Kazhes pierakstu burtnīca

Džūljēns Bārnss ir itin daudzveidīgs rakstnieks, kura grāmatas mēdz būt visai radošas gan formā, gan saturā, tomēr viņa pamata specializācija allaž bijusi salauztas attiecības starp cilvēkiem. "Pirms viņa sastapa mani" ir viens no viņa pirmajiem publicētajiem darbiem, un tajā var redzēt iedīgļus tam, kas radīja, piemēram, "Love etc." vai "The Sense of an Ending", tikai īpaši biedējošā veidā.
Greimam (tā sauc romāna galveno varoni) aiz muguras ir 15 gadi tukšā un bezjēdzīgā laulībā, kuras būtiskākā sastāvdaļa bijusi sievas pastāvīgā "piļīšana". Nav brīnums, ka sastapis vairākus gadus par sevi jaunāko, dzīvi pozitīvi redzošo Annu, kas iepriekš bijusi otrā plāna aktrise vairākās ne gluži izcilās filmās, Greims teju tūliņ iemīlās un viss tas beidzas laulības šķiršanā un jaunas laulības uzsākšanā. Tikām Barbara (šķirtā sieva) jaunu dzīvi neuzsāk, turpinot vismaz reizi pa reizei iedzelt nu jau bijušajam vīram, jo šādu iespēju viņai dod kaut vai kopīgā meita, kuru Greims reizi nedēļā drīkst satikt.
Viss Greima un Annas kopdzīvē iet itin gludi, līdz kādu reizi Barbara izspēlē kaitniecisku gājienu - iestāsta meitai Alisei un Greimam, ka otrs no viņiem ikurāt grib ar otru aiziet uz kādu konkrētu filmu kino. Meitai - ka tētis vairāk par visu to vēloties, Greimam - ka meita to filmu gribot redzēt, jo viena aina uzņemta viņas skolā. Patiesībā gan izrādās, ka filmā ir redzama Anna, turklāt itin maucīgā lomā, ar ko Barbara cenšas vēl vairāk noskaņot meitu pret tēti un viņa jauno sievu. Taču rezultāts sanāk gluži citāds - nav zināms, kā šī filma iespaido Alisi, bet Greims tās iespaidā sāk nevajadzīgi daudz satraukties par savas sievas pagātni un viņas bijušajiem vīriešiem. Turklāt patiešām - nevajadzīgi daudz, kas itin strauji veicina aiziešanu pa pieskari šī augstskolas pasniedzēja izpildījumā, un neviens, izņemot viņa labāko draugu Džeku, pat tā īsti nenojauš, cik ļoti Greims ir sagājis ķitē iedomātu sazvērestības teoriju pīšanā, kaut kādu stulbu saistību meklēšanā starp filmām un realitāti, un kaut kādā brīdī arī sapņos viņam sāk rādīties Anna ar dažādiem vīriešiem un pēc kāda laika viņš vairs nespēj atšķirt, kur ir viņa slimie sapņi, kur - slimās teorijas un kur - reāli fakti (kuriem gan tāpat nav nekādas nozīmes, jo tas viss ir pagātnē - tāpēc jau grāmata saucās "Pirms viņa sastapa mani"), un skaidrs, ka labu galu viss šis stāsts ņemt nevar, un neņem arī.
Šī noteikti nav viena no patīkamākajām Bārnsa grāmatām un es to noteikti tev neiedošu palasīt kā vieglu lasāmvielu pirms gulētiešanas (varu atklāt, ka pats parasti sevišķi neiepazīstos ar grāmatu saturu, pirms tās iegādāties), drusku jau nu tā ir par baisu rekomendācijām, bet vienlaikus - raksta Bārnss lieliski, tur nav vārdam runas, viņa personāži ir tik ticami, ka gandrīz vai var aptaustīt. Un, protams, viņa brīdinājumi ir vērā ņemami - rakāšanās pagātnē pat tad, ja skapī nav skeletu, nav rekomendējama nodarbe, drīzāk otrādi, jo citādi var sanākt, ka pats par šādu skeletu skapī kādā brīdī tu pārtapsi.