Padegs un Padegs
Jaunās teātra sezonas atklāšana mums notika visai nepierastā vietā - peldošajā darbnīcā "Noass", kur skatījāmies izrādi "Padegs un Padegs" Vara Piņķa režijā.
Ja gadījumā tev Kārļa Padega vārds neko neizsaka, informēju, ka trīsdesmitajos gados bija tāds mākslinieks - ekspresionists. Ievērojams ne tikai ar saviem spilgtajiem, kopumā latviešu glezniecībai neraksturīgajiem darbiem, bet arī ar uzspēlēto dendija imidžu sabiedrībā, kurš gan vienlaikus bija pilnīga fikcija, jo švītīgais jaunietis bija gaužām trūcīgs un līdz pat sava īsā mūža galam (tuberkuloze 28 gadu vecumā) dzīvoja pie vecākiem.
Izrādē piedalās divi aktieri: Mārtiņš Upenieks atveido Padegu, kamēr Inga Tropa ir gan nāves eņģelis, gan dažādas sievietes viņa mūžā, gan brīžiem - teicēja. Izrāde ir gaužām īsa - pat ne stundu tā neilgst, bet tāds jau bija arī Padega mūžs: īss, saraustīts, spilgts. Viss sākas ar Padega nāvi. Turpinās - ar atsevišķām ainām, epizodēm, dvēseles stāvokļa fragmentiem, kas raksturo Padegu kā pretrunu plosītu būtni - ne jau velti izrādes nosaukumā Padegs parādās divreiz. Ciniķis un zobgalis uz āru, absolūti nedrošs un reizēm pat mietpilsonisks un iekšu - tāds ir Ivo Brieža dramatiskā materiāla Padegs. Izrādes dekorācijas ir askētiskas, kas droši vien ir labi kaut vai tāpēc vien, ka tai īsti nav mājvietas kādā konkrētā teātrī. Gulta skatuves centrā un audekls virs tās, uz kura tiek projicēti Padega darbi, kuri cieši sasaucas ar uz skatuves redzamo darbību.
Sižeta kā tāda izrādei nav, nav arī stingras hronoloģijas, jo kuru gan interesētu skolas mācībstundas stila priekšnesums, kurā punkts pa punktam tiktu iziets cauri galvenā varoņa biogrāfijai, uzslavēti viņa nozīmīgākie darbi un notušēta personīgā dzīve, jo klasiķi taču ir nevainojami it visos jautājumos. Upeniekam kā Padegam es noticēju - lai gan galvenokārt tāpēc, ka izrādes sākumā Tropa mums pavēsta, kāds tad Padegs ir bijis, kā izskatījies, kā uzvedies. Un tad nu Upenieks tā arī uzvedas un izskatās.
Izrāde beidzas tikpat negaidīti, kā tā sākas, un viss - aktieri nāk paklanīties, noslēpjas aiz priekškara (kura nav), un nāk atkal. Patiesībā priekšnesums ir tik īss, ka pat līdz galam nevaru pateikt - patika vai nepatika. Kopumā bija interesanti, ne šabloniski, plus vēl nestandarta vide teātrim. Krēslus sajūsmā gan nelauzu.
Ja gadījumā tev Kārļa Padega vārds neko neizsaka, informēju, ka trīsdesmitajos gados bija tāds mākslinieks - ekspresionists. Ievērojams ne tikai ar saviem spilgtajiem, kopumā latviešu glezniecībai neraksturīgajiem darbiem, bet arī ar uzspēlēto dendija imidžu sabiedrībā, kurš gan vienlaikus bija pilnīga fikcija, jo švītīgais jaunietis bija gaužām trūcīgs un līdz pat sava īsā mūža galam (tuberkuloze 28 gadu vecumā) dzīvoja pie vecākiem.
Izrādē piedalās divi aktieri: Mārtiņš Upenieks atveido Padegu, kamēr Inga Tropa ir gan nāves eņģelis, gan dažādas sievietes viņa mūžā, gan brīžiem - teicēja. Izrāde ir gaužām īsa - pat ne stundu tā neilgst, bet tāds jau bija arī Padega mūžs: īss, saraustīts, spilgts. Viss sākas ar Padega nāvi. Turpinās - ar atsevišķām ainām, epizodēm, dvēseles stāvokļa fragmentiem, kas raksturo Padegu kā pretrunu plosītu būtni - ne jau velti izrādes nosaukumā Padegs parādās divreiz. Ciniķis un zobgalis uz āru, absolūti nedrošs un reizēm pat mietpilsonisks un iekšu - tāds ir Ivo Brieža dramatiskā materiāla Padegs. Izrādes dekorācijas ir askētiskas, kas droši vien ir labi kaut vai tāpēc vien, ka tai īsti nav mājvietas kādā konkrētā teātrī. Gulta skatuves centrā un audekls virs tās, uz kura tiek projicēti Padega darbi, kuri cieši sasaucas ar uz skatuves redzamo darbību.
Sižeta kā tāda izrādei nav, nav arī stingras hronoloģijas, jo kuru gan interesētu skolas mācībstundas stila priekšnesums, kurā punkts pa punktam tiktu iziets cauri galvenā varoņa biogrāfijai, uzslavēti viņa nozīmīgākie darbi un notušēta personīgā dzīve, jo klasiķi taču ir nevainojami it visos jautājumos. Upeniekam kā Padegam es noticēju - lai gan galvenokārt tāpēc, ka izrādes sākumā Tropa mums pavēsta, kāds tad Padegs ir bijis, kā izskatījies, kā uzvedies. Un tad nu Upenieks tā arī uzvedas un izskatās.
Izrāde beidzas tikpat negaidīti, kā tā sākas, un viss - aktieri nāk paklanīties, noslēpjas aiz priekškara (kura nav), un nāk atkal. Patiesībā priekšnesums ir tik īss, ka pat līdz galam nevaru pateikt - patika vai nepatika. Kopumā bija interesanti, ne šabloniski, plus vēl nestandarta vide teātrim. Krēslus sajūsmā gan nelauzu.
2015-08-18
comments powered by Disqus