Kazhes pierakstu burtnīca

Manās rokās uz īsu brīdi nonāca “burvīga” grāmata par futbolu - 1952. gadā izdotā Jūlija Levitāna grāmata “Futbols”. Lasīt to pilnībā man nebija ne vēlmes, ne vajadzības, bet apskatījos, kas tur rakstīts par futbolu neatkarīgajā Latvijā, un jāsaka - grāmata man nelika vilties, skaidri parādot to, kā melu aparāts darbojās pirms 70 gadiem (un secinot, ka tas itin līdzīgi funkcinē arī mūsdienās). Te jāpiezīmē, ka piecdesmito gadu sākuma lasītājam itin daudz ko vajadzēja vēl atcerēties par tiem laikiem, kuru vēsturi Levitāns falsificēja, bet laikam jau nevienu nesatrauca, cik ļoti tur bija melots.


Vispirms gan mazliet pastāstīšu par pašu grāmatas autoru: Jūlijs Levitāns neatkarīgajā Latvijā vadīja Rīgas “Hakoah” klubu, kā arī bija futbola tiesnesis, bet padomijā kādu laiku - visu LPSR futbolu (un arī hokeju, bet par to šajā brīdī neko neteikšu). Kad 1952. gadā Levitāns futbola laukumā, pildot soģa pienākumus, aizgāja ar sirdi, nekrologā par viņu rakstīja aptuveni šādi: “Dzimis 1903. gadā Rīgā strādnieku ģimenē. Pēc Latvijas uzņemšanas Padomju Savienībā…” - un tālāk diženi un raženi par viņa nopelniem padomju sportā. Proti, līdz 1940. gadam viņš droši vien bija vienkāršs strādnieks kādā Maskavas forštates fabrikā, nevis ietekmīga sporta kluba vadītājs un dažus gadus - miljonāra znots. Paskatīsimies tad, ko tieši Levitāns varēja teikt par Latvijas futbola pagātni un cik ļoti viņš samelojās!



"Analizējot sīkāk šo dzīvi, nav pat iespējams runāt par futbola attīstību, jo patiesībā nekādas attīstības toreiz nebija." - Ignorējot, protams, to, ka divdesmito gadu sākumā Latvijas futbols bija gaismas gadu attālumā no Vakareiropas, bet trīsdesmito gadu otrajā pusē gan Latvijas izlase, gan arī klubi ļoti cienījamie izskatījās arī pret centrāleiropas smagsvariem.

"...futbolu varēja spēlēt "Jaunekļu kristīgajā savienībā", "Unionā", "Kaizervaldā", "Latviešu nacionālajā jaunatnes savienībā", "Latvju jaunatnē", sporta biedrībā "Makkabi" un vēl dažos citos klubos". Pirmajā brīdī man radās jautājums - kādā sakarā uzskaitīt tieši šīs komandas? Kur RFK, Olimpija, ASK, LSB, Wanderers, Hakoah, Universitātes Sports un tā tālāk? Un tad es sapratu - Levitāns te raksta par 1922. gadu, kad patiešām piecas no šīm sešām komandām spēlēja Rīgas meistarsacīkšu spēcīgākajā klasē (tikai LNJS vietā bija Latvijas Sporta biedrība, bet droši vien patīkamāk to bija aizstāt ar kādu nacionālistiskāk izklausošos organizāciju). Protams, cita lieta, ka ne jau šie ir tie klubi, ar kuriem kādam varētu saistīties neatkarīgās Latvijas futbols, un kā klubu atlase, tas būtu līdzīgi kā par mūsdienām teikt: "Latvijā ir vairākas futbola komandas, piemēram, FK Auda, Jūrmalas Spartaks, ASK/Kadaga un FK PPK/Betsafe."

