Padomju džinsi 1. sezona
Pēdējos gados Latvijā nākuši modē miniseriāli vai daudzsēriju mākslas filmas, un "Padomju džinsi" to plejādē izceļas ar labo piemērotību ārzemju skatītājam, līdz ar to mani nebūt nepārsteidz, ka tiesības uz tā izrādīšanu ārvalstīs iegādājušās vairākas lielas kompānijas (tai skaitā HBO). Protams, laba atbilstība starptautiskajam skatītājam automātiski negarantē kvalitāti vietējai publikai.
Seriāla darbība risinās padomju Rīgā 1979. gadā, un tā centrā ir kāds jauns vīrietis, kas sākotnēji strādā kā šuvējs Dailes teātrī, bet līdzās tam ir iesaistīts dažādu preču kontrabandā no sapuvušajiem Rietumiem, kā arī piespiedu kārtā ir čekas ziņotājs, taču, kā jau pieklājas labajam čalim, neko būtisku viņš biedram Trekterim neziņo, tā vietā tieši pats ir iesaistīts visādās sabotāžas lietās tajā pašā Dailes teātrī. Par katalizatoru sižeta virzībai uz priekšu kļūst jaunas režisores no Somijas ierašanās Rīgā, lai iestudētu izrādi Dailes teātrī (apliecinot tautu draudzību, ko gan citu). Protams, ka starp jauno sievieti (somu aktrise Aamu Milonoff) un iekšējo pretrunu plosīto Renāru (Kārlis Arnolds Avots) uzplaiksnī jūtas, kas novedīs pie tā, ka Renāru piespiedu kārtā ievietos trakonamā, kur viņš kļūst par nelegālu džinsu ražotāju.
Būtisks priekšnosacījums, lai varētu šo seriālu izbaudīt, ir atzīt, ka tajā nav atainota autentiska brežņevlaiku realitāte, bet gan ka tā ir iedomu pasaule, kurai par iedvesmu ir kalpojuši šādi vai tādi apstākļi padomijā. Pretējā gadījumā šis apraksts sastāvētu no vieniem vienīgiem skaidrojumiem, ka šis neatbilst realitātei un tas neatbilst realitātei. Jā, līdzīgi kā "Pansija pilī" ataino idealizēto neatkarīgo Latviju, tā "Padomju džinsi" risinās mūsu realitātei tikai attālināti pietuvinātā pasaulē. Vispār man, protams, grūti iet ar apņemšanās nepiekasīties visām neatbilstībām pildīšanu, tomēr mēģināšu.
Dramatiskais sižets - par dumpīgo puisi, kuru sistēma ik pa brīdim paķer aiz intīmajām daļām un līdz ar to viņam nākas iziet uz kompromisiem ar savu sirdsapziņu, un viņa pretinieku - sistēmas pārstāvi, kurš domājams nemaz tik ļoti lielā sajūsmā par savu lomu mašīnērijā nav (kaut vai tālab, ka arī viņam allaž atrodas kāds, kas ierāda vietu), kurus vieno pievilcīgās jaunās somietes šarms, tas viss strādā ļoti labi. (gribēju jau pasūdzēties, ka Aamu Milonoff ir pārāk jauna un pārāk sieviete, lai viņu kāds uz padomiju kāds aicinātu režisēt teātri, bet tas atkal jau liek domāt, ka darīšana būtu bijusi ar mūsu realitāti) Attiecību dinamika starp labo Renāru, kurš darbojas pret valsti, un slikto Māri, kurš to pārstāv (Igors Šelegovskis, manuprāt, ir interesantākais seriāla tēls, lai gan viņa iekšējās motivācijas te manai gaumei ir par maz), arī ir interesanta. Un spriedze sēriju gaitā un starp sērijām arī strādā labi.
