Se dagens lys
Vīrietis pamostas svešā gultā. Viņam blakus guļ sieviete, kuru viņš nekad mūžā nav redzējis, bet kura ir viņa sieva. Viņiem ir arī bērni, automašīna un daudz draugu, kurus viņš arī nepazīst. Un, nē, viņš necieš no līdzīgas kaites kā filmas "Memento" varonis - proti, viņš ir spējīgs veidot jaunas atmiņas. Gluži vienkārši viņš dzīvo tādā pasaulē, kur tu katru dienu dzīvi sāc no jauna.
Mani vienmēr vismaz mazliet (galvenokārt teorijā) ir biedējuši darbi, kur tu katru dienu dari pilnīgi vienu un to pašu. Un vēl vairāk, ja arī vakarā katru dienu tu atkārto ikdienas rutīnu. Pārnāc mājās no darba, ieslēdz televizoru un iegrimsti Ninjas un Mendozas pseidomīlas balagānā, iedzer alu, un tad atkal jau jāiet gulēt un atkal uz darbu. Šai problēmai Svens Oge Madsens romānā "Pretī dienai" ir radis risinājumu.
Princips ir sekojošs: cilvēki dzīvo katru dienu atšķirīgi no iepriekšējās. Ģimene ir mainīgs lielums - katru dienu cits, darbs, dzīves apstākļi - tāpat. Vienu dienu tu esi skolotājs, citu - arhitekts, vēl citu - ārsts. Civilizācija ir attīstījusies pietiekami tālu, lai jāstrādā būtu ļoti maz, un tehnoloģiju uzturēšanai padziļinātas zināšanas nebūtu nepieciešamas. Visi prot visu, bet ne sevišķi labā līmenī. Tu nevienam un nekam pārmērīgi nepieķeries, bet vienmēr tev ir interesanti, un dzīvē nav rutīnas.
Grāmatas galvenajam varonim gan kādā brīdī šī sistēma sabrūk, jo viņam rodas vēlēšanās sastapt vēlreiz sievieti, ar kuru viņš vienu dienu ir bijis precējies. Un tas, dabiski, nav atļauts, jo šādā veidā var sākt rasties privātīpašnieciskas noslieces, un vispār atklāties, ka kaut kas tomēr šajā sabiedrībā nav īsti kārtībā. Rezultātā grāmata sāk daļēji pārvērties par "451 grādiem pēc Fārenheita", vismaz varoņu bēguļošanā šis tas no tā ir, ja nu vienīgi grāmatas secinājumi ir atšķirīgi, un tā īsti man kā lasītājama nerodas skaidrība - vai varonim patiešām ir taisnība, vai arī bezpieķeršanās pasaulē cilvēki patiešām spēj būt laimīgi. Katrā ziņā koncepts ļoti interesants un pārdomas raisošs.
Viens trūkums gan šai grāmatai ir - pieejamība. Grāmata nav tulkota ne tikai latviešu, bet arī angļu valodā, līdz ar to varu vien priecāties, ka man palaimējās tikt pie tās eksemplāra vāciski, bet cilvēki, kas nezina ne vācu, ne dāņu valodas, šķiet, to izlasīt nevarēs. Neko darīt - padziļinātas zināšanas konkrētā tēmā (Svena Oges Madsena daiļradē) jau arī nav nevienam īsti vajadzīgas.
Mani vienmēr vismaz mazliet (galvenokārt teorijā) ir biedējuši darbi, kur tu katru dienu dari pilnīgi vienu un to pašu. Un vēl vairāk, ja arī vakarā katru dienu tu atkārto ikdienas rutīnu. Pārnāc mājās no darba, ieslēdz televizoru un iegrimsti Ninjas un Mendozas pseidomīlas balagānā, iedzer alu, un tad atkal jau jāiet gulēt un atkal uz darbu. Šai problēmai Svens Oge Madsens romānā "Pretī dienai" ir radis risinājumu.
Princips ir sekojošs: cilvēki dzīvo katru dienu atšķirīgi no iepriekšējās. Ģimene ir mainīgs lielums - katru dienu cits, darbs, dzīves apstākļi - tāpat. Vienu dienu tu esi skolotājs, citu - arhitekts, vēl citu - ārsts. Civilizācija ir attīstījusies pietiekami tālu, lai jāstrādā būtu ļoti maz, un tehnoloģiju uzturēšanai padziļinātas zināšanas nebūtu nepieciešamas. Visi prot visu, bet ne sevišķi labā līmenī. Tu nevienam un nekam pārmērīgi nepieķeries, bet vienmēr tev ir interesanti, un dzīvē nav rutīnas.
Grāmatas galvenajam varonim gan kādā brīdī šī sistēma sabrūk, jo viņam rodas vēlēšanās sastapt vēlreiz sievieti, ar kuru viņš vienu dienu ir bijis precējies. Un tas, dabiski, nav atļauts, jo šādā veidā var sākt rasties privātīpašnieciskas noslieces, un vispār atklāties, ka kaut kas tomēr šajā sabiedrībā nav īsti kārtībā. Rezultātā grāmata sāk daļēji pārvērties par "451 grādiem pēc Fārenheita", vismaz varoņu bēguļošanā šis tas no tā ir, ja nu vienīgi grāmatas secinājumi ir atšķirīgi, un tā īsti man kā lasītājama nerodas skaidrība - vai varonim patiešām ir taisnība, vai arī bezpieķeršanās pasaulē cilvēki patiešām spēj būt laimīgi. Katrā ziņā koncepts ļoti interesants un pārdomas raisošs.
Viens trūkums gan šai grāmatai ir - pieejamība. Grāmata nav tulkota ne tikai latviešu, bet arī angļu valodā, līdz ar to varu vien priecāties, ka man palaimējās tikt pie tās eksemplāra vāciski, bet cilvēki, kas nezina ne vācu, ne dāņu valodas, šķiet, to izlasīt nevarēs. Neko darīt - padziļinātas zināšanas konkrētā tēmā (Svena Oges Madsena daiļradē) jau arī nav nevienam īsti vajadzīgas.
2015-04-31
comments powered by Disqus