Kazhes pierakstu burtnīca

Kalnciema kvartāla koncertsezonas noslēgumā uzstājās Ansamblis "Manta". Skaidrs, ka arī es tur biju klāt. Turklāt - ne uz vienu no iepriekšējo nedēļu superapmeklētajiem kalnciemenes koncertiem nebija atzīmējušies nācēju vidū tik daudzi man pazīstami cilvēki, tā ka nebūt nebiju viens šajā vēlmē skatīt Edgaru, Edgaru, Oskaru un Raiti spēlējam.

Koncerta repertuārs galīgi nebija visiem šabloniem atbilstošs - ievadā izskanēja trīs dziesmas no filosofu projekta (tai skaitā minialbumā neiekļuvusī "Ņesvetskij-Sovetskij", turpinājumā bija arī viena pavisam jauna dziesma (par kādu iedzērušu vīru un Zemes pievilkšanās spēku), pēdējā gada brīnišķīgais skaņdarbs par Evu, reti koncertos spēlētā "Kaste ar dažādām sirdīm" (ar šoreiz ļoti pilnīgu skanējumu, salīdzinoši ar minimālistisko versiju, kādā tā man labāk zināma), šobrīd nosacīti aktuālāko dziesmu "Krīspadsmit" (kā nekā - tā visnesenāk tikupsi pie videoklipa) un vien dažas dziesmas no albuma, turklāt šoreiz pat apejot ar līkumu gandrīz vienmēr spēlētos "Milici" un "Suņi seko". Kā pēcāk tika pārrunāts ar Ilzi, domājams, ka šis ir viens no paņēmieniem, kā "Manta" nodrošina, lai viņiem pašiem neapniktu spēlēt - variācijas gan ar repertuāru, gan ar izpildījumu. Vakardienas koncerts bija izteikti lēnajās noskaņās - atkal jau citējot Ilzi, dziesmas "Tūkstošreiz" instrumentālā pāreja vakar bija tik nesteidzīga, ka tās laikā pie ugunskura varot nodziedāt teju visu "Mantas" repertuāru. Tā lieta "Mantai" nudien padodās - jau zināmas dziesmas izpildīt katru reizi mazliet (vai pat būtiski) citādāk - salīdzinoši vienā no pēdējām reizēm, kad viņus redzēju spēlējam, viss bija mazliet paātrināts, roķīgāks, kamēr vakar Š un kompānijai bija izteikti apcerīgs noskaņojums.

Koncerta izskaņā tomēr nospēlēja arī dažas no populārajām dziesmām - "Mums jāsmejas kopā", "Mazie un lepnie" un pašā izskaņā arī "Viva Voleros". Bet es jau pamazām sāku gatavoties tam, ka līdz ar sezonu maiņu atkal "Mantas" repertuārā ieskanēsies dziesma par debesu dārzu rudenī un ziemu, kas ilgst jau četrus gadus.

Visa noslēgumā man vēl sanāca neliels papildu bonusiņš - kad koncerts bija beidzies, aizdevos pie ansambļa dalībniekiem tikt pie autogrāfiem uz sava īpašā "Milicim" veltītā t-krekla. Lūk, tagad es patiešām esmu saucams par īstenu "Mantas" fanu. Hā!