"Visiem bija pazīstama YMCA organizācijas reakcionārā būtība un svētulība. Ar sporta palīdzību jaunatnē centās iepotēt reakcionārus uzskatus, lai atrautu to no politiskās un sabiedriskās dzīves, no šķiru cīņas." - par YMCA konservatīvo dabu nav melots, taču sportiskā ziņā tā bija apbrīnojama organizācija, kura ik pāris gadu zaudēja teju visus savus labākos sportistus, kas pārgāja uz "treknākām" sporta biedrībām, bet JKS allaž audzināja jaunus perspektīvus sportistus. Ja kas, vairāki JKS pēdējās paaudzes sportisti panākumus guva jau padomijas apstākļos. Un vērts uzsvērt, ka JKS bija brīva no jebkāda nacionālisma un elitārisma, un tas bija viens no klubiem, kas patiešām bija pieejams ikvienam.

"Sporta biedrības "Union" un "Kaizervald" bija vācu "dižciltīgo" tirgotāju, rūpnieku, fabrikantu un turīgo ierēdņu organizācijas." - ja par Kaiserwald elitārismu vēl kaut ko varētu runāt, tad Union drīzāk bija fabriku strādnieku, nevis vadītāju komanda, turklāt nacionāli ļoti raiba.

"Latviešu nacionālā jaunatnes savienība" bija reakcionārās "demokrātiskā centra partijas", bet "Latvju jaunatne" - Ulmaņa kliķes sporta organizācija." - te būtu vērts pieminēt, ka šīs abas divas bija stipri nenozīmīgas sporta organizācijas; ja pieņem, ka Levitāns ar "Latvju jaunatni" domā "Latvju jaunatnes savienību" (kura spēlēja 1922. gadā), tad tā vispār pāris gadus vēlāk beidza eksistēt.

"Pastāvēja divi ebreju sporta klubi "Makkabi" un "Hakoah". Vēlāk arī krievi, poļi un lietuvieši nodibināja savus klubus - Rīgas krievu sporta biedrību, poļu sporta klubu "Reduta" un lietuvju sporta klubu "Vitis" (...) Šāda dalīšana pēc nacionālās piederības bija viena no Ulmaņa šovinistiskās politikas loģiskajām izpausmēm". - te varētu piebilst ka pilnīgi visas šeit uzskaitītās biedrības savu darbību uzsāka vēl ilgi pirms Ulmaņa apvērsuma, līdz ar to ar Ulmaņa politiku tur nav nekādas saistības. Un tas, ka Latvijā aktīvi darbojās dažādu mazākumtautību biedrības, kuras cita starpā nodarbojās arī ar sportu, protams, nav nekas slikts. Un tiem, kas nevēlējās biedroties pēc nacionālā principa, bija visas iespējas pārstāvēt JKS, RFK, Wandereru, ASK un citas komandas, kurās spēlēja dažādu tautību sportisti. Savukārt tas, ka, piemēram, teju visi ebreji pārstāvēja savas nacionālās komandas, bija lielā mērā tālab, ka šie klubi bija īpaši motivēti labākos sportistus pie sevis noturēt - jo kamēr teorētiski Iļja Vestermans būtu varējis pāriet uz RFK un spēlēt tur, Ēriks Pētersons "Hakoah" spēlēt ne tikai negribētu, bet arī nedrīkstētu, tāpēc Hakoah interesēs bija paturēt Vestermani pie sevis. Un, lai būtu precīzāks - ebrejiem bija vairāk sporta biedrību nekā tikai "Makkabi" un "Hakoah", bija arī mazākas un īslaicīgi pastāvošas komandas, turklāt vadošajām organizācijām bija filiāles provincē, bet tie jau sīkumi.

"Tādu organizāciju, kur ar futbolu (...) varētu nodarboties plašas darbaļaužu masas, nebija." - ja nu runā par strādniekiem pieejamo sportu, tad līdz Ulmaņa apvērsumam pastāvēja SSS organizācija, kurā tieši plašās darbaļaužu masas (vismaz teorētiski) varēja nodarboties ar sportu, bet itin bieži šie strādnieki labprāt pārgāja spēlēt pie tā sauktajiem "pilsoņiem". Ja nu kas, SSS futbolisti pat bija sacentušies ar PSRS izlasi un bijuši turnejā padomijā, taču kaut kādu iemeslu pēc staļinijā atsaukties uz Latvijas sociāldemokrātiem bija vēl sliktāks tonis nekā uz Ulmaņa Aizsargiem.

