Upe
Lauras Vinogradovas īsromāns vai garstāsts "Upe", kurš saņēmis Eiropas Savienības balvu literatūrā, ir interesants piemērs prozai, kura ir vienlaikus ļoti spēcīga, emocionāli uzrunājoša lasāmviela un reizē - sižetiski šūta baltiem diegiem, ar kļūdām hronoloģijā un apšaubāmu grāmatas pasaules atbilstību realitātei.
Lasot "Upi", Vinogradovas rakstītais teksts tevi pārņem savā varā, kā īstai upei pieklājas. Vientulība, meklējumi pēc piederības, bērnības traumas un atgriešanās vietās, kurās nemaz nekad neesi bijis, upe kā upe un upe kā metafora - tas viss ir ļoti iedarbīgi. Vinogradovas prozā kaut kas jaušams no latviešu psiholoģiskās prozas klasiķes Regīnas Ezeras, kuras darbos aizbēgšana no sabiedrības arī bija ļoti būtiska tēma.
Un tad tev pretī nāk fakti. Māte, kura (lai arī cik aizņemta) mēnešiem ilgi neievēro, ka viņas meitas katru nakti čurā gultā (tajā pašā istabā, kurā dzīvo arī māte), bet vēlāk ilgstoši nepamana, ka meita čurā burkās un šīs burkas tur savā istabā. Jā, iespējams, ģimene nedzīvo izcilos apstākļos, bet urīna smārds lielos daudzumos diez vai ir tik viegli nemanāms. Mīklainos apstākļos (ne lasītājam, tam viss ir zināms) pazudusī māsa, kurai Rute raksta vēstules (uz kurieni? vai tie ir epasti? kāpēc viņai šķiet, ka māsa tās saņem un neatbild?) desmit gadu garumā, līdz pēkšņi viņai pienāk lūzuma punkts. Un kas šo lūzumu izprovocē? Ka drīz būs desmit gadi, kopš māsa pazudusi? Un kā māsa varēja pazust janvārī, bet rudenī māte saka - kopš Dina ir prom, pagājuši 10 gadi un 94 dienas? Kāpēc gan Rute, gan Stefans viņas prombūtnes laiku sauc par vasaru, ja viņa uz laukiem devās martā? Grāmatai ar 100 lappusēm neatbildētu jautājumu te ir gaužām daudz.
Skaidrs, ka pareizā atbilde ir - neuzdod nevajadzīgus jautājumus! Bet es tā nemāku, esmu caur un caurēm precīzs cilvēks, tāds, kurš pēc grāmatas izlasīšanas mēdz tai atkārtoti pārskriet pāri, lai apskatītos - cik labi visas vīles saskan. Un šeit tās neko diži nesaskan. Protams, varbūt "Upes" laika ritējums vispār nav vienmērīgs, varbūt te var runāt par neobjektīvo stāstītāju, un tomēr - neredzu, kādā tieši veidā neprecizitātes dara grāmatu spēcīgāku.
Un beigu beigās - atkal jau patiesībā štrunts par sīkām neprecizitātēm - kā lasāmviela "Upe" ir ļoti baudāma, un emocionāli uzrunājoša. Lasītājam, kuram nav maniakālas apsēstības ar detaļām, tas viss paies garām nemanīts. Un vienlaikus, es tāpat turpināšu apgalvot, ka man labāk patīk, kā par šo rakstīja Regīna Ezera.
Lasot "Upi", Vinogradovas rakstītais teksts tevi pārņem savā varā, kā īstai upei pieklājas. Vientulība, meklējumi pēc piederības, bērnības traumas un atgriešanās vietās, kurās nemaz nekad neesi bijis, upe kā upe un upe kā metafora - tas viss ir ļoti iedarbīgi. Vinogradovas prozā kaut kas jaušams no latviešu psiholoģiskās prozas klasiķes Regīnas Ezeras, kuras darbos aizbēgšana no sabiedrības arī bija ļoti būtiska tēma.
Un tad tev pretī nāk fakti. Māte, kura (lai arī cik aizņemta) mēnešiem ilgi neievēro, ka viņas meitas katru nakti čurā gultā (tajā pašā istabā, kurā dzīvo arī māte), bet vēlāk ilgstoši nepamana, ka meita čurā burkās un šīs burkas tur savā istabā. Jā, iespējams, ģimene nedzīvo izcilos apstākļos, bet urīna smārds lielos daudzumos diez vai ir tik viegli nemanāms. Mīklainos apstākļos (ne lasītājam, tam viss ir zināms) pazudusī māsa, kurai Rute raksta vēstules (uz kurieni? vai tie ir epasti? kāpēc viņai šķiet, ka māsa tās saņem un neatbild?) desmit gadu garumā, līdz pēkšņi viņai pienāk lūzuma punkts. Un kas šo lūzumu izprovocē? Ka drīz būs desmit gadi, kopš māsa pazudusi? Un kā māsa varēja pazust janvārī, bet rudenī māte saka - kopš Dina ir prom, pagājuši 10 gadi un 94 dienas? Kāpēc gan Rute, gan Stefans viņas prombūtnes laiku sauc par vasaru, ja viņa uz laukiem devās martā? Grāmatai ar 100 lappusēm neatbildētu jautājumu te ir gaužām daudz.
Skaidrs, ka pareizā atbilde ir - neuzdod nevajadzīgus jautājumus! Bet es tā nemāku, esmu caur un caurēm precīzs cilvēks, tāds, kurš pēc grāmatas izlasīšanas mēdz tai atkārtoti pārskriet pāri, lai apskatītos - cik labi visas vīles saskan. Un šeit tās neko diži nesaskan. Protams, varbūt "Upes" laika ritējums vispār nav vienmērīgs, varbūt te var runāt par neobjektīvo stāstītāju, un tomēr - neredzu, kādā tieši veidā neprecizitātes dara grāmatu spēcīgāku.
Un beigu beigās - atkal jau patiesībā štrunts par sīkām neprecizitātēm - kā lasāmviela "Upe" ir ļoti baudāma, un emocionāli uzrunājoša. Lasītājam, kuram nav maniakālas apsēstības ar detaļām, tas viss paies garām nemanīts. Un vienlaikus, es tāpat turpināšu apgalvot, ka man labāk patīk, kā par šo rakstīja Regīna Ezera.
2022-05-03
comments powered by Disqus