Koncerts Hanzas peronā

Brāļu Rona un Rasela Meilu grupa Sparks Latvijā ieradās pēc desmit gadu pārtraukuma. Atgriezās citā pilsētā (toreiz viņi viesojās Ventspilī, šoreiz - Rīgā), citā formātā (toreiz viņi bija divatā, pozicionējot tūri ar "two hands, one mouth - that's all I need to satisfy you") un citā pasaulē (laikā, kad neviens nerunāja par koronavīrusiem un vates pat vēl neskandēja "Krim naš"). Taču viena lieta nav mainījusies - kā Sparks atbrauc uz Latviju, tā es eju uz Sparks.

Hanzas ielas peronā brāļi Meili ir ieradās ar pilnu pavadošu grupu vēl piecu cilvēku sastāvā, turklāt jāatzīmē, ka šis tūres kolektīvs ir daudz jaunāks par pašiem brāļiem, kas noteikti nāk par labu koncertu enerģijai. Muzikāli viņi šeit ieradās ar diviem pēdējo gadu projektiem - albumu "A Steady Drip, Drip, Drip" un mūziklu "Annette". Ievada dziesma no mūzikla "May We Start" koncertu uzsāka, bet "All That" no studijas albuma to noslēdza. Pa vidu repertuārs bija daudzveidīgs, pieskaroties visdažādākajiem Sparks vairāk kā 50 gadus ilgās vēstures periodiem, sākot ar "Wonder Girl", kas ievadīja grupas pirmo albumu laikos, kad viņi pat vēl nebija "Sparks", bet "Half Nelson", neiztiekot, protams, bet absolūtas klasikas kā "This Town Ain't Big Enough for the Both of Us", "You Can't Hold Back Mother Earth", "Number One Song in Heaven" un "(When Do I Get to) Sing My Way". Interesanti, ka visplašāk tomēr no visiem grupas ierakstiem bija pārstāvēts nevis "A Steady Drip, Drip, Drip" (tomēr jauno albumu it kā vajadzētu promoutēt), nevis "Kimono My House" (slavenākais), bet gan "Lil' Beethoven", kurš gan ievadīja jaunu posmu Sparks daiļradē, taču šī ir viena no tām grupām, kurām šādu jauno daiļrades posmu ir bijis tik daudz, ka viens jauns sākums nav nekas tik liels.

Kas attiecas uz piesaukto Mazo Bēthovenu, visu cieņu par "My Baby's Taking Me Home" klātbūtni grupas koncertrepertuārā (tiesa, tā skanēja arī pirms desmit gadiem) - proti, Raselam Meilam nav ne mazāk problēmu vairāku minūšu garumā dziedāt vienu un to pašu frāzi. Vēl no jau otro reizi dzirdētajām dziesmām novērtēju "Under The Table With Her" - te visi mani komplimenti Rasela Meila balsij, kura gan, protams, nav tāda, kā pirms 50 gadiem, bet pārsteidzoši laba viņa gadiem. Un, kas nav mazsvarīgi, Sparks ir no tiem mūziķiem, kas māk savus skaņdarbus pasniegt tā, lai tie lieliski izklausītos arī septiņdesmitgadīga vokālista izpildījumā (negatīvais piemērs no klātienē redzētajiem koncertiem bija Ījena Andersona no "Jethro Tull" sniegums, kur bija gluži vienkārši žēl mākslinieka, kurš nespēj pieņemt to, ka viņš daudz ko vairs nevar). Tāpat jāatzīst, ka lai arī mani joprojām nav pārņēmusi astoņdesmito gadu nostaļģija, "This Is The Number One Song In Heaven" ir brīnišķīga dziesma.

Brāļu komunikācija ar publiku šķita sirsnīga, tās daudzums nebija ne par lielu, ne par mazu, un jāatzīst, ka arī vispār publika šajā koncertā bija viena no labākajām, ko Latvijā koncertos esmu pieredzējis - ļoti atsaucīga un iesaistīta, arī filmējošo mobilo telefonu daudzums bija veselā saprāta robežās. Nezinu, varbūt pandēmijas iespaidā cilvēki ir noilgojušies pēc labiem koncertiem un tagad tos vairāk novērtē, bet šajā konkrētajā koncertā jutos ļoti labi. Un, ja izrādīsies, ka brāļi nemelo un plāno drīzumā atkal paviesoties mūsu valstī, iešu uz viņiem atkal. Un tagad - beidzu. "Say Goodbye to the Beat!"

Neliels fragments koncerta (protams, ne manā ierakstā, jo es koncertus eju baudīt, nevis filmēt):

2022-05-06
8.5
comments powered by Disqus