Kazhes pierakstu burtnīca

Mums būs bērns. Klāra to vēl nezina. Pat gūgle to vēl nezina. Bet es esmu izlēmis. Es darīšu visu iespējamo. Es darīšu visu neiespējamo. Mums būs bērns.

Lai kāds varētu dzīvot, kādam citam nav jādzīvo. Cenšos nelietot sāpīgākus terminus. Katru mazāko sīkumu var pavērst citam par sliktu. Tā gan bērniem nemāca. Un tur jābūt viltīgam. Es jūtu, ka spēju tāds būt. Mīlestība mani dara gudru. Iespējams, es vairs neesmu labs cilvēks. Bet es nevaru atļauties tāds būt. Protams, neviens nedrīkst nojaust, ka tas esmu es. Pat Klāra ne. Ja viņa uzzinātu, viņa mani nemīlētu. Bet ja es to nedarīšu, viņa mani pārstās mīlēt. Ne šodien un ne ceturtdien, bet pārstās. Un to es nedrīkstu pieļaut. Mums būs bērns, jo citādi nebūs mūsu pašu.

Man viss ir skaidrs. Viens pareizā brīdī izteikts vārds kādu citu var nogremdēt. Un to jau tikai arī vajag. Man pat nevajag īpaši uzlabot savu līmeni. Tikai pasliktināt vidējo. Atbrīvot pilsētā vakances. Un vispār - kā es varu zināt, ka citi tā nedara? Tie, kas pārdzīvojuši jau simtiem skaitīšanu? Smaidīt un būt jauks var katrs. Bet kas viņos darās iekšā? Ja tā varu domāt es, tā var domāt arī citi. Protams, tādā gadījumā gremdēt ir grūtāk. Ja tevi pašu gremdē. Bet, ja tevi gremdē un tu citus nē - kur tur izdevīgums? Un vienlaikus - protams, tu glāb slīcējus. Tu strādā vairāk par vidējo. Tu uzslavē frizūru. Tu samīļo kaķēnu. Tu iestādi rozes. Tu nemēslo parkā. Bet tu nezaudē modrību. Katra situācija ir jāizspēlē tev par labu. Domā uz priekšu. Senos laikos bijusi tāda populāra spēle - šahs. Kopš to izdevās atrisināt, neviens to nespēlē. Bet dzīvē šahs vēl nav atrisināts. Tu veic viltus uzbrukumu pa vienu flangu, lai gan patiesībā tevi interesē kaut kas pavisam cits. Tu tikai aizsargājies, nevienam neko ļaunu nevēli. Bet patiesībā - vēli gan. Jo tu vēlies bērnu.

…

Esmu sācis plāna izpildi. Arvien vairāk smaidu. Arvien vairāk priecājos par citu sasniegumiem. Arvien vairāk visus slavēju. Un, kad kāds neskatās, ieleju viņam ausī indi. Tēlaini izsakoties. Inde jau nav fiziska. Un arī auss parasti nē. Pat īsti nezinu, kāpēc šāds teiciens. Gan jau, ka no vecajiem laikiem, no terora. Droši vien kaut kur austrumos tā darīja komunisti vai kubisti. Vieni no viņiem noteikti. Un es neesmu labāks par tiem kubistiem. Bet mani spārno mīlestība. Uz sliktiem darbiem, bet spārno.

…

Klāra uz mani bieži skatās ar aizdomām. Vai tās ir tikai manas aizdomas? Ka viņai ir aizdomas? Viņa taču nevarētu nojaust manas ieceres. Savas darbības no viņas rūpīgi slēpju. Ja viņa uzzinās, viss būs bezjēdzīgi. Un tad es būšu vienkāršs noziednieks. Piespiedu skaitīšana ārpus kārtas. Bet viņa nevar uzzināt. Nekādi. Es taču viņai to neteikšu. Un neviens cits to nezina. Pēc mēneša būs iesnieguma par bērnu rezultāti. Mums būs bērns, es to zinu. Klārai izrādu savu satraukumu. Kāda būs atbilde? Vismaz divdesmit cilvēku ir izslēgti no mūsu bērna vietas pretendentu saraksta. Ar to vēl ir par maz, bet virziens pareizais. Mēneša laikā viss būs darīts. Viss būs droši. Mums būs bērns. Gribat jūs to vai nē.

…

Es turpinu bildēt koku lapas. Es turpinu brīvprātīgo darbu. Es turpinu izteikt komplimentus. Pat tad, kad tie nav vietā. Patīki nāk ar tādu sparu, kā nekad iepriekš. Cilvēki droši vien domā - tā ir mīlestība! Un tā ir mīlestība. Tiesa, pastarpinātā veidā. Mazliet izmainītā formā. Reizēm es sev vairs nepatīku. Bet es aizgāņāju šīs domas. Mums ir nepieciešams bērns. Klāra manā labā upurējās. Tagad es upurējos viņas labā. Patiesībā gan neko īsti es nezaudēju. Bet zaudētā tīrā sirdsapziņa arī ir upuris. Varbūt pat vēl smagāks. Šī nasta man ir jānes vienam. Neviens to nedrīkst zināt. Vaļsirdībai nav vietas. Es nejūtos labi, tā rīkodamies. Es neuzskatu, ka man ir taisnība. Es neuzskatu, ka man ir tiesības. Bet man ir nepieciešamība. Izdzīvo gudrākais, ko lai arī nemācītu bērniem. Es grauzīšu rīkles un lauzīšu sprandus. Bet mums būs bērns.

Turpinājums sekos