Свадьба кретинов
Jurijs Morozovs bija visai īpatnēja parādība padomju rokmūzikā, par kuru līdz šim dīvainā kārtā pat dzirdējis nebiju. Mūziķis, kurš ļoti maz savas dzīves laikā bija koncertējis, lielākoties visa viņa darbība risinājās studijā (un/vai mājās). Lielākoties viņš pats arī ierakstīja teju visas instrumentālās partijas savos ierakstos, tā arī šajā ierakstā tikai divos skaņdarbos piedalās vēl kāds cits mūziķis - "Дай крылья мне, Бог" līdzās Jurjam dzied viņa sieva Ņina Morozova, bet "Чёрный пёс" klavieres iespēlējis Sergejs Luzins. Viss pārējais ir paša Morozova roku darbs.
Albums ir gaužām īss - tas ilgst nieka 24 minūtes, saturiski tajā jūtams blūzs, tajā jūtamas ietekmes no Džimija Hendriksa (ne velti viens no iepriekšējiem Morozova ierakstiem saucās "Džimija Hendriksa ķiršu dārzs", konkrēti "А мне и так конец" arī esot Hendriksa muzikālo ideju interpretācija), jūtamas arī ietekmes no ārtroka, tāds kā "The Moody Blues" piesitiens. Kur bija Morozova īpatnība, viņš laikam bija pirmais rokmūziķis PSRS, kurš albumus veidoja kā vienotu vēstījumu, nevis kā vienkārši dziesmu apkopojumu. Raugoties pasaules mūzikas kontekstā, "Kretīnu kāzas" nekādi nav saucams par ļoti oriģinālu ierakstu - melodijas šķiet dzirdētas, attieksme šķiet dzirdēta, vēl kaut kā prasītos šeit iepīt "Deep Purple" vārdu, to visu pareizinot ar kaut kādu padomju VIA konstanti - sava deva estrādiskas attieksmes te ir, lai gan vienlaikus Morozovs nekautrējas no fūzējuma, viņa ģitāras skanējums nekādi nav sanitizēts. Par ko tieši ir dziesmas, man īstas pārliecības nav (šajā ziņā Morozovs šķistu iederīgs progroka pasaulē, kuras ietekmes viņa daiļrade, protams, arī ir jūtamas), bet vismaz var teikt, ka viņš izteikti bija sava ceļa gājējs, kas mūzikā uzbūra pats savu pasauli, nevis sekoja kanonam.
Sevišķi plašās aprindās, cik saprotu, Morozovs nekad populārs nebija, bet šis viņa albums ir iekļauts Aleksandra Kušnira monogrāfijā "100 padomju roka magnetofona albumi" kā hronoloģiski pirmais ierakts. Un tāpēc arī es, kā var nojaust, esmu ar to iepazinies. Bija interesanti. Redzēs, kas nāks tālāk.
Albums ir gaužām īss - tas ilgst nieka 24 minūtes, saturiski tajā jūtams blūzs, tajā jūtamas ietekmes no Džimija Hendriksa (ne velti viens no iepriekšējiem Morozova ierakstiem saucās "Džimija Hendriksa ķiršu dārzs", konkrēti "А мне и так конец" arī esot Hendriksa muzikālo ideju interpretācija), jūtamas arī ietekmes no ārtroka, tāds kā "The Moody Blues" piesitiens. Kur bija Morozova īpatnība, viņš laikam bija pirmais rokmūziķis PSRS, kurš albumus veidoja kā vienotu vēstījumu, nevis kā vienkārši dziesmu apkopojumu. Raugoties pasaules mūzikas kontekstā, "Kretīnu kāzas" nekādi nav saucams par ļoti oriģinālu ierakstu - melodijas šķiet dzirdētas, attieksme šķiet dzirdēta, vēl kaut kā prasītos šeit iepīt "Deep Purple" vārdu, to visu pareizinot ar kaut kādu padomju VIA konstanti - sava deva estrādiskas attieksmes te ir, lai gan vienlaikus Morozovs nekautrējas no fūzējuma, viņa ģitāras skanējums nekādi nav sanitizēts. Par ko tieši ir dziesmas, man īstas pārliecības nav (šajā ziņā Morozovs šķistu iederīgs progroka pasaulē, kuras ietekmes viņa daiļrade, protams, arī ir jūtamas), bet vismaz var teikt, ka viņš izteikti bija sava ceļa gājējs, kas mūzikā uzbūra pats savu pasauli, nevis sekoja kanonam.
Sevišķi plašās aprindās, cik saprotu, Morozovs nekad populārs nebija, bet šis viņa albums ir iekļauts Aleksandra Kušnira monogrāfijā "100 padomju roka magnetofona albumi" kā hronoloģiski pirmais ierakts. Un tāpēc arī es, kā var nojaust, esmu ar to iepazinies. Bija interesanti. Redzēs, kas nāks tālāk.
2020-05-27
comments powered by Disqus