Decoding Advertisements
Turpinu tīrīt plauktus no grāmatām, kuras diez vai man būs noderīgas nākotnē, bet varbūt var kādu saistošu domu dot jau tagad (pirms tās nonāk kaut kur citur un man pārstāj būt aktuālas). Tā nu izlasīju vēl vienu grāmatu par reklāmu - Džuditas Viljamsones darbu "Reklāmu atšifrēšana", kas uz reklāmas industriju raugās no pavisam cita skatu punkta nekā nupat lasītā Deivida Ogilvija grāmata - proti, šī nav grāmata par to, kā taisīt efektīvu reklāmu, bet par to, kā interpretēt reklāmu.
Lieki nevelkot garumā atzīšos, ka šī grāmata man šķita reizē pārāk grūti lasāma un lieki sarežģīta, un ūdeņaina. Proti, tā regulāri garos teikumos, ar bagātīgu leksiku, apraksta gaužām primitīvas lietas, turklāt vēl vienu un to pašu atkārto atkal un atkal. Turklāt manā izpratnē autore pilnībā ignorē vienu nozīmīgu faktoru - analizējot to, kādi ir paņēmieni, ar kuriem reklāmas veidotāji apstrādā savu auditoriju, nekur netiek pieminēts - cik ļoti šie paņēmieni ir nostrādājuši vienas vai otras grāmatā reproducētas reklāmas gadījumā. Proti, tu vari man pilnā nopietnībā apgalvot, ka preces X reklāma manipulē ar skatītāju pasaules uztveri, veidojot mentālu asociāciju, ka A = B, lai arī patiesībā A <> B, taču mani interesē viens - vai šis paņēmiens ir devis rezultātus? Ja nē - tad sūdīga tā manipulācija sanākusi. Turklāt liela daļa reklāmas plakātu, kas redzami šajā grāmatā, visticamākais nav bijuši izcili efektīvi (un tie reti kad saskan ar to, kā Ogilvijs raksturo iedarbīgu reklāmu), un ja jau tas nedarbojas - vienalga, kāda bijusi slepenā (un potenciāli ļaunā) doma šīs reklāmas tapšanai.
Un vispār (kā teiktu Estere!) - mani nepamet sajūta, ka itin daudzos gadījumos autore reklāmā saskata vairāk nekā tajā patiesībā ir. Proti, ka viņa tur redz nopietnu un mērķtiecīgu reklāmas autora plānu, kā pareizi appist reklāmas patērētāju - bet vai šis plāns tiešām pastāv tik nopietnā līmenī? Kurš īsti ir tas lielais shēmotājs, kurš darbojas ar dziļajiem simboliem - pasūtītājs vai reklāmas aģentūra? Par to šeit ne vārda, un vismaz Ogilvija grāmatā man radās iespaids, ka reklāmisti vairāk domā par to, kādi paņēmieni (ieskaitot reklāmas izkārtojumu) dod efektu un kādi nē, bet mazāk par to, kāda ir visa šī pasākuma simboliskā jēga. Protams, varbūt es līdz galam nenovērtēju propagandas mašīnu, bet man tiešām ir grūti noticēt, ka katrai smaržu, automašīnas vai pat saldētu kartupeļu frī reklāmai apakšā ir lielāka teorētiskā bāze nekā "domājam, ka šis uzrunās mērķauditoriju un patiks arī pasūtītājam".
Vēl grāmatas trūkumiem pieskaitīšu izdevuma kvalitāti - tā vairāk raisa sajūtu, ka esi savās rokās dabūjis kāda studenta diplomdarbu (pieņemsim, ka maģistra), nekā nopietnu un autoritatīvu izdevumuu. Attēlu kvalitāte ir bēdīga, satura izkārtojums me sevišķi baudāms, un vispār ir grūti rast motivāciju šo tekstu lasīt līdz galam (man gan ir stiprs raksturs, tāpēc ar to galā tiku, bet viegli nebija). Līdz ar to vienīgais lasītājs, kuram varu šo ieteikt, ir tāds, kuru moka bezmiegs. Varbūt palīdzēs.
Lieki nevelkot garumā atzīšos, ka šī grāmata man šķita reizē pārāk grūti lasāma un lieki sarežģīta, un ūdeņaina. Proti, tā regulāri garos teikumos, ar bagātīgu leksiku, apraksta gaužām primitīvas lietas, turklāt vēl vienu un to pašu atkārto atkal un atkal. Turklāt manā izpratnē autore pilnībā ignorē vienu nozīmīgu faktoru - analizējot to, kādi ir paņēmieni, ar kuriem reklāmas veidotāji apstrādā savu auditoriju, nekur netiek pieminēts - cik ļoti šie paņēmieni ir nostrādājuši vienas vai otras grāmatā reproducētas reklāmas gadījumā. Proti, tu vari man pilnā nopietnībā apgalvot, ka preces X reklāma manipulē ar skatītāju pasaules uztveri, veidojot mentālu asociāciju, ka A = B, lai arī patiesībā A <> B, taču mani interesē viens - vai šis paņēmiens ir devis rezultātus? Ja nē - tad sūdīga tā manipulācija sanākusi. Turklāt liela daļa reklāmas plakātu, kas redzami šajā grāmatā, visticamākais nav bijuši izcili efektīvi (un tie reti kad saskan ar to, kā Ogilvijs raksturo iedarbīgu reklāmu), un ja jau tas nedarbojas - vienalga, kāda bijusi slepenā (un potenciāli ļaunā) doma šīs reklāmas tapšanai.
Un vispār (kā teiktu Estere!) - mani nepamet sajūta, ka itin daudzos gadījumos autore reklāmā saskata vairāk nekā tajā patiesībā ir. Proti, ka viņa tur redz nopietnu un mērķtiecīgu reklāmas autora plānu, kā pareizi appist reklāmas patērētāju - bet vai šis plāns tiešām pastāv tik nopietnā līmenī? Kurš īsti ir tas lielais shēmotājs, kurš darbojas ar dziļajiem simboliem - pasūtītājs vai reklāmas aģentūra? Par to šeit ne vārda, un vismaz Ogilvija grāmatā man radās iespaids, ka reklāmisti vairāk domā par to, kādi paņēmieni (ieskaitot reklāmas izkārtojumu) dod efektu un kādi nē, bet mazāk par to, kāda ir visa šī pasākuma simboliskā jēga. Protams, varbūt es līdz galam nenovērtēju propagandas mašīnu, bet man tiešām ir grūti noticēt, ka katrai smaržu, automašīnas vai pat saldētu kartupeļu frī reklāmai apakšā ir lielāka teorētiskā bāze nekā "domājam, ka šis uzrunās mērķauditoriju un patiks arī pasūtītājam".
Vēl grāmatas trūkumiem pieskaitīšu izdevuma kvalitāti - tā vairāk raisa sajūtu, ka esi savās rokās dabūjis kāda studenta diplomdarbu (pieņemsim, ka maģistra), nekā nopietnu un autoritatīvu izdevumuu. Attēlu kvalitāte ir bēdīga, satura izkārtojums me sevišķi baudāms, un vispār ir grūti rast motivāciju šo tekstu lasīt līdz galam (man gan ir stiprs raksturs, tāpēc ar to galā tiku, bet viegli nebija). Līdz ar to vienīgais lasītājs, kuram varu šo ieteikt, ir tāds, kuru moka bezmiegs. Varbūt palīdzēs.
2022-09-10
comments powered by Disqus