Kas būtu šī seriāla trūkumi? Pirmkārt, gan jau, ka budžeta ierobežojumu dēļ dažādu vietu, kurās filmēta tā darbība, ir tik maz, ka brīžam šis izskatās pēc sitkoma, kurā darbība risinās vienā telpā ar dīvānu. Āra skati Rīgas pilsētvidē ir sekojoši:
1) Dailes teātris (ar ļoti šauru skatu un no pāris leņķiem)
2) vieta pretī "kafejnīcai"
3) "Laimas" pulkstenis un Kolonāde (arī - bez kaut kādas kameras grozīšanas, ne Vecrīgu, ne Brīvības pieminekli neredz)
4) "parks" (domāts - Bastejkalns, bet reāli - Dzegužkalns)
5) tumsā pie daudzstāvenēm
Šķiet, neko nebūšu aizmirsis. Protams, liela daļa darbības risinās iekštelpās, kur vietu daudzums ar nav nekāds grandiozais, tomēr lielāks, taču āra skatu ir gaužām maz, un ainas, kas risinās "parkā" un pie pulksteņa, vēl arī visas izskatās, ka būtu filmētas vienā un tajā pašā dienā, parka gadījumā - ar to pašu kameras skatu, kas mazāk atgādina filmu, bet vairāk "point & click" datorspēli no astoņdesmitajiem-deviņdesmitajiem ar iepriekš sagatavotajiem ekrāniem, kuros varonis atgriežas atkal un atkal. Saprotu, ka atainot autentisku padomju laika Rīgas vidi varētu būt bijis dārgs un sarežģīts prieks, bet tas nemaina apstākli, ka šī vizuālā nabadzība ir ļoti jūtama.
Kas vēl? Pārāk daudz sižetu virza uz priekšu dažādas nejaušības, kuras vienlaikus neko līdz galam neietekmē - atvēries koferis, izkritusi kniede, līdz galam neievilkta skrūve. Ja kādā punktā nepieciešams nokļūt labajam varonim, viņš to izdarīs ātrāk nekā sliktie, scenārijam īsti nepaskaidrojot, kā tas ir iespējams - piemēram, tas laika handikaps, pie kura tiek džinsu ražotāji pirms čekistu ierašanās, lai paslēptu jebkādas pēdas. Vai tas, ka līdzīgi kā datorspēlē - vienu reizi somietei Renārs parāda, kā tikt vaļā no čekas "astes", un turpmākajās sērijās viņai ar to vairs vispār nav nekādu problēmu (achievement unlocked, un pēc tam vairs nav jārisina).
Kopumā tomēr man šis seriāls patika - kā izklaides/piedzīvojumu gabals tas strādā labi. Tiesa, ja tu gribi redzēt kaut ko puslīdz reālistisku par "to laiku", dumpinieciskiem jauniešiem, rokmūziku un čekas ietekmi, Valmieras teātra izrāde Mēs, roks, sekss un PSRS būtu mana īstā rekomendācija, kamēr "Džinsi" pat ar visām ne gluži patīkamajām ainām traķenē lielākoties paliek vieglas izklaides līmenī. Bet otro sezonu, protams, skatīsimies. Un varbūt kaut kad saņemšos atsevišķam piekasīgajam ierakstam par tēmu "50 pierādījumu, ka Padomju džinsi risinās alternatīvajā pagātnē").
Seriāla darbība risinās padomju Rīgā 1979. gadā, un tā centrā ir kāds jauns vīrietis, kas sākotnēji strādā kā šuvējs Dailes teātrī, bet līdzās tam ir iesaistīts dažādu preču kontrabandā no sapuvušajiem Rietumiem, kā arī piespiedu kārtā ir čekas ziņotājs, taču, kā jau pieklājas labajam čalim, neko būtisku viņš biedram Trekterim neziņo, tā vietā tieši pats ir iesaistīts visādās sabotāžas lietās tajā pašā Dailes teātrī. Par katalizatoru sižeta virzībai uz priekšu kļūst jaunas režisores no Somijas ierašanās Rīgā, lai iestudētu izrādi Dailes teātrī (apliecinot tautu draudzību, ko gan citu). Protams, ka starp jauno sievieti (somu aktrise Aamu Milonoff) un iekšējo pretrunu plosīto Renāru (Kārlis Arnolds Avots) uzplaiksnī jūtas, kas novedīs pie tā, ka Renāru piespiedu kārtā ievietos trakonamā, kur viņš kļūst par nelegālu džinsu ražotāju.
Būtisks priekšnosacījums, lai varētu šo seriālu izbaudīt, ir atzīt, ka tajā nav atainota autentiska brežņevlaiku realitāte, bet gan ka tā ir iedomu pasaule, kurai par iedvesmu ir kalpojuši šādi vai tādi apstākļi padomijā. Pretējā gadījumā šis apraksts sastāvētu no vieniem vienīgiem skaidrojumiem, ka šis neatbilst realitātei un tas neatbilst realitātei. Jā, līdzīgi kā "Pansija pilī" ataino idealizēto neatkarīgo Latviju, tā "Padomju džinsi" risinās mūsu realitātei tikai attālināti pietuvinātā pasaulē. Vispār man, protams, grūti iet ar apņemšanās nepiekasīties visām neatbilstībām pildīšanu, tomēr mēģināšu.