"Par tādu (...) nespēja izvērsties arī Ulmaņa fašistiskās diktatūras laikā nodibinātais reakcionārais LAS, kura priekšgalā atradās Ulmaņa propagandas ministrs." - sāksim ar to, ka Ulmanim nebija propagandas ministra, un man arī vispār nav skaidrs, kas bija LAS vadītājs, taču zinu, ka šajā komandā savas gaitas futbolā sāka vienīgais "PSRS nopelniem bagātā sporta meistara" statusu izpelnījies futbolists - Alfons Jēgers. Par LAS popularitāti gan tiešām spriest nevarēšu.

"Plašās darbaļaužu masas izvairījās no LAS, tāpat kā tās vairījās no aizsargu sporta kluba un citām reakcionārām sporta organizācijām". - Realitātē tikām, kad slēdza SSS, lielākā daļa tās sportistu pārgāja tieši uz Aizsargu organizāciju, it īpaši provincē.



"Uz ko balstījās tie atsevišķie panākumi, kurus savā laikā sasniedza dažas buržuāzistiskās Latvijas komandas? Galvenā kārtā - uz atsevišķiem spējīgiem spēlētājiem un uz dažiem ārzemniekiem." - Ārzemnieki Latvijas futbolā bija novērojami tikai divdesmitajos gados, kamēr lielākie panākumi tika gūti vēlāk. Un bija vairāki klubi, kuros bija ļoti labs darbs ar jauniešiem, kuru ceļš no zēnu komandām caur dažādiem līmeņiem uz Virslīgu bija skaidri izsekojam - to var teikt gan par Liepājas "Olimpiju", gan Rīgas ASK, JKS, Wandereri, Makkabi (jā, lai arī Virslīgā ebrejus pārstāvēja Hakoah, kuru, starp citu, vadīja Jūlijs Levitāns, Makkabi bija spēcīgas zēnu komandas un visas lielākās Hakoah zvaigznes bija izgājušasa Makkabi skolu) un citiem.

"Buržuāzistiskajā Latvijā nebija ne treneru padomes, ne arī citas līdzīgas organizācijas, kas sekotu un veicinātu futbola attīstību. Tā saucamā futbola savienība gandrīz vienmēr sastāvēja no tur nejauši iekļuvušām personām, kurām bieži par futbolu nebija nekādas jēgas." - piemēram, Futbola savienībā ilgus gadus darbojās Jūlijs Levitāns, šī teksta autors. Treneru padomes patiešām nebija, toties tika piesaistīti kvalitatīvi ārzemju treneri, un trīsdesmito gadu beigās tika arī domāts par to, kā audzēt vietējo speciālistu kvalitātes, piemēram, sūtot Kārli Upenieku mācīties uz Vīni.

"Par buržuāzistiskās Latvijas futbola attīstības līmeni liecina kaut vai pirmās draudzīgās sacensības ar padomju futbolistiem 1940. gadā (...). Visās sacensībās ar I grupas komandām Latvijas PSR komandas zaudēja." - Te ir uzreiz virkne būtisku faktoru. Pirmkārt, domājams, ka šajās spēlēs zaudējumi bija paredzēti jau iepriekš, jo nevar nupat vēl buržuji pārspēt godīgus strādniekus. Otrkārt, Rīgas "Dinamo", kas devās turnejā par PSRS, nebija īsta komanda, bet uz ātru roku sastiķētis mikslis no RFK, JKS un Hakoah spēlētājiem (ne obligāti - labākajiem), proti, ne jau Oto Fišera rūpīgi veidotā Liepājas Olimpija eksaminēja padomijas klubus. Treškārt, arī šajos apstākļos rezultāti izbraukumā 2:4 pret Maskavas "Dinamo" un 3:4 pret Kijivas "Dinamo", ko piedzīvoja rīdzinieki, galīgi neliecina par miskastes līmeņa komandu.

