Amanda herzlos
Bezsirdīgā Amanda ir pēdējais austrumvācu autora Jureka Bekera romāns, kas turklāt izdevumu piedzīvoja jau laikos, kad nekādas Austrumvācijas vairs nebija. Savulaik, kad Gētes institūta bibliotēku regulāri apmeklēju klātienē, biju iepazinis vairākus šī autora darbus un tagad, digitālajā laikmetā, šķita interesanti atkal satikties ar viņa prozu.
"Amanda Herzlos" ir romāns trīs daļās, katrai no tām ir cits stāstītājs un cita vēstījuma maniere, bet stāsta to trīs hronoloģiski vīrieši Amandas dzīvē. Spilgtākā grāmatas daļa ir pirmā, ar nosaukumu "Šķiršanās". Tās stāstītājs ir sporta žurnālists VDR laikrakstā, no kura aizgājusi sieva (tā pati Amanda) un kurš tagad savam juristam pirms gaidāmā šķiršanās procesa raksturo bijušo sievu un to, cik liels cietējs viņš, Ludvigs Vēnigers, ir šajā situācijā. Stāsta sāls, protams, ir tajā, ka Ludviga vienīgais pluss ir tajā, ka viņš ir izskatīgs, bet visādi citādi viņš ir stipri vien nejauks tipāžs, kuram ir pilnīgi sveša jebkāda paškritika, kas droši vien līdz šim viņam ir labi kalpojis karjerā austrumvācu presē. Proti, viņš ir lojāls pielīdējs valdošajam režīmam un nesaprot bijušo sievu, kura atļāvusies būt pārāk brīvdomājoša. Viņš uzskata, ka nav vainojams pie laulības iziršanas, lai arī pašam ir bijuši regulāri sakari ar citām sievietēm, jo viņš taču ir pietiekami piesardzīgs, lai sieva neko nenojaustu. Un viņš sievu uzskata par skopuli, bet pats šķiršanās procesā cenšas paturēt teju visu iespējamo, sievai atstājot vien kopīgo dēlu, kurš viņam patiesībā nemaz nerūp, bet viņš cenšas radīt iespaidu, ka rūp gan, lai sev izkarotu iespējami labvēlīgāku mantas sadali.
Otro daļu stāsta pašam Jurekam Bekeram radniecīgākais personāžs - populārs austrumvācu autors, kurš ir vairāk vai mazāk disidents, publicējas Rietumos un, atšķirībā no Vēnigera kunga, reizēm aizraujas ar pārmērīgām provokācijām. Piemēram, ja viņam grāmatā nepieciešams raksturot, cik ļoti kādam ir bijis garlaicīgi, viņš izmanto salīdzinājumu "kā partijas kongresā" (tikām Vēnigers, aprakstot sporta notikumus ar padomju atlētu līdzdalību, vienmēr pamanās iepīt slavas dziesmas brālīgajam Lielajam brālim). Tiesa, arī šī nodaļa ir jau pagātnes atstāstījums, turklāt vēl daļēji romāna veidā. Proti, šaubīgos apstākļos, kuros ir vai nav vainīgi Amanda un viņas dēls Sebastians, ir gājis bojā autobiogrāfisks šī rakstnieka romāns, kurā viņš aprakstījis savas un Amandas attiecības (jau pēc tam, kad viņi pārstājuši dzīvot kopā). Rakstnieka attiecībās ar Amandu viņa sāpe ir tajā, ka viņa negrib precēties un ka viņš ir divdesmit gadus vecāks (ko viņš uzskata par jebkuras viņu attiecību problēmas potenciālu pamatu, būdams šajā jautājumā ļoti satraukties).
Visubeidzot trešā daļa ir rietumvācu žurnālista stāsts. Viņš ir ilgu laiku bijis kas līdzīgs izsūtāmajam zēnam tam pašam rakstniekam, un pēc tikšanās ar Amandu visā viņa dzīvē mainā. Ar šo vīrieti Amanda gan ir gatava precēties, bet tas, protams, ir ļoti sarežģīti, jo viņai vajadzētu dabūt ne vien atļauju precēties ar Rietumvācieti, bet arī izbraukt no sociālistiskās paradīzes, kuras tobrīd, lai arī viņi to vēl nenojauš, ir ļoti netālu no sabrukuma.
Nevaru teikt, ka mani šī grāmata spēja visā savā garumā (380 lappuses) uzturēt pie nemainīgas uzmanības, faktiski tikai pirmā daļa šķita patiešām izcila, pamazām tikām teksts sāka kļūt vienmuļš (un arī abi pārējie tēli nav ne tuvu tik izteiksmīgi padevušies kā Vēnigera kungs). Kopumā es gan teiktu, ka tā ir laba lasāmviela, lai arī diez vai tas ir labākais, ko Bekers jebkad uzrakstīja.