Dramatiskais sižets - par dumpīgo puisi, kuru sistēma ik pa brīdim paķer aiz intīmajām daļām un līdz ar to viņam nākas iziet uz kompromisiem ar savu sirdsapziņu, un viņa pretinieku - sistēmas pārstāvi, kurš domājams nemaz tik ļoti lielā sajūsmā par savu lomu mašīnērijā nav (kaut vai tālab, ka arī viņam allaž atrodas kāds, kas ierāda vietu), kurus vieno pievilcīgās jaunās somietes šarms, tas viss strādā ļoti labi. (gribēju jau pasūdzēties, ka Aamu Milonoff ir pārāk jauna un pārāk sieviete, lai viņu kāds uz padomiju kāds aicinātu režisēt teātri, bet tas atkal jau liek domāt, ka darīšana būtu bijusi ar mūsu realitāti) Attiecību dinamika starp labo Renāru, kurš darbojas pret valsti, un slikto Māri, kurš to pārstāv (Igors Šelegovskis, manuprāt, ir interesantākais seriāla tēls, lai gan viņa iekšējās motivācijas te manai gaumei ir par maz), arī ir interesanta. Un spriedze sēriju gaitā un starp sērijām arī strādā labi.
Kas būtu šī seriāla trūkumi? Pirmkārt, gan jau, ka budžeta ierobežojumu dēļ dažādu vietu, kurās filmēta tā darbība, ir tik maz, ka brīžam šis izskatās pēc sitkoma, kurā darbība risinās vienā telpā ar dīvānu. Āra skati Rīgas pilsētvidē ir sekojoši:
1) Dailes teātris (ar ļoti šauru skatu un no pāris leņķiem)
2) vieta pretī "kafejnīcai"
3) "Laimas" pulkstenis un Kolonāde (arī - bez kaut kādas kameras grozīšanas, ne Vecrīgu, ne Brīvības pieminekli neredz)
4) "parks" (domāts - Bastejkalns, bet reāli - Dzegužkalns)
5) tumsā pie daudzstāvenēm
Šķiet, neko nebūšu aizmirsis. Protams, liela daļa darbības risinās iekštelpās, kur vietu daudzums ar nav nekāds grandiozais, tomēr lielāks, taču āra skatu ir gaužām maz, un ainas, kas risinās "parkā" un pie pulksteņa, vēl arī visas izskatās, ka būtu filmētas vienā un tajā pašā dienā, parka gadījumā - ar to pašu kameras skatu, kas mazāk atgādina filmu, bet vairāk "point & click" datorspēli no astoņdesmitajiem-deviņdesmitajiem ar iepriekš sagatavotajiem ekrāniem, kuros varonis atgriežas atkal un atkal. Saprotu, ka atainot autentisku padomju laika Rīgas vidi varētu būt bijis dārgs un sarežģīts prieks, bet tas nemaina apstākli, ka šī vizuālā nabadzība ir ļoti jūtama.
Kas vēl? Pārāk daudz sižetu virza uz priekšu dažādas nejaušības, kuras vienlaikus neko līdz galam neietekmē - atvēries koferis, izkritusi kniede, līdz galam neievilkta skrūve. Ja kādā punktā nepieciešams nokļūt labajam varonim, viņš to izdarīs ātrāk nekā sliktie, scenārijam īsti nepaskaidrojot, kā tas ir iespējams - piemēram, tas laika handikaps, pie kura tiek džinsu ražotāji pirms čekistu ierašanās, lai paslēptu jebkādas pēdas. Vai tas, ka līdzīgi kā datorspēlē - vienu reizi somietei Renārs parāda, kā tikt vaļā no čekas "astes", un turpmākajās sērijās viņai ar to vairs vispār nav nekādu problēmu (achievement unlocked, un pēc tam vairs nav jārisina).
Kopumā tomēr man šis seriāls patika - kā izklaides/piedzīvojumu gabals tas strādā labi. Tiesa, ja tu gribi redzēt kaut ko puslīdz reālistisku par "to laiku", dumpinieciskiem jauniešiem, rokmūziku un čekas ietekmi, Valmieras teātra izrāde Mēs, roks, sekss un PSRS būtu mana īstā rekomendācija, kamēr "Džinsi" pat ar visām ne gluži patīkamajām ainām traķenē lielākoties paliek vieglas izklaides līmenī. Bet otro sezonu, protams, skatīsimies. Un varbūt kaut kad saņemšos atsevišķam piekasīgajam ierakstam par tēmu "50 pierādījumu, ka Padomju džinsi risinās alternatīvajā pagātnē").
2024-12-01
comments powered by Disqus