Kazhes pierakstu burtnīca

Amerikāņu rakstnieku Džonu Čīveru mēdzot saukt par suburbijas Čehovu. Šāds īss un lakonisks apraksts viņam diezgan labi atbilst, protams, ņemot vērā, ka savus darbus viņš rakstīja 20. gadsimtā, līdz ar to stilistikā un tematikā mazliet atšķirības no Čehova laikiem ir.

Vepšotu skandāls ir turpinājums slavenākajam Čīvera darbam "Vepšotu hronikai", taču nav sevišķi svarīgi būt iepriekš lasījušam pirmo daļu, lai varētu izbaudīt otro. Šis romāns ir ar visai brīvu struktūru - personāži un notikumi tajā neparādās gluži hronoloģiskā veidā, nekāda centrāla stāsta arī nav, un patiesībā pat nav īsti skaidrs, kura sižeta līnija ir īstais Vepšotu skandāls. Vai nu tas ir atgadījums ar vecāku kundzi, kura visu mūžu nav maksājusi nodokļus un pēkšņi viņai draud došanās cietumā, kā dēļ viņa aizbēg uz Eiropu. Vai varbūt viena no viņas jaunākajiem radiniekiem sievas sakars ar pusaudzi? Vai varbūt otra radinieka nedienas darbā, kurā viņš ir nonačis tikai tāpēc, ka nav kompetents? Un patiesībā tas nav pat sevišķi svarīgi, kurš ir īstais skandāls, jo Čīvera pamatspecializācija ir īsu noveļu radīšana, kuras ir saistošas katra par sevi (piemēram, vēstījums uz kuģa, kur no nodokļiem bēgošā kundze iepazīstas ar kādu afēristu).

Čīvera vēstījuma maniere ir saistoša, bet nevienā brīdī tā nekļūst lubeniska, viņš ļoti veiksmīgi balansē uz robežas starp literatūru un sēnalām, nekļūstot ne banāls, ne moralizējošs, ne prognozējams. Protams, anotācijā grāmatas padomju izdevumam, tiek uzsvērts tas, ka viņš izsmej pakāpenisko, bet straujo kapitālisma sistēmas sabrukumu, bet lieki teikt, ka normālam lasītājam šādas asociācijas neradīsies. Grāmata ir gan smieklīga, gan brīžiem arī traģiska savā suburbijas bezcerībā, bet jebkurā gadījumā - pelnījusi saglabāt vietu manā grāmatplauktā. Eh, un es biju cerējis, ka tā atbrīvos vietu kam citam.