Jo tu man patīc (6.daļa)
Viss ir pagalam. Kā es varēju būt tāds muļķis? Pat domāt par to visu negribās. Viss šķita tik labi, tik labi. Un tagad - tā.
...
Pēdējās dienas bija smagas. Ļoti smagas. Vienīgais glābiņš - alkohols. Cik nu tur tā glābiņa. Ne brīdi neļāvu reibumam iziet, jautrībai pāriet apskaidrībā. Tagad atkal ir slikti. Ļoti slikti. Bet vismaz pagaidām - jādzīvo tālāk. Cik nu ilgi to, protams, vēl varēs.
...
Kas ir amizanti - zudušās dienas man ienesa izcilu daudzumu patīku. Secinājums - cilvēkiem patīk stulbas, bezjēdzīgas izdarības. Secinājums: tas bija zināms arī iepriekš. Video, kurā es apvēmu suni, kļuva par populārāko manā dzīvē. Kļuvu par gandrīz īstu slavenību. Žēl tikai, ka labuma no tā nekāda. Gandarījums? Kāds gandarījums, un par ko?
...
Mēģināšu rekonstruēt notikumus. Brīžiem šķiet, ka tas bija nupat. Brīžiem - ka tā nav bijis nemaz. Ja var ticēt kalendāram - pirms mēneša. Klāra un es saņēmām atbildi uz iesniegumu. Mums bija atļauts tikt pie bērna. Un mums būtu bērns, ja es negribētu lielīties. Vārds pa vārdam, un Klāra visu saprata. To, ko biju izdarījis šī bērna dēļ. Viņa pārvērtās līdz nepazīšanai. Raudāja. Teica, kaut nekad nebūtu mani satikusi. Ka labāk būtu izvēlējusies Evanu. Viņš vismaz neesot idiots. Es zaudēju savaldīšanos. Tik daudz biju riskējis. Tik daudz biju pārkāpis sev pāri. Tik daudz biju darījis mūsu mīlestības vārdā. Klāras vārdā. Un viņa man šādi. Tad viņa mani nosauca par pēdējo sūdu. Es esot iznīcinājis mūsu mīlestību. Parakstījis nāves spriedumu sev un, visticamākais, arī Klārai.
Un tad viņa pateica to, ko man vajadzēja zināt. Faktors X ir mūsu domas. Nav tik svarīgi, ko tu dari, bet kāpēc tu to dari. Un, šausmas, ko es esmu sadomājis. Tiesa, mani darbi arī nebija no tiem labākajiem. Kamēr patīkus tu vari pelnīt par skaistām acīm vien, ar domām ir grūtāk. Kā Klāra zina, kas ir faktors X? Laikam jau nav pat svarīgi. Bet tas ir tikai loģiski. Tikai pēc ārišķībām cilvēkus nevar vērtēt. Citādi izspruks vēl tādi kā es. Un to nevienam nevajag. Ja labi padomā - arī man nē. Nākamā skaitīšana man būs pēdējā. Tur pat nav īsti variantu. Neviens apvemts suns mani vairs neizglābs. Es pat varētu iet saņemt tableti kaut rītdien - vismaz atbrīvošu vietu citam. Bet vienlaikus bailes ir pārāk spēcīgas. Vēl kaut kādi mēneši man ir. Skaidrs, ka tie ir pēdējie. Bet ir. Ja man būtu pēdējie sapņi, ko piepildīt, es tagad tiem pievērstos. Diemžēl, sapnis par Klāru un bērnu nav pieejamo vidū. Diemžēl. Izbaudīt dzīvi uz maksimuma? Kāda jēga? Darbs? Kāda jēga? Jauni draugi? Kāda jēga? Ja ne tās bailes, būtu tablete. Man ir vēl 284 dienas, 13 stundas un 27 minūtes. Un ir pilnīgi vienalga, kā es tās pavadīšu.
Turpinājums nesekos