"Buržuāzistiskajā Latvijā futbolam nebija arī masveida rakstura. Minēsim kaut tikai vienu salīdzinājumu. Vislielākais komandu skaits - ap 60 - buržuāzistiskās Latvijas kausa izcīņā bija 1939. gadā. Padomju Latvijas 1950. gada kausa izcīņā piedalījās 341 komanda, bet oficiāli pilsētās un rajonos reģistrēto komandu skaits bija vairāk kā 550, ar apmēram 14000 dalībniekiem, kurpretim buržuāzistiskajā Latvijā spēlētāju bija ap 3000." - Pirmkārt, 1939. gadā Latvijas kausā piedalījās 81 un nevis ap 60 komandām. Otrkārt, no kurienes 1950. gadā bija iespējama šāda masveidība? Kara rezultātā Latvijas demogrāfiskais stāvoklis bija maigi sakot pakaļā - vīriešu bija maz, daudzi bija invalīdi (ā, un vēl 1949. gada deportācijas...), kaut ko droši vien nokompensēja pirmais migrantu vilnis, taču tiem nopelni Latvijas futbola "attīstībā" būtu mazāki nekā iepriekš nievājoši piesauktajiem Virslīgas ārzemniekiem. Diezgan droši var apgalvot, ka LPSR kausa agrīnajās stadijās spēlēja absolūti nekādas komandas, kādas pastāvēja arī neatkarības gados, vienkārši nevienam nenāca prātā, ka katram kolektīvam ar 25 darbiniekiem vajadzētu ar savu futbola vienību spēlēt Latvijas kausā (lai arī, starp citu, dažādu pagastu komandām pat parasti bija itin glītas formas). Plus piesauktajā 1950. gada LPSR kausa turnīrā astotdaļfinālā spēlēja gan AVN II komanda, gan Liepājas II komanda. Lieki teikt, ka ulmaņlaikos katrs klubs kausā startēt drīkstēja tikai ar vienu komandu, lai arī lielie klubi, protams, varēja uzstādīt ļoti cienījamas otrās, trešās un pat piektās komandas.

Ar to arī stāstījums par futbolu neatkarīgajā Latvijā beidzas, jo - kālab gan par šādu bezjēdzīgu tēmu lai autors būtu rakstījis vairāk. Par pirmajiem padomju gadiem toties ieskats sniegts daudz detalizētāks, kas, savukārt, mani ne tik ļoti interesē (un tur atspēkošana būtu sarežģītāka, jo visi pieejamie avoti ir tās pašas padomju propagandas materiāli kā šī konkrētā grāmata). Izņemot vienu amizantu detaļu - autors par katru gadu ziņo, cik liela notikusi izaugsme gan masveidībā, gan kvalitātē, un ar to attaisno atkal un atkal notikušo LPSR augstākās grupas komandu skaita palielināšanu. Proti, sarodas tik daudz labu komandu, ka vienkārši nākas paplašināt līgu. Līdz 1951. gadā LPSR pirmajā grupā spēlēja 27 komandas. Tu nepārklausījies! LPSR ar diviem miljoniem iedzīvotāju bija 27 komandas vietējā augstākajā līgā. Četras no šīm komandām gan izslēdza no turnīra par neierašanos uz spēlēm, bet šaubu nav - futbola līmenis tolaik bija grandiozs. Kas par to, ka no "buržuāziskās bezsistēmas" nākuši Latvijas futbolisti četrdesmitajos un piecdesmitajos gados ar labiem panākumiem spēlēja Rietumu pasaules visnotaļ cienījamos klubos (ieskaitot četrus latviešus Francijas augstākajā līgā), kamēr izcilā padomju skola noveda pie tā, ka jau tajā pašā piecdesmito gadu sākuma Rīgas "Daugava" PSRS čempionātā lielā mērā turējās uz plašajā padomijā salasītajiem futbolistiem (un tāpat tās rezultāti nebija spoži), bet LPSR čempionātā vēl ilgus gadus dominēja liepājnieki, kuriem bija izdevies saglabāt pārmantojamību komandas sastāvā no neatkarīgās Latvijas "Olimpijas" laikiem.