Talking It Over
Pirms vairākiem gadiem izlasīju šīs grāmatas turpinājumu "Love, etc.". Tagad izlasīju arī pirmo daļu. Šis tas šajos gados ir mainījies gan pasaulē man apkārt, gan manī pašā. Vismaz pilnīgi noteikti es daudz labāk varu saprast to, par ko Bārnss raksta.
Hmm, tagad domāju, kādā veidā lai es par šo grāmatu rakstu? Baigi negribas ar šo aprakstu jeb ko stāstīt par sevi. Ne tādā ziņā, ka es būtu noslēpumains tipāžs, bet tādā, ka gribu rakstīt par grāmatu, un nevis likt tev domāt par to, "ko gan viņš īstenībā grib teikt". Lai gan - kas zina, vai tu šo lasi un vai līdz ar to tev varētu rasties vēlme atšifrēt manas patiesās domas. Ceru, ka lasi, un ceru ka tevi ne pārmērīgi interesē zemūdens akmeņi, jo tev ir tava dzīve un nav vajadzības rakāties manējā. Vispār jau būtu jēdzīgāk šādus mīklainus ierakstus blogā nerakstīt, lai pašam pēc vairākiem gadiem nebūtu jākaunās, bet, citējot vienu no šīs grāmatas varoņiem, "Es tagad necenšos visiem patikt." Patiesībā gan, protams, cenšos.
Labi, mazliet par grāmatu. Tā, tāpat kā "Love, etc." sastāv no visu iesaistīto personu monologiem, kuri bieži vienu un to pašu notikumu attēlo atsevišķi, tā it kā par varoņiem tiktu uzņemta dokumentālā filma (vai mocumentary, "The Office" stilā). Stjuarts un Olivers ir labākie draugi kopš skolas dienām. Stjuarts ir praktisks, bet ne sevišķi gudrs, toties viņam ir normāls darbs bankā. Olivers ir atraisītāks, izglītotāks, bet vienlaikus viņš ir dīkdienis, kurš ir ļoti ieciklēts uz pats savu personību. Stjuarts iepazīstas ar Džiliānu, viņi viens otrā iemīlas un apprecas. Un tad viņu kāzu dienā Olivers iemīlas Džiliānā. Sākotnēji viņa pret vīra labāko draugu ir vēsa, bet tad - vairs nē. Un tad - pavisam vairs nē. Un kādu dienu Stjuarts ir tas, kurš vairs nav precējies, bet Džiliāna un Olivers ir. Un viņiem visiem ir kaut kā jāsadzīvo ar to, kas ir noticis. Un pa īstam šis stāsts nebeidzas, ne velti ir otrā grāmata.
Negribu izteikt sevišķus vērtējumus ne varoņiem, ne grāmatas morālei, un pat ne raksturot, cik procenti manī ir Stjuarta un cik - Olivera, tik vien kā beigšu ar citātu, kas, manuprāt, ir ļoti trāpīgs:
"Ja tu ilgi dzīvo kopā ar cilvēku, tu pakāpeniski zaudē spēju sagādāt viņam prieku, bet spēja radīt sāpes paliek nemainīga."
Hmm, tagad domāju, kādā veidā lai es par šo grāmatu rakstu? Baigi negribas ar šo aprakstu jeb ko stāstīt par sevi. Ne tādā ziņā, ka es būtu noslēpumains tipāžs, bet tādā, ka gribu rakstīt par grāmatu, un nevis likt tev domāt par to, "ko gan viņš īstenībā grib teikt". Lai gan - kas zina, vai tu šo lasi un vai līdz ar to tev varētu rasties vēlme atšifrēt manas patiesās domas. Ceru, ka lasi, un ceru ka tevi ne pārmērīgi interesē zemūdens akmeņi, jo tev ir tava dzīve un nav vajadzības rakāties manējā. Vispār jau būtu jēdzīgāk šādus mīklainus ierakstus blogā nerakstīt, lai pašam pēc vairākiem gadiem nebūtu jākaunās, bet, citējot vienu no šīs grāmatas varoņiem, "Es tagad necenšos visiem patikt." Patiesībā gan, protams, cenšos.
Labi, mazliet par grāmatu. Tā, tāpat kā "Love, etc." sastāv no visu iesaistīto personu monologiem, kuri bieži vienu un to pašu notikumu attēlo atsevišķi, tā it kā par varoņiem tiktu uzņemta dokumentālā filma (vai mocumentary, "The Office" stilā). Stjuarts un Olivers ir labākie draugi kopš skolas dienām. Stjuarts ir praktisks, bet ne sevišķi gudrs, toties viņam ir normāls darbs bankā. Olivers ir atraisītāks, izglītotāks, bet vienlaikus viņš ir dīkdienis, kurš ir ļoti ieciklēts uz pats savu personību. Stjuarts iepazīstas ar Džiliānu, viņi viens otrā iemīlas un apprecas. Un tad viņu kāzu dienā Olivers iemīlas Džiliānā. Sākotnēji viņa pret vīra labāko draugu ir vēsa, bet tad - vairs nē. Un tad - pavisam vairs nē. Un kādu dienu Stjuarts ir tas, kurš vairs nav precējies, bet Džiliāna un Olivers ir. Un viņiem visiem ir kaut kā jāsadzīvo ar to, kas ir noticis. Un pa īstam šis stāsts nebeidzas, ne velti ir otrā grāmata.
Negribu izteikt sevišķus vērtējumus ne varoņiem, ne grāmatas morālei, un pat ne raksturot, cik procenti manī ir Stjuarta un cik - Olivera, tik vien kā beigšu ar citātu, kas, manuprāt, ir ļoti trāpīgs:
"Ja tu ilgi dzīvo kopā ar cilvēku, tu pakāpeniski zaudē spēju sagādāt viņam prieku, bet spēja radīt sāpes paliek nemainīga."
2013-02-20
comments powered by Disqus