tieši tas bija pašā sākumā. Īsti neviens laikam arī nezina. Bet patīki par vienīgo īsteno valūtu kļuva jau vēlāk. Pēc lielā pavērsiena.

Par pavērsienu runāt nav pieņemts. Katrs kaut ko zina, bet taupa. Slēpt informāciju nav labi, bet ir izņēmumi. Senajos laikos cilvēku esot bijis ļoti daudz. A215 vien esot dzīvojis pāri par miljonu. Un viss - bez jebkādas kontroles un kārtības. Viņu bija daudz. Viņi visi lielākoties to vien darīja, kā mira. Mūsu ir maz. Mēs arī to vien darām, kā mirstam. Bet mums ir iespējas, kādu viņiem nebija. Atšķirība ir tajā, ka mūsdienās viss ir tavās rokās. Spēlē vārdā Dzīve mums ir pieejama uzvarošā stratēģija. Atliek vien sīkums - saprast, kāda tā ir.

Turpinājums sekos