The Red Pony

Nobela prēmijas laureāts Džons Steinbeks amerikāņu literatūrā ir tas pats, kas Brūss Springstīns amerikāņu rokmūzikā. Caur un caurēm amerikānisks, bet vienlaikus savā saturā drīzāk tendēts uz sociālismu, nekā uz amerikāņu sapni. Viņš raksta par mazā cilvēka grūtībām un acīmredzami mīl šo mazo cilvēku, bet vienlaikus pats, protams, nav viens no tiem mazajiem cilvēkiem. Ir gan viena atšķirība - Steinbeks bija no Kalifornijas, bet Springstīns ir no Ņūdžersijas, kas nozīmē principiālās atšķirības starp Rietumkrastu un Austrumkrastu. Un Steinbekam tā arī neizdevās uzrakstīt kaut ko tik tiešu un vienkāršu kā "Born in the USA".

"Rudais ponijs" ir ne īsti romāns, ne īsti stāstu krājums. To veido četri savstarpēji nosacīti saistīti īsstāsti un viens nesaistīts. Saistītie visi vēsta par vienu un to pašu puiku fermā kaut kur Kalifornijā, sauktu par Džodiju. Kāpēc tie ir tikai daļēji saistīti? Tālab, ka būtu visai pārspīlēti teikt, ka šiem stāstiem ir kāds sevišķs kopējs vēstījums - lai arī to dēvē par pieaugšanas grāmatu, patiesībā tā īsti nav, ka varonis starp stāstiem un to rezultātā kaut kā diži mainītos un pieaugtu, drīzāk to varētu nosaukt par četrām epizodēm viena cilvēka dzīvē, kuras, protams, norit viena pēc otras, bet nav tā, ka katra nākamā būtu iepriekšējās sekas. Būtu mums te darīšana ar varbūtībām, es teiktu, ka tie ir četri neatkarīgi novērojumi.

Tieši par poniju vispār ir tikai viens no šiem stāstiem - puikam tētis uzdāvina poniju (vārds "uzdāvina" gan te lietojams ar zināmām atrunām, jo reāli puikam nauda tiek aizdota, nevis uzdāvināta, un viss ir jāatstrādā). Džodijs jau sapņo par to, kā viņš ar to jās un kā visi viņu cienīs un mīlēs, bet reāli nekā diža nesanāk - neveiksmīgas apstākļu sakritības rezultātā neilgi pirms ieplānotās pirmās izjādes ponijs apaukstējas un nomirst. Stāsts kaut kādā mērā ir par to, ka nāve ir jāpieņem un ka viss notiek tā, kā tas notiek, bet jāsaka - kaut kas visā tajā ir diezgan īpatnējs - reāli tur sanāk tā, ka pie ponija nāves ir vainīgi kalps un puikas tētis, bet tā sanāk, ka neviens ne par ko nav atbildīgs un viss ir tīri puikas problēma, un pat puikam tas nešķiet dīvaini.

Arī turpmākie stāsti ir ar tādu nelielu WTF piesitienu. Otrais ir par to, kā fermā parādās vecs vīrs, kas turpat blakus esot dzimis un tagad plāno turpat arī nomirt, bet reāli izrādās, ka viņam padomā ir kaut kas drusku cits. Daļēji tas ir par sapņiem par kalniem, bet daļēji - tā ne visai. Trešais ir atkal par zirgu tēmu, un atkal jau galīgi ne iepriecinošs. Un pēdējais - par vectētiņu, kurš savulaik vadījis kolonistu grupu cauri indiāņu teritorijām un joprojām nespēj pārstāt par to runāt, jo ar to viņa dzīve faktiski arī izbeidzās. Noskaņas ziņā stāsti ir diezgan saistoši, lai arī ar savām dīvainībām.

Patiesībā man no visiem grāmatā iekļautajiem stāstiem vislabāk patika tas, kas ar pārējiem vispār nav saistīts. "Jūlius Maltbijs" vēsta par kādu nedaudz dīvainu vīrieti, kas veselības apstākļu dēļ pamet Sanfrancisko, apmetas kā apakšīrnieks pie kādas kundzes laukos, pēc tam viņu apprec un tad kā izcils īpatnis dzīvo fermā. Proti, viņam nav ne mazākās intereses par lauku darbiem, kamēr visi kaimiņi kļūst bagāti, viņš kļūst arvien trūcīgāks, arvien vairāk noslēdzas sevī un savā iedomu pasaulē. Kad viņa sieva mirst un viņš paliek ar zīdaini uz rokām, viņš bērnu audzina arī pilnīgi pa savam, un tā šajā stāstā tiek atainota ļoti dīvaina ģimene, kas ar savām dīvainībām pamazām sāk aplipināt arī kaimiņus. Šis stāsts ir nudien pagalam nestandarta, un savā dīvainumā tas... nemāku īsti formulēt, ar ko tieši tas mani uzrunāja, bet tā notika, un tikai tā dēļ es arī tev varētu ieteikt izlasīt šo "Rudo poniju". Līdzīgi kā tas ir ar Springstīnu, arī Steinbeks nav īsti viens no maniem lielākajiem elkiem, bet viņa talantus noliegt arī negrasos, un šī grāmata nav slikts veids, kā uzsākt pazīšanos ar šo autoru.
2018-10-15
7.0
comments powered by Disqus