"Amanda Herzlos" ir romāns trīs daļās, katrai no tām ir cits stāstītājs un cita vēstījuma maniere, bet stāsta to trīs hronoloģiski vīrieši Amandas dzīvē. Spilgtākā grāmatas daļa ir pirmā, ar nosaukumu "Šķiršanās". Tās stāstītājs ir sporta žurnālists VDR laikrakstā, no kura aizgājusi sieva (tā pati Amanda) un kurš tagad savam juristam pirms gaidāmā šķiršanās procesa raksturo bijušo sievu un to, cik liels cietējs viņš, Ludvigs Vēnigers, ir šajā situācijā. Stāsta sāls, protams, ir tajā, ka Ludviga vienīgais pluss ir tajā, ka viņš ir izskatīgs, bet visādi citādi viņš ir stipri vien nejauks tipāžs, kuram ir pilnīgi sveša jebkāda paškritika, kas droši vien līdz šim viņam ir labi kalpojis karjerā austrumvācu presē. Proti, viņš ir lojāls pielīdējs valdošajam režīmam un nesaprot bijušo sievu, kura atļāvusies būt pārāk brīvdomājoša. Viņš uzskata, ka nav vainojams pie laulības iziršanas, lai arī pašam ir bijuši regulāri sakari ar citām sievietēm, jo viņš taču ir pietiekami piesardzīgs, lai sieva neko nenojaustu. Un viņš sievu uzskata par skopuli, bet pats šķiršanās procesā cenšas paturēt teju visu iespējamo, sievai atstājot vien kopīgo dēlu, kurš viņam patiesībā nemaz nerūp, bet viņš cenšas radīt iespaidu, ka rūp gan, lai sev izkarotu iespējami labvēlīgāku mantas sadali.
Otro daļu stāsta pašam Jurekam Bekeram radniecīgākais personāžs - populārs austrumvācu autors, kurš ir vairāk vai mazāk disidents, publicējas Rietumos un, atšķirībā no Vēnigera kunga, reizēm aizraujas ar pārmērīgām provokācijām. Piemēram, ja viņam grāmatā nepieciešams raksturot, cik ļoti kādam ir bijis garlaicīgi, viņš izmanto salīdzinājumu "kā partijas kongresā" (tikām Vēnigers, aprakstot sporta notikumus ar padomju atlētu līdzdalību, vienmēr pamanās iepīt slavas dziesmas brālīgajam Lielajam brālim). Tiesa, arī šī nodaļa ir jau pagātnes atstāstījums, turklāt vēl daļēji romāna veidā. Proti, šaubīgos apstākļos, kuros ir vai nav vainīgi Amanda un viņas dēls Sebastians, ir gājis bojā autobiogrāfisks šī rakstnieka romāns, kurā viņš aprakstījis savas un Amandas attiecības (jau pēc tam, kad viņi pārstājuši dzīvot kopā). Rakstnieka attiecībās ar Amandu viņa sāpe ir tajā, ka viņa negrib precēties un ka viņš ir divdesmit gadus vecāks (ko viņš uzskata par jebkuras viņu attiecību problēmas potenciālu pamatu, būdams šajā jautājumā ļoti satraukties).
Visubeidzot trešā daļa ir rietumvācu žurnālista stāsts. Viņš ir ilgu laiku bijis kas līdzīgs izsūtāmajam zēnam tam pašam rakstniekam, un pēc tikšanās ar Amandu visā viņa dzīvē mainā. Ar šo vīrieti Amanda gan ir gatava precēties, bet tas, protams, ir ļoti sarežģīti, jo viņai vajadzētu dabūt ne vien atļauju precēties ar Rietumvācieti, bet arī izbraukt no sociālistiskās paradīzes, kuras tobrīd, lai arī viņi to vēl nenojauš, ir ļoti netālu no sabrukuma.
Nevaru teikt, ka mani šī grāmata spēja visā savā garumā (380 lappuses) uzturēt pie nemainīgas uzmanības, faktiski tikai pirmā daļa šķita patiešām izcila, pamazām tikām teksts sāka kļūt vienmuļš (un arī abi pārējie tēli nav ne tuvu tik izteiksmīgi padevušies kā Vēnigera kungs). Kopumā es gan teiktu, ka tā ir laba lasāmviela, lai arī diez vai tas ir labākais, ko Bekers jebkad uzrakstīja.
2022-01-23
comments powered by Disqus