Kazhes pierakstu burtnīca

Beidzot bija tieša saruna ar Klāru. Iespējams, pārāk tieša. Vai man vajadzēja to zināt? Vajadzēja. Klāra mani mīl, bet man netic. Viņa gribētu man ticēt, bet nevar. Evanu viņa nemīl, bet viņa Evanam tic. Viņa gribētu mīlēt Evanu, nevis mani. Un tagad pati nezina, ko darīt. Jautāja manu padomu. Kā es varētu viņai šajā jautājumā līdzēt? Es nemaz nepazīstu Evanu!

Un ja pavisam godīgi - ko es varu Klārai ieteikt? Būt egoists? Teikt, lai klausa savām jūtām? Tas var pazudināt gan Klāru, gan mani. Būt pretimnākošs un palīdzēt viņai iemīlēt Evanu? Pirmkārt, es to nevaru. Otrkārt, es to negribu. Treškārt, es to nevaru. Tāda pašuzupurēšanās varbūt arī ir simt piecdesmit patīku vērta, bet tā ir pilnīgs stulbums. Kurš no tā būs laimīgāks? Evans? Kas vispār ir Evans?

...

Noskaidroju, kas ir Evans. Vieglāk no tā nekļuva. Tā jau varēja arī gaidīt. Evans ir man visur priekšā. Populārāks. Skaistāks. Gudrāks. Pieredzējušāks. Ar spožu faktoru X. Tikai jautājums - kāpēc Klāra viņu nemīl? Un kāpēc es satraucos par Evana mīlas dzīvi? Iespējams, man vajadzētu ar Evanu aprunāties. Saprast, ko domā viņš. Varbūt pat mazliet pieglaimoties.

...

Visu dienu darbā nespēju domāt par neko citu, kā tikai Klāru un Evanu. Kāpēc es par to domāju? Neapsveicu vārda dienā Silviju. Nepiedodama nolaidība. Lai to kompensētu, izravēju viņas fermā zemenes. Cerams, viņa to novērtēs. Gribēju piezvanīt Klārai, bet neuzdrīkstējos. Klāras Feisbuka statuss šodien man nesmaidīja. Kad pēdējo reizi tikāmies, viņa teica - viņai esot jāpadomā. Viņa vēl domā. Kā nu būs?

...

Neticamais ir noticis! Klāra ir izvēlējusies mani! Īstenībā gan nezinu, vai drīkstu par to priecāties. Varbūt man vajadzētu palīdzēt Evanam kādā no spēlēm? Citādi viss sāk šķist pārāk labi. Klāra izlēmusi, ka mīla ir stiprāka par nāvi. Iespējams, ka mīlestība ir īstais faktors X. Tā vismaz gribētos ticēt. Nevar taču vienkārši tā ņemt un vienam mīlniekam nolikt priekšā tableti. Tas būtu neglīti. Jo īpaši, ja viens no mīlniekiem esmu es. Bet varbūt manī runā tikai apdullums. Mīlestība dara traku. Ne jau velti es šodien iztērēju divu nedēļu patīku normu. Un es pat neesmu skatījies statistiku, cik patīku saņēmu pretī. Kaut kas no klasiskajiem mūziķiem bija sacerējis himnu "Viss, ko tev vajag, ir mīlestība". Kurš tas bija? Bēthovens? Saljeri? Springstīns? Patiešām, nezinu. Bet mīlestība ir viss, ko tev vajag. Ja nu vienīgi vēl pārdzīvot skaitīšanu. To arī vajadzētu. Citādi no mīlestības jēgas maz.

...

Klāra nemēdz sīkumoties. Ilgi nedomājot, viņa nomainījusi statusu Feisbukā. Attiecībās ar mani. Vēl pirms brīža es tam nespēju ticēt. Vēl pirms brīža viņa pati tam nespēja ticēt. Un tagad - laime pilnīga! Jaunajam statusam patīki birst viens pēc otra. Tai skaitā no Evana. Cilvēks māk zaudēt. Iepatīkināju arī viņa patīku. Jānovērtē, ka cilvēks māk zaudēt. Uz Feisbuka statusa fona kopdzīves uzsākšana ir sīkums. Tomēr arī tas ir patīkami. Neesmu vairs tik viens kā iepriekš. Varbūt arī manas domas tagad kļūs tīkamākas.

...

Viss kļūst arvien neticamāks. Vēl pirms dažām dienām es šaubījos par Klāru. Un Klāra šaubījās par mani. Bet tagad gatavojam iesniegumu bērnam. Skaidrs, ka cerības nav lielas. Mans statuss nav perfekts. Skaidrs, ka atteikums ir ticams. Bet prieks par pašu iesniegumu ir liels. Daudzi netiek arī tik tālu. Un gadās taču pārsteigumi. Nē, es neloloju cerības. Lai gan - kāpēc lai nelolotu? Kādreiz es neticēju, ka Klāra būs mana. Tagad to zina visi. Klāra ir mana. Un kāpēc lai mums nepiedzimtu bērns?

...

Es droši vien tagad visiem šķietu laimīgs. Man pat nav jābildē kaķēni, lai saņemtu patīkus. Smaidīt tagad ir daudz vieglāk. Tiesa, tas rada negaidītus pienākumus. Šodien ar mani gribēja aprunāties Haims. Izkratīt sirdi. Atklāt savas šaubas. Haima sieva aizgāja pēdējā skaitīšanā. Viss viņiem šķitis tik labi, tik skaisti. Un pēkšņi - katastrofāls faktors X, zemāks par zemu. Haims to vienkārši nevar saprast. Un pieņemt. Šobrīd šķiet, ka viņš pats arī ir uz nepareizā ceļa. Viņš pārāk daudz sūdzās. Gandrīz vai apstrīd pastāvošo kārtību. Runā par netaisnībām. Par to, ka viņa sieva bija pelnījusi dzīvot vairāk nekā dažs labs. Cik punktu par šādiem vārdiem zaudē pats Haims? Bet vai es varu galvot, ka viņa vietā rīkotos citādi? Uztraukties par mīļoto cilvēku ir tik dabiski. Un mīlestībā ir sava deva egoisma. Ja vien tu nedzīvo kopienā, kur visi mīl visus. Ir bijuši arī šādi mēģinājumi, vēl diezgan pasen. Bet no tiem nekas prātīgs nav sanācis, jo pat tur reizēm uzplaukst egoisma nezāle. Man nācās Haimu kādā brīdī atgrūzt. Viņš ir labs cilvēks. Godīgs. Bet pārmērīga tuvība ar nolemto ir bīstama. Un Haims izskatās nolemts. Nākamā skaitīšana viņam būs pēdējā. Atgaiņāju no sevis domu, ka Haims varētu dot vietu mūsu bērnam. Klāra saka - nedomā sliktas domas! Nedomā sliktas domas! Nedomā sliktas domas! Piedod, Haim.

Turpinājums